Par 9. maiju, Putina bezizeju
un stresu Krievijas varas elitē
ar Kremļa aizkulišu pārzinātāju, vēsturnieku un politikas
analītiķi Valeriju Soloveju sarunājas Agnese Margēviča.
Nojaucamā padomju armijas
pieminekļa Pārdaugavā un 9.
maija problēma, pateicoties
patiesības stundai, ko nesis
karš Ukrainā, no problēmas,
kas vērsta uz āru – "ko par
mums padomās", "ko mums darīt ar krievu
kopienu" –, kļuvusi par vairāk iekšēju problēmu – "ko tas nozīmē mūsu pašcieņai" un "kā
mēs vēlamies tālāk dzīvot".
Par iekšlietu struktūru kūtrumu, rosinot kriminālprocesus par uzbrukumiem Ukrainas bēgļiem, Agneses Margēvičas saruna ar zvērinātu advokātu Artūru Zvejsalnieku.
Vēsturiskais brīdis ar vārdos
neaprakstāmo varonību, ko ik
dienu mums rāda ukraiņi, ļoti
izceļ muļķības un gļēvuma
piemērus, kuri citādi uz mazāk
spilgta fona paslīdētu garām
vai izpelnītos tikai pavīpsnāšanu. Pēdējās
dienās acīs visasāk iekrita pāris – ar pirmo
izcēlās pašmāju politiķi, kas šoreiz kļūdaini
deva priekšroku enerģiskai muļķībai, nevis
klusai neko nedarīšanai, ar otro – pasaules
pilsonis Leonīds Ragozins, kurš kārtējo reizi
metās uz ambrazūras, lai mācītu politkorektumu valstī, kas viņam devusi patvērumu.
Par mūsu sabiedrību, latviešiem, krieviem, mediju profesionalitāti uz Ukrainas kara fona Agneses Margēvičas saruna ar leģendārā žurnāla "Avots" galveno redaktoru, rakstnieku Aivaru Kļavi.
Sestdien notikušā Kustības Par! kongresa lēmums par spīti nelegālās finansēšanas, azartspēļu un citu aizkulišu saimniecisko interešu lobēšanas skandāliem palikt vienā politiskajā apvienībā ar partiju Latvijas attīstībai (LA) nav ne pārsteidzošs, ne negaidīts, ne politiski tik ārkārtīgi nozīmīgs, lai tam pievērstu milzu uzmanību. Ja vien šis veidojums sevi neiedomātos par labas politiskās prakses un vērtību etalonu, ko nekautrēdamies joprojām tiražē.
Kas jāmaina Latvijas līdzšinējos aizsardzības plānos pēc Ukrainas kara mācības, intervijā Agnesei Margēvičai
skaidro Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētniece Ieva Bērziņa.
Tieslietu ministra Jāņa Bordāna (JKP) ideja rīkot referendumu, lai it kā noskaidrotu sabiedrības viedokli par padomju "atbrīvotājiem" veltītā monumenta demontāžu Pārdaugavā, ir nekas vairāk kā izmisušās, savu identitāti izšķērdējušās Jaunās konservatīvās partijas (JKP) kārtējais mēģinājums ar tukšiem saukļiem radīt darbīguma un drosmes iespaidu.
Redzot entuziasmu, ar kādu tiek mēģināts aizklauvēties līdz līdzpilsoņu apziņai, aiznest visu patiesību par Krievijas agresiju pret Ukrainas tautu, nākas secināt, ka priekšstati par Krievijas propagandu ir pārāk vienkāršoti.
Saskaņa kopš kara Ukrainā izskatās izsista no sliedēm, tās līderi kādreizējo sadarbības partneri Krieviju sauc par agresoru, reitingi rāda, ka aug atbalsts radikālajai Latvijas Krievu savienībai, – par to visu Jānis Urbanovičs intervijā Agnesei Margēvičai.
Saeima 7. aprīlī ar reti lielu atbalstu – 76 deputātiem, tostarp pat teju pusei
Saskaņas frakcijas, balsojot par – šī gada 9. maiju pasludināja par Ukrainas cietušo un bojāgājušo upuru piemiņas dienu, aizliedzot jebkādus pasākumus, kas nesakrīt ar šajā piemiņas dienā ietverto vēstījumu. Likums būs spēkā tikai līdz šā gada 11. maijam.
Tēma par sabiedrisko mediju
darba kvalitāti ir samilzusi,
komplicēta, un tās samešana
vienā katlā, paužot pielādētus
vispārinājumus, būtu labākais
pakalpojums tiem, kuri vēlas
nokaut iespējamo sabiedrisko diskusiju par
šī snieguma problēmām un uzlabošanu, vēl
pirms tā ir sākusies
Par Krievijas agresijas Ukrainā radītajiem izaicinājumiem Latvijas sabiedrībai, arī iespējamiem attīstības scenārijiem Kremlī Agneses Margēvičas intervija ar Valsts prezidenta kancelejas vadītāju, bijušo vēstnieku Maskavā Andri Teikmani.
Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā mūsu valsts humānu apsvērumu dēļ izsniegusi vairāk nekā pusotra simta vīzu, tostarp cilvēkiem, kuru vārdam un līdz ar to teiktajam Krievijā ir svars. Latvija varētu to izmantot, lai spēlētu ne tikai humanitāru lomu Ukrainas karā, bet arī lomu post-Putina Krievijas arhitektūrā, palīdzot veidot brīvu diskusiju telpu, kurā ietekmīgi krievu intelektuāļi no jautājuma "kā krievi tiktāl nonāca?" tiktu līdz atbildei "kā veidot Krieviju, kas nebūs bieds kaimiņiem un izstumtais pasaulei?".
Latvijas drošība un pat pastāvēšana ne vairs tikai ilgtermiņā ir atkarīga no tā, vai blakus esošā Krievija pēc neizbēgamās sakāves Ukrainā atteiksies no bīstamā lielkrievu šovinisma pret kaimiņu tautām. Tas attiecas arī uz vietējo, ar krievu kultūrtelpu sevi asociējošo sabiedrības daļu, tādēļ mums šīs Krievijas intelektuālajā elitē jau aizsākušās debates nebūtu jākušina kaut kāda realitāti ignorējoša politkorektuma vārdā.
Mūsu mediju uzrauga Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes
(NEPLP) lēmums slēgt
piekļuvi 71 tīmekļa vietnei,
jo tajās izplatītais saturs
rada apdraudējumu Latvijas nacionālajai
drošībai, neizceļas ne ar labu argumentāciju,
ne ar ilgtermiņa redzējumu, kā atrisināt
valstij patiesi bīstamo smadzeņu skalošanu.
Latvijas amatpersonu aktīvi uzturētais stāsts, kā Krievijas propagandas kanālu bloķēšana novedīs pie šīs informatīvās telpas saindēto prātu detoksa, ir nekas vairāk kā pašsuģestija. Jau kovids parādīja, ka pietiekoši liela sabiedrības daļa arī milzīgā pieejamās informācijas apjomā izknābās savam viedoklim ērtāko, bet diskomfortu raisoša informācija atlēks kā no teflona.
Par ko liecina Krievijas armijas neveiksmes Ukrainā, vai jau sākusies vainīgo meklēšana un cik liels ir kodolkara apdraudējums, NBS atvaļinātais pulkvedis Igors Rajevs skaidro intervijā Agnesei Margēvičai.
Ko NATO tālāka iesaistīšanās karā Ukrainā nozīmētu Latvijas drošībai, intervijā Agnesei Margēvičai skaidro starptautisko attiecību un drošības eksperts Toms Rostoks.
Nacionālās apvienības (NA) un Attīstībai/Par (A/P) kā divu starp tā sauktajām latviskajām partijām pretēji radikālāko spēku pozicionēšanās tēmā par Krievijas sākto karu Ukrainā ir tikai mēģinājumi apsedlot Krievijas agresijas izraisītās emocijas, tās konvertējot visvieglāk iegūstamajās vēlētāju balsīs. Tas atbilst viņu elektorāta nišai, bet nesatur nekādu piedāvājumu, ko darīt ar sabiedrības problemātisko daļu, kas ir mūsu valsts patiesās galvassāpes.
Kā palīdzēt Ukrainai informatīvajā karā un kā neļaut šim karam sašķelt Latvijas sabiedrību, NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts skaidro intervijā Agnesei Margēvičai.
Par to, kā Krievijas iebrukums un Rietumu sankcijas izskatās no Ukrainas rietumu galvaspilsētas Ļvovas, ukraiņu žurnālistu un rakstnieku Vitāliju Portņikovu iztaujā Agnese Margēviča.
Putina iebrukums Ukrainā latviešiem ir personisks gan cilvēciski ētisku, gan eksistenciālu iemeslu dēļ. Ukraiņi šobrīd karo par to, lai mēs nebūtu nākamie. Un mēs nedrīkstam atļauties būt relatīvi savā attieksmē ne politiķu, ne pilsoņu līmenī. Mums ir jāizdara mājasdarbs, lai mēs nebūtu nākamie, un finansējuma palielinājums aizsardzībai ir tikai obligātais minimums. Mums jāaug gan kolektīvi, gan katram kā indivīdam.
Par to, kā Saeimas balsojums pret Sanitas Osipovas apstiprināšanu Augstākās tiesas tiesneses amatā atspoguļo sabiedrības un politikas ideoloģiskās frontes līnijas, Agnese Margēviča sarunājas ar politikas zinātnes profesoru Jāni Ikstenu.
Ceļot apsūdzību bijušajai veselības ministrei no Attīstībai/Par! (A/P) Ilzei Viņķelei par amatpersonas bezdarbību vakcīnu iepirkumā, Ģenerālprokuratūra, protams, būs izdarījusi labu darbu, iejaucoties tajā tiesiskajā nihilismā, ko pēdējos pāris gadus mums demonstrē Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB), tajā skaitā atsakoties ierosināt kriminālprocesu par šo iepirkumu, jo neesot atrasti pierādījumi korupcijai.
Pēc pirmajām pretrunīgajām reakcijām uz Saeimas konservatīvā vairākuma vakardienas balsojumu neapstiprināt Augstākās tiesas (AT) tiesneses amatā bijušo Satversmes tiesas (ST) priekšsēdētāju Sanitu Osipovu, kura pēdējā laikā publiskās intervijās kļuvusi par liberālās ideoloģijas karognesēju, aizstāvot arī pretrunīgi vērtēto ST lēmumu par viendzimuma pāru tiesībām, vērā ņemams šķiet tikai viens jautājums. Un, proti, vai ir atsevišķi balsojumi, kuros Saeimā ievēlētie politiķi nedrīkst lemt politiski un vadīties pēc savas ideoloģiskās nostājas, un vai un kā tas vispār ir iespējams, ja šos konkrētos balsojumus vispār atstāj Saeimas lemšanā?