Nelsona Mandelas inaugurācija, kas 1994. gada 10. maijā notika DĀR galvaspilsētā Pretorijā, pulcinot augstākā ranga viesus vairāk nekā no 150 valstīm, bija kulminācija procesam, kas nu zināms kā atbrīvošanās no aparteīda jeb rasu segregācijas politikas, raksta BBC History.
Lai gan savulaik cietumā Mandela bija nokļuvis par vardarbīgu pretošanos valdošajam režīmam, ieslodzījuma laikā viņa uzskati bija mainījušies, un Afrikāņu nacionālā kongresa (ANC) līderis bija pārliecināts – iespējams radīt tādu valsts iekārtu, kurā vienlīdz labi justos gan tumšādainie pamatiedzīvotāji, gan balto kolonistu pēcteči, gan ieceļotāji no citiem kontinentiem (indieši, arābi, ķīnieši). Šīs cerības spilgti izpaudās viņa inaugurācijas runā, kurai uzgavilēja gan vietējie iedzīvotāji, gan ārzemnieki. Taču, paraugoties, kas DĀR noticis beidzamajās trīs desmitgadēs, nākas secināt, ka Mandela (līdzīgi kā Mahātma Gandijs Indijā) bijis vien diezgan naivs ideālists, kura sapņus par dažādu kopienu saticīgu dzīvi sagrāvusi skarbā realitāte – katrs cenšas panākt, lai tieši viņam būtu labāk.
Un runa šajā gadījumā nav tikai par balto un melno DĀR iedzīvotāju konfliktiem. Valstī pie varas ir tumšādainie (kā jau tam Āfrikā būtu jānotiek), taču no Mandelas cerētās vienotības nav ne vēsts, un starptautiskajās ziņu aģentūrās DĀR visbiežāk piemin brīžos, kad vietējā elite atkal nav spējusi sadalīt kontroli pār kādiem resursiem. Arī valsts ārpolitiskais kurss ir diezgan apšaubāms, jo tajā pārāk liels uzsvars tiek likts uz sadarbību ar Ķīnu un Krieviju, kas nebūt nestiprina DĀR ekonomiku un rada bažas, vai šo valsti vairs var uztvert kā reģionāla mēroga līderi.
APARTEĪDA VALSTS
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 10. - 16. maija numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!