Šobrīd, runājot par to, ka nākamā valdība, visticamāk, būs plašāka un sastāvēs no vismaz četriem politiskajiem spēkiem, tiek uzsvērts tas pozitīvais – ka neviens partneris vairs nevarēs diktēt savus noteikumus, bremzēt valdības kopējo virzienu atsevišķos jautājumos kādu savu ideoloģisku vai šauri politisku apsvērumu dēļ. Bet ko tad, kad šis medusmēnesis būs pāri un, teiksim, pārējie trīs koalīcijas partneri šo plašākas koalīcijas modeli sagribēs izmantot, piemēram, lai bloķētu kādas Progresīvo ieceres?
Nu, manuprāt, jūs ļoti precīzi ilustrējāt to, kas notika iepriekšējā koalīcijā. Ir pilnīgi skaidrs, ka šis ķeblītis ar ne pārāk stabilajām trim kājām sāka grīļoties, jau sākot no pirmajām darbības nedēļām, jo patiešām netika iestrādāti pilnīgi nekādi savstarpējās sadarbības mehānismi, kas novērstu to, ka, protams, katrs velk deķi uz savu pusi, katrs mēģina realizēt saviem reitingiem labvēlīgu politiku, kas nereti nonāk pretrunā ar kopējām valsts interesēm vai arī pat pašas koalīcijas interesēm, un tam visam pamatā ir sadarbības dokuments ar 328 prioritātēm valdības deklarācijā un pēc tam vēl rīcības plāns, kur faktiski visi valstī notiekošie procesi tiek aprakstīti. Tas parāda, ka šie sadarbības pamatdokumenti nav pietiekami fokusēti. Tas, ko mēs mēģinājām ienest jau vasarā sarunās ar Jauno Vienotību (JV) un Zaļo un zemnieku savienību (ZZS), ir šī Ziemeļvalstu pieeja, ka neatkarīgi no tā, kāda ir koalīcija, vienmēr saglabājas princips, ka tiek identificēti atsevišķi lielie izaicinājumi (vienalga – septiņi vai astoņi), par ko konkrētā politiskā konfigurācija spēj vienoties, kas uz to brīdi, pēc šo politisko spēku domām, ir galvenie valsts izaicinājumi un, jau tālāk, kas ir tā rīcībpolitika, kura tiek vērsta, lai risinātu šos izaicinājumus, un pēc tam jau rīcības plāna līmenī pēc iespējas nomērāmāki rezultāti.
Visu sarunu lasiet avīzes Diena otrdienas, 22. augusta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!