Režisora Jāņa Znotiņa personā Latvijas teātris ir ieguvis cilvēku, kura rūpju lokā jau vairākus gadus ir izrādes bērniem un jauniešiem, turklāt, kā pašironiski ievīts arī jaunākajā Nacionālā teātra iestudējumā, viņš būtībā ir vienīgais, kurš pēdējos gados pievēršas hrestomātiskajiem latviešu literatūras tekstiem, lai tos aktualizētu mūsdienās.
Ances Muižnieces luga Divas pasaules uz skatuves uzved Annu Brigaderi un Jāni Jaunsudrabiņu – ārpus sava laikmeta un ārpus jebkura laika, tā teikt, laboratorijas apstākļos. Jaunsudrabiņš ar zināmu piepūli pierunā Brigaderi iesaistīties avantūrā un atdzīvināt divus avatārus – Janku un Anneli – 15 gadu vecumā. Tā kā šie abi ir autobiogrāfiski tēli, faktiski notiek spēle ar sevis sastapšanu vēlreiz, sava pašradītā "es" atdzīvināšanu cerībā ieinteresēt paaudzes, kas par šādiem rakstniekiem vai nu nezina nemaz, vai zina kaut ko ierobežotā apjomā.
Ar gaumīgu pašironiju
Ances Muižnieces luga ir interesanta ar to, ka izceļ divas vēsturiskas personas ārpus to vides un faktiski rada nereālu situāciju, saglabājot reālu cilvēku izpausmes veidu. Materiāls ir ļoti teorētiski konstruēts, bet to ir interesanti skatīties. Jaunsudrabiņš kā avantūras iniciators ir aizrāvies ar domu, ka viņa atdzīvinātais pusaudzis palīdzēs XXI gadsimta skatītājam pietuvoties autora pasaulei, lai glābtu to no aizmirstības. Brigadere ir piesardzīga – viņa baidās no tikšanās ar sevi kā pusaudzi, jo nevēlas atmodināt to gadu sāpīgos pārdzīvojumus, māsas nāvi, kompleksus par savu izskatu utt. Respektīvi, tur, kur Jaunsudrabiņš redz lielākoties iespējas, Brigaderei primāri rēgojas briesmas. Taču pusaudžu maksimālisma sāpīgās dunkas pieredz abi, nespējot un nevēloties stāstīt visu, ko jaunie cilvēki vēlas uzzināt.
Iestudējums ieskrienas pamazām. Divos, jā, faktiski būros stāv sastinguši jaunu cilvēku tēli, kas atmostoties kļūs par Anneli un Janci. Normunda Laizāna Jaunsudrabiņš soli pa solim skaidro Lāsmas Kugrēnas Brigaderei savu ieceri, kam rakstniece pretojas. Jau šajā brīdī aktieri iezīmē abu raksturus, turklāt dara to ar gaumīgu pašironiju. Jaunsudrabiņš ātri aizraujas, viņā ir daudz kas no Janča zinātkāres par pasauli, kas saglabājusies arī pēc nāves (abiem varoņiem nav ilūziju par to, ka pašlaik viņi ir miruši), taču vienlaikus ir skaidrs, ka rakstnieka fantāzija uzsitīs punus, jo tās uzburtās ideālās attiecības starp Jāni un Janci, rakstnieku un tēlu, ir pārāk rožainas. Normunds Laizāns nebaidās savu varoni viegli kariķēt, tāpat kā to ar brīnišķīgu gaumes izjūtu dara Lāsma Kugrēna. Aktrisei šī ir pirmā loma pēc kovidlaika pauzes un sagatavotās, bet publikai tā arī nenospēlētās lomas izrādē Aukle. Brigadere Kugrēnas versijā ļoti cenšas būt "pareiza" iepretī vējainajam, viegli ierosināmajam Jaunsudrabiņam, kurš jau pieskaņojies XXI gadsimta frivolajam stilam un kolēģes nozīmīgo triloģiju nosauc par 3D. "Dievs, daba, darbs," – akmenscietā intonācijā izlabo Brigadere. Šo sava darba virsraksta formulu viņa izmanto arī brīdī, kad iesprauž kontaktdakšu kontaktā, iedzīvinot Anneles virtuālo versiju.
Kurš ir dzīvāks
Izrādē vairāk vai mazāk sadzīvo divi plāni – tēlu attiecības un tīri tehniskais veids, kādā risināta šī nereālā situācija. Lai jauniešu tēli spētu funkcionēt, rakstnieku uzdevums ir viņus piepildīt ar informāciju. Šī inscenējuma daļa ir problemātiskākā, jo prasa ļoti daudz fiziskas darbības, kas ir nepieciešama, bet nav pārāk interesanta. Jau pieminētajos būros aktieri iebīda krāsainas organiskā stikla (plastmasas? Kāda cita materiāla?) plāksnes, kas iemieso informācijas failus, bet vizuāli padara būru plaknes līdzīgas Pīta Mondriāna gleznām. No vienas puses, enerģiskā darbošanās ar krāsainajiem stikliem ievieš dinamiku brīdī, kad nekādas citas darbības luga nepiedāvā. No otras puses, šī rosība ar laiku kļūst vienmuļa un zināmā mērā dekoratīva, kaut kopumā scenogrāfes Pamelas Butānes iecere ir saprotama un loģiska, samērā abstraktajai situācijai piemērota. Izrādes koptēlu veidojušas arī gaismu māksliniece Lienīte Slišāne un kustību konsultante Agate Bankava, kuras iedvesmojušās no fantastikas žanra kanoniem, izveidojot ar rokas vēzienu it kā iedarbināmu noslēpumainu apgaismojumu un robotiskās konvulsijās dzīvību iegūstošus tēlus.
Jauniešu lomās Uldis Siliņš un Jana Ļisova akcentē tās varoņu īpašības, kas izriet no klasiķu autobiogrāfiskajiem tekstiem, jo tieši ar tiem izrādes varoņi rakstnieki "piepilda" savus jaunības tēlus. Jancis ir zinātkārs un impulsīvs, Annele – kautrīga, kompleksos iedzīta sava šķietamā neglītuma dēļ. Taču abiem ir jautājumi, uz kuriem pieaugušie nevēlas un nespēj atbildēt. Dramaturģe pievērš uzmanību tam laikmeta diktētajam sterilumam, kas piemīt tekstu varoņiem, jo 15 gadu vecajiem pusaudžiem neparādās pubertātes problēmas ar sava un citu ķermeņu izzināšanas alkām. Klasiķu teksti ir bezmiesīgi, un no avatāra stāvokļa drīz vien izkūņojušies jaunie cilvēki to ātri saprot un atmasko. Faktiski vienlaikus izrāde risina gan pieaugušo un viņu bērnu attiecību problēmas, gan tēmu par radošu cilvēku atklātību pret sevi un citiem, publicējot atmiņas, ko pielāgo sava laikmeta izpratnei par piedienīgo un citiem atklājamo.
Aktieriski vecākajai paaudzei ir vairāk vielas un rakstura krāsu, ar ko darboties, negaidīti nonākot aizstāvēšanās pozīcijā un mēģinot atbildēt uz provokatīviem jautājumiem, kas jauniešiem šķiet pilnīgi dabiski. Uldim Siliņam un Janai Ļisovai ir uzdevums iezīmēt pāreju no robotveidīgām teksta atkārtošanas mašīnām uz dzīviem raksturiem, kas apveltīti ar emocijām. Izrādes fināls ļauj noprast, ka tieši jauniešu dumpis ir tas, uz ko rakstnieki ir cerējuši, – viņu tēli ir izrāvušies no rāmjiem, ieguvuši dzīvību un patstāvību.
Es neuzņemtos apgalvot, ka pēc šīs izrādes noskatīšanās jaunieši metīsies uz bibliotēku pēc Jaunsudrabiņa Zaļās grāmatas un Brigaderes triloģijas trešās daļas Akmeņu sprostā. Taču man ir aizdomas, ka pēc tām varētu pastiepties roka dažam labam pieaugušajam. Jā, es zinu, ka režisors Jānis Znotiņš pārdzīvo, ka viņa izrādes īsti nesasniedz savu mērķauditoriju (par to viņš publiski sūkstījies Valmieras Drāmas teātra izrādes Mēs, roks, sekss un PSRS sakarā). Izrādē Divas pasaules, ko apmeklēju es, jaunieši noteikti nebija vairākumā, tomēr viņu zālē bija gana daudz. Taču konkrētajā gadījumā rosinoša ir tieši paēnā palikušo tekstu aktualizācija, lai arī no pašiem tekstiem izrādē ieskanas tikai pa teikumam. Zaļā grāmata vienmēr paliek Baltās grāmatas ēnā, un no Brigaderes triloģijas tiek izlasīta pirmā daļa (to pat izdod atsevišķā grāmatā), bet līdz trešajai, kad varone no organiskās lauku vides ir nonākusi pilsētā, katrs lasītājs nemaz netiek. Tādējādi Jāņa Znotiņa un Ances Muižnieces radošā tandēma augļi ir vērtīgs ierosmes avots šiem tekstiem pievērsties neatkarīgi no lasītāja vecuma.
DIVAS PASAULES
Nacionālā teātra Jaunajā zālē 12.I plkst. 13, 27.I, 8., 22.II plkst. 18.30, 1.III plkst. 13, 17.III plkst. 18.30
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 17–21