"Nevajag nobīties! Ja tev ir sajūta, ka jāceļas un jādara, tad ir jāceļas un jādara. Viss saslēgsies, un būs cilvēki, kas ies ar tevi kopā!" iedrošina rīdziniece Līga Sama. Vēl pirms dažiem gadiem viņa pati cīnījās ar šaubām un bailēm, organizējot pirmo talku Pļavnieku mežā, tomēr bija arī pārliecināta, ka šī piegružotā vieta ir pelnījusi sakopšanu. Drīz pēc tam viņa un citi līdzīgi domājošie Pļavnieku apkaimes iedzīvotāji nodibināja biedrību, kas pa šiem trim gadiem paguvusi izdarīt daudz.
Bet šopavasar, kad Lielās talkas organizatori un zīmols Mežpils alus pirmo reizi piešķīra Talkas cilts balvu cilvēkiem, kuri negaida, ka kāds sakops apkārtni, bet dara to paši, iedvesmojot citus, veidojot kopienas un radot pārmaiņas ilgtermiņā, Līga un Pļavnieku apkaimes biedrība kļuva par balvas laureātiem Rīgā. Balvas saņēmēju katrā Latvijas reģionā noteica sabiedrības balsojums. Latgalē Talkas cilts balvu ieguva Ivo Brūvers, Sēlijā – Ilona Šulte, Kurzemē – Saldus vidusskolas kolektīvs, Vidzemē – Madara Mažajeva, bet Zemgalē – Māris Strautnieks. Kopumā par konkursa finālistiem nobalsoja 15 500 cilvēku.
Balsojums bija ļoti aktīvs un spraigs, un, redzot, kā līdzcilvēki tajā sasparojās tieši pēdējā diennaktī, Līgai bijis grūti valdīt emocijas par saņemto mīlestību, atbalstu un to, cik tas pašiem balsotājiem bija svarīgi. "Esmu tik ļoti pateicīga līdzcilvēkiem, biedrības biedriem un arī tam, kādus iespaidus jau bērnībā esmu guvusi par cilvēku labajiem darbiem. Novērtēju visu, kas ar mani ir noticis," viņa saka un piebilst, ka gribētos iedvesmot uz darīšanu arī citus. "Nekas nav neiespējams, viss sākas ar mums pašiem, un nav jau uzreiz jāsāk ar grandiozām lietām – var ar mazumiņu, piemēram, savu kāpņu telpu."
Mežs iedzīvotājiem rūp
Tiekoties Pļavnieku mežā jeb, kā to dēvē vietējie, Vāvermežā, Līga apliecina, ka te tiešām esot pilns ar vāverēm, kuras pat komunicē ar cilvēkiem, ēd no rokas. Vēl te dzīvo daudz putnu, kādā augstā kokā ir vistu vanaga ligzda. Pļavnieku apkaimes biedrība ar Rīgas domi saskaņojusi attiecīgus meža taku neoficiālos nosaukumus – šeit ir Vāveru taka, Vanaga taka, tāpat Ezīša taka (jo netālu ir Pļavnieku Ezītis miglā), Skolēnu taka (pa kuru bērni dodas uz tuvējo skolu), Skudru taka, Ceļotāju taka, Reiņa, Matīsa un Kaudzīšu taka (jo blakus ir Brāļu Kaudzīšu iela) u. c. Šie taku nosaukumi palīdz orientēties gan tad, ja jāsarunā, piemēram, nūjotāju tikšanās vieta, gan tad, ja jāziņo iestādēm par kādām nekārtībām, Līga stāsta.
Mežiņš teritorijas ziņā ir kompakts, taču daudzveidīgs – te ir kalni un lejas, takas, gravas. Vietas pietiek gan dabas baudīšanai, gan pastaigām, un te netrūkst sportotāju, suņu staidzinātāju, ģimeņu ar bērniem. Vēl pirms biedrības tapšanas iedzīvotāji kokos likuši putnu būrus un barotavas. Kāda sieviete uzrakstījusi projektu un iekārtojusi mežā nelielu vingrošanas laukumiņu, kas tiek arī čakli apmeklēts. Vēl kāds vīrs, labu gribot, iesācis mežu tīrīt no brikšņiem, līdz biedrība noskaidrojusi, ka Vāvermežs ir biotops – mežainas piejūras kāpas –, ko pārvērst par parku nebūtu vēlams, un brikšņi ir faunas dzīvotne.
Tas, ka apkaimē dzīvo daudz šādu "dārznieku", ir Pļavnieku pluss, spriež Līga – šiem cilvēkiem rūp vide, kas ir ap viņiem. Savukārt mīnuss, tāpat kā citās pilsētas apkaimēs, ir tie, kam labākajā gadījumā kopīgā apkārtne ir vienaldzīga, sliktākajā viņi posta to, kas ir izveidots. "Es neredzu daudz slikta, tomēr sāp sirds par demolēšanu, atkritumu izmešanu. Netiekam galā ar ugunskuru dedzinātājiem – cilvēki nesaprot, ka tas ir bīstami, sevišķi ugunsnedrošajā periodā," Līga saka. Darbojoties Pļavnieku apkaimes biedrībā, Līgai sākumā izaicinošākais šķita projektu rakstīšana un dokumentācija, bet tagad – cilvēku domāšanas maiņa par to, ko mežā var un ko nevar darīt. "Mēs esam ļoti liela apkaime – ap 40 000 iedzīvotāju –, un tie, kas iesaistās talkās, ir vien neliels procents. Tomēr es ticu, ka ir iespējams atrast pareizo veidu, kā sarunāties ar šo lielo cilvēku daudzumu, lai mēs kļūtu vienotāki."
Ja ne tagad, tad kad?
Pie ieejas mežā, kur priežu zari galotnē izveidojuši sirds siluetu, 2023. gada pavasarī Līga kopā ar mazo meitu bažīga stāvēja un gaidīja pirmos dalībniekus pašas izziņotajā talkā. Kā doma par talku vispār radās?
Līga ir floriste un mežā mēdz gan pastaigāties, gan meklēt dabas materiālus darbam. Vienā šādā reizē viņu pārsteigusi klāt mērķtiecīgi pieskrējusi vāvere, savukārt pie «Spēka priedes» Līga ik gadu cenšas sagaidīt savu dzimšanas dienu. Staigājot pa mežu bija grūti nepamanīt, cik šī vieta ir skaista un arī – cik pilna ar atkritumiem...
"Mani vienmēr ir uzrunājusi Lielās talkas kustība. Ikreiz, kad par to dzirdēju medijos, aizdomājos – un kur šajā visā esmu es? 2023. gadā bija palikusi nedēļa līdz Lielās talkas datumam, un es sapratu – ja es tagad to nedaru, tad kad? Pēdējā brīdī pieteicu talku, lai gan man bija ļoti bail – esmu vairāk mākslinieks nekā organizators, bet te cilvēki nāks, viņi būs kaut kā jāvada, jāvirza. Vai talciniekiem drīkst nest tēju, un kas talkas laikā pieskatīs to tējas galdiņu? Ar bērniem taisījām plakātu, visu laiku uztraucoties – neviens neatnāks..." Līga atceras. Taču atnāca gan un kopā kārtīgi pastrādāja! Savācās apmēram 20 cilvēku, un šī atsaucība bija sirdi sildoša.
"Es domāju, ka šis viss nenotiek tāpat vien. Tas ir tāds likumsakarību kopums, kāpēc arī mani tas interesē un iedvesmo," Līga spriež par motivāciju gādāt par savu apkaimi. Viņa uzauga pie omītes un krustmātes Juglā, kas arī ir skaists, zaļš Rīgas rajons. "Bērnībā mēs bieži gājām uz Dambjapurva ezeru, un tur blakus dzīvojošs cilvēks no kokiem, lietotām riepām u. c. bija savām rokām izveidojis Pasaku pilsētiņu – tur bija pūķis ar mirgojošām acīm, raganas māja, bērni varēja kāpelēt pa daudz dažādiem objektiem. Tas bija tik unikāli! Man tas ir ļoti iespiedies atmiņā – re, cilvēks var kaut ko šādu izdarīt bez samaksas, tikai prieka pēc," stāsta Līga un cer, ka arī tagadējā darbošanās Pļavnieku mežā nākamajā paaudzē rosinās vēlmi saglabāt un saudzēt dabu, kā arī veidot vidi kā vietu, kur kopienas ļaudis gūst prieku paši un dāvā to citiem.
Nepilnu mēnesi pēc pirmās talkas Līga Facebook pamanīja Diānas Radziņas aicinājumu apvienoties cilvēkiem, kuriem interesē Pļavnieku attīstība. Tas likās kā zīme – lūk, domubiedri! Par spīti šaubām, ka no pilsētvides veidošanas neko nesaprot un dot var tikai savu enerģiju un laiku, Līga aicinājumam atsaucās. 25. maijā astoņi līdz tam sveši cilvēki nodibināja Pļavnieku apkaimes biedrību, kas uzreiz jaudīgi sāka darboties, iesaistīties ar apkaimi saistītajos sabiedriskajos procesos.
Viss sākas no pašiem
Nākamā gada talkā mežā jau tika uzslietas reģistrācijas un uzkodu teltis, tika aizsākta īpašas kolekcijas krūzes dāvināšana talkas dalībniekiem, padomāts par aktivitātēm pašiem mazākajiem talciniekiem, viņus jau otro gadu izklaidē arī animatore – vāvere. Šopavasar Lielajā talkā Vāvermežā piedalījās jau ap 170 cilvēku. Līga ļoti novērtē, ka palīgā talkas rīkošanā pieslēdzies biedrības kolēģis Henrijs Vīgants – ja ir kāds, ar ko būt uz viena viļņa un iet plecu pie pleca, izdarīt var daudz vairāk.
Biedrība regulāri organizē arī citas talkas visa gada griezumā, īpaši cenšas iesaistīt bērnus, jauniešus, ģimenes. Tiek rīkots Zaļo pirkstiņu konkurss, kurā vērtē skaistākos piemājas dārzus, puķudobes un ziedošos balkonus, tajā piedalās arī apkārtnes izglītības iestādes. Mežā notiek putnu būrīšu un barotavu gatavošanas un uzstādīšanas talkas, kopīgi ir stādītas tulpes pie sabiedriskā transporta pieturas. Ir arī tradicionāls velobrauciens, ekspedīcija Atklāj Pļavniekus! ar orientēšanās uzdevumiem, pamazām top grāmata par Pļavnieku vēsturi, biedrībai ir pat sava futbola komanda.
Biedrības aktīvais kodols ir ap desmit cilvēkiem, taču netrūkst iedzīvotāju, kas nav biedrības biedri, bet aktīvi iesaistās tās rīkotajos pasākumos, gaida tos. Piemēram, talkās vienmēr klāt ir ķipari no vietējā ekobērnudārza. "Mēs esam tik dažādi, bet katrs iedod no sevis, ko spēj, un tad arī rodas tā kopības sajūta," saka Līga. «Kādam varbūt ir licies dīvaini, ka bariņš cilvēku stāda tulpes pieturā, bet kādam tas varbūt nosēžas atmiņā un liek iedomāties – un ko varu darīt es?» Lielākais ieguvums no visas šīs darbošanās Līgai liekas iespēja paveikt ilglaicīgas lietas un pamodināt cilvēkos sajūtu, ka viss sākas no viņiem pašiem. "Ja mēs katrs izdarītu kaut nedaudz vairāk, nekā no mums tiek prasīts, paskatītos nedaudz plašāk par savu māju vai dzīvokli, domāju, mēs dzīvotu daudz jaukākā vidē.'
Ideju netrūkst
Pērn biedrība un talkotāji Vāvermežā izvietojuši divus informācijas stendus, atjaunojuši norobežojumu ap skudrupūzni, kam starp apkārtnes iedzīvotājiem esot savi desmit krustvecāki, kas uzpasē un rūpējas. Šovasar mežā tiks uzstādītas divas skulptūras – tēlnieks Valtis Barkāns veido vāveri Vāveru takai un vanagu Vanaga takai. Cerams, nākotnē būs vēl citas.
Šogad iedzīvotāji arī pirmo reizi kopš talku sākuma atzinuši, ka atkritumu Vāvermežā kļuvis mazāk. Iespējams, tāpēc, ka cilvēki tos čaklāk savāc visa gada laikā. Ar Līgu spriežam, ka būt lokālpatriotam un iesaistīties apkārtnes sakopšanā varbūt ir vieglāk ainaviskākās apkaimēs ar senāku vēsturi, savukārt padomju laikā celtajos mikrorajonos ar monotonajām daudzstāvu ēkām par cilvēku piesaistes sajūtu jādomā pastiprināti. Talkas ir labs veids, kā to darīt. Līga gan norāda – dzirdēts, ka arī privātmāju apkaimēs iedzīvotājus neinteresē nekas ārpus viņu mājas un pagalma. Iespējams, tiem, kas nāk un talko kopā ar citiem, gribas tieši kopības sajūtu, dalību apkaimes dzīvē neatkarīgi no tā, kādā vidē dzīvo viņi paši. Gribas nevis tikai patērēt, bet pašiem arī kaut ko veidot.
Pļavnieku apkaimes biedrības entuziastiem tikmēr darba ir pilnas rokas cauru gadu un galvas pilnas ar jaunām idejām. "Kad būsim lielāki, cerams, mūsu talka pletīsies plašumā. Rudenī mums būs projekts, ko esam pieteikuši pašvaldības līdzdalības budžetā, būs jāaktivizē cilvēki balsot par savu apkaimi. Vēl gribas kādu urbānās dārzkopības teritoriju izveidot," Līga stāsta. Biedrības biedri regulāri sanāk sapulcēs un saliedēšanās pasākumos, drīzumā veselu gadu piedalīsies mācībās par to, kā veidot drošu kopienu, kā mijiedarboties ar iedzīvotājiem, kā viņus labāk uzrunāt utt. Tiesa, biedrībai šobrīd pietrūkst pašai savu telpu, tāpat fizisko resursu ir tik, cik ir. Bet kolēģi spēcina cits citu ar enerģiju un atbalstu, pavelk uz augšu paguruma brīžos. "Skaidrs, ka talkas sagatavošanas procesā nedēļu iepriekš ir milzīgs darbs, negulētas naktis, bet es to noteikti turpināšu. Cilvēki gaida šo pasākumu, un es jūtu atbildību par šo talku," saka Līga, kura arī pati uzlādējas no piedzīvotā nesavtības spēka.