Tas, ka katram hokejistam uz formastērpa ir numurs, mūsdienās šķiet pavisam pašsaprotami, un šādai kārtībai vismaz augstākās raudzes ripas un nūjas meistaru vidū ir vairāk nekā simt gadu sena vēsture. Taču ir aizraujoši paraudzīties, pēc kādām likumsakarībām spēlētājiem tradicionāli tika piešķirts tas vai cits numurs vai kurā brīdī viņiem radās iespēja pašiem izvēlēties šo "firmas zīmi". Atsevišķa runa ir par tā saucamajiem iemūžinātajiem numuriem, kas no aprites izņemti tāpēc, ka savulaik tos izmantojušas augstākā līmeņa zvaigznes, kas jau ieguvušas leģendu statusu.
Pasaules varenākās hokeja līgas NHL komandās iemūžināto numuru jau ir tik daudz, ka apskatnieki ironizē: pēc pāris desmitiem gadu uz hokejistu krekliem parādīsies trīsciparu skaitļi. Nacionālo izlašu līmenī situācija ir atšķirīga. Ir valstis (piemēram, Somija), kas no aprites izņēmušas diezgan daudz numuru, ar kuriem savulaik uz ledus gājušas pašas lielākās zvaigznes, bet, piemēram, Kanādas vai Zviedrijas izlasē nav iemūžināts neviens numurs. Latvijas nacionālajā izlasē no apgrozības izņemti numuri 1 (Artūrs Irbe), 7 (Kārlis Skrastiņš), 19 (Helmuts Balderis) un 33 (Sergejs Žoltoks).
PATRIKU ĢIMENES INOVĀCIJAS
Noteikti pat tie, kuri par hokeju sāk un beidz interesēties vien pavasarī, kad notiek pasaules čempionāts šajā sporta veidā, jau ir ielāgojuši – spēles dzimtene ir Kanāda. Ripas dzenāšana un cenšanās iedabūt to vārtos, slidojot pa ledu, īpašu popularitāti ieguva XIX gadsimta astoņdesmitajos gados, kad tika izstrādāti spēles noteikumi (kopš tiem laikiem gan tie būtiski mainījušies), raksta The Hockey News. Nepagāja ilgs laiks, līdz hokejs tā entuziastiem no hobija kļuva par profesionālu nodarbi – vismaz daļai sportistu.
Jau XX gadsimta sākumā spēle kļuva tik populāra (gan Kanādā, gan ASV ziemeļu štatos), ka atsevišķi augsta līmeņa spēlētāji par kluba pārstāvēšanu saņēma algu.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 10. - 16. maija numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!