"Priecājos, ka pie manis atbrauc ciemiņi. Es viņus gaidu, jo mana pamatdarbošanās ir vienatnē. Līdzsvaram vajag cilvēkus, un Latvijā ir brīnišķīgi cilvēki! Dārzā notikuši skaisti kultūras pasākumi, te bijis daudz viesu no dažādām zemēm. Tik daudz pozitīvu emociju! Jaunībā bēgu prom uz pilsētu, bet 1997. gadā atgriezos laukos. Sākotnēji te bija tikai labības lauks. Tētis to iedāvināja, lai nevazājos pa pasauli. Tagad priecājos, ka varu šo skaisto vidi baudīt, un mežs ir mana baznīca," teic tekstilmāksliniece Baiba Rītere no Saldus novada Saldus pagasta Bērziem. Savā darbnīcā Austrumi viņa organizē radošās nodarbības un iepazīstina ar gobelēnu aušanas procesu un krāsu nozīmi.
Maija nogalē viņas Austrumos pa logu pavīd iedvesmojoša ainava ar gaišrozā mārpuķītēm zāliena klājā. Bet stellēs Baiba aizvada garas stundas – gobelēnu aušana ir viņas sirdsdarbs, apgūts pie aroda meistariem, novērtēts plašā pasaulē.
Nāk no zemniekiem
Baibas Rīteres māksliniecisko rokrakstu precīzi definējis tekstilmākslinieks Arnis Pumpurs savā rekomendācijā, lai kolēģi bez profesionālas izglītības tomēr uzņemtu Latvijas Mākslinieku savienībā: "Spēja domāt tekstilmākslā, īpaši smalki izstrādātās, rūpīgi noaustās kompozīcijās, kurās jūtams dabas jutekliskais skaistums. Izjusti gleznieciskais kolorīts, kvalitāte, meistarība un pieredze, atšķirīgais domāšanā veicina individuālu un profesionāli izkoptu stilu."
Baiba sevi uzskata par audēju, gobelēnu aušana ir radoša un neatkārtojama. "Jābūt enerģijai, lai austu gobelēnu. Segu un galdautu aušanai ir citādāka fizika. Es krāsu sajaucu no tieviem diedziņiem. Mokas nav ar skices izveidošanu, ja izvēlos fotogrāfiju vai gleznu. Radošās mokas ir aušanā, ar to tā ir interesanta. Bet – ir jāzina amats. Es aužu jau 40 gadus."
Sākums nav bijis parasts. Baiba turpina: "Es nāku no zemniekiem. Mans tētis Jānis Rubulis ilgus gadus vadīja paraugsaimniecību Druva. Arī mājās viņš bija ļoti stingrs. Mums, visiem trim bērniem, lika daudz strādāt. Ģimenei nebija saistības ar kultūrvidi, patiesībā tētis mākslu ciest nevarēja. Māmiņa bija medmāsa. Brīvajā laikā ome man iemācīja rokdarbus – šūt, adīt, tamborēt."
Baiba atšķir Imanta Ziedoņa 1974. gadā uzrakstīto Kurzemītes II daļu, jo tajā precīzi pareģots tekstilmākslinieces ceļš. Ziedonis jautājis viņas tētim par māksliniekiem. Kolhoza priekšsēdētājs atbildējis: mākslinieki aizies uz pilsētu, un mums viņus nevajag. Kā nevajag? Nevajag, jo lauksaimnieki paši pelnot ar savu darbu, bet mākslinieki lai paši pelna un paši ražo savus māksliniekus.
"Tāda bija mana vide," noteic Baiba un nolasa viņai mīļu citātu: "Kamēr laukos nebūs cilvēku, kas piedāvās padomu un iespējas, kā radoši piepildīt brīvo laiku, tikmēr tautas mākslu centri glābsies pilsētās. Tur, piemēram, aušanas māksla dzīvos kopā ar moderno gobelēna tehniku, līdz to kultūras politika atvedīs atpakaļ laukos. Jo pilsētā tā barojas no etnogrāfiskiem krāsu rakstiem grāmatās. Laukos tā krāsas varētu ņemt no turienes, kur izsenis pelēka debess, zaļš rudzu zelmenis, zaļi melnas egles, dzelteni bērzi, rudens brūni arumi. Varbūt vēl redzīgāka, ar izsenis iedzimtu un jaunā gaismā skolotu talantu atnāks audēja uz lauku kultūras namu un saskatīs laukus un miglas, un zvaigžņu ritmos daudz smalkākas krāsas, nekā to redzēja mūsu mātes un nekā to tagad redz mākslas tempļu absolventi. Atnāks atpakaļ uz laukiem vecāsmātes aušanas māksla ar jauno, laukos vēl nesaprasto gobelēnu."
Audēja pasmaida – Ziedonis savā grāmatā neuzrakstīja, ka tā audēja būs viņa, šī lauksaimnieka meita. "Kad šķiet, kāpēc gan gobelēnu aušana nav tikai hobijam, jo prasa krietni daudz laika, tad jāpārlasa Ziedonis. Jautājumu vairs nav. Lai notiek!" saka Baiba.
Tikai prom no laukiem
Pēc vidusskolas beigšanas Baibas vienīgā doma bijusi – prom no laukiem. Par mākslas studijām nav sapņojusi, jo tās šķita neiespējamas, tāpēc izvēlējusies svešvalodas. No 1978. gada studējusi Latvijas Valsts universitātes (LU) Filoloģijas fakultātē vācu valodu un filoloģiju. 1980. gadā piedalījusies jauniešu alternatīvajai domai nozīmīgajā 4. Politiskās dziesmas festivāla rīkošanā.
"Pēc augstskolas beigšanas bija jāsameklē darbs, ar tēta ziņu to atradu Siguldā, Lopkopības un veterinārijas zinātniski pētnieciskajā institūtā par tulku. Tētis teica: ja tu, meit, negribi slaukt govis un ravēt, tad tulkosi par govīm un tesmeņiem.
Man patika rokdarbi, vienīgā iespēja izpausties bija tautas lietišķās mākslas studijās. Bet man ātri radās domstarpības ar studijas vadītāju, kura atzina tikai trīs krāsas – dzelteno, brūno un sūnu zaļo. Es runāju pretī, jo biju saskatījusies poļu žurnālus, kur bija violets, tirkīzzilais. Tādu nevarot aust! Mana krustmāte Vilma Millere bija gaismas stariņš, kultūras nesēja, kultūras nama direktore Ogrē. Pie viņas es dzīvoju pilnvērtīgu kultūras dzīvi. Biju sajūsmā."
Baiba sākusi strādāt Ogres Vēstures un mākslas muzejā par direktori un atkal nonākusi lietišķās mākslas studijā, to vadīja jauna lietuviete Emīlija Kazakevičiute. Šī māksliniece ielikusi kārtīgus pamatus aušanas mākslā. "Man ir gandarījums par Ogres laiku. Pērn rudenī aizbraucu uz Ogri, tur muzeja pamatekspozīcijā apskatāma arī lielā vecās aptiekas mēbele. Kad tur strādāju, aptieku likvidēja un mēbeles mētājās pagalmā. Es tās izglābu," Baiba ir gandarīta.
Nostrādājusi divus gadus, Baiba aizgāja dekrēta atvaļinājumā un pārcēlās uz dzimto pusi. Jaunajā Druvas vidusskolā vajadzēja interjeristu, darbā pieņēma Baibas vīru Ģirtu Rīteru. Jaunajai ģimenei saskarsme ar mākslu bijusi diendienā. Kopā realizēti vairāki projekti – vīrs uzzīmējis skices, Baiba tās izaudusi. Daudz devušas arī vācu un angļu valodas zināšanas. Atmodas laikā jauno skolu skatīties braukuši dāņi, māksliniece bija delegāciju tulce. Ārzemju viesiem rādījusi arī savus darbus.
Liels solis bijis uzaicinājums izveidot personālizstādi Dānijā. "Tāds bija sākums," atceras Baiba. "Vēlāk arvien biežāk audu pēc fotogrāfijām. Daudzi teikuši – varbūt arī labi, ka neesmu mācījusies akadēmijā, jo mans stils pilnībā atšķiras. Gājis ļoti raibi, taču priecājos, ka esmu audusi bez pārtraukuma."
Un atkal sēž stellēs
Kopš 1992. gada māksliniece piedalījusies izstādēs Latvijā, Zviedrijā, Ķīnā, Japānā, ASV, Austrālijā, Krievijā un vēl 22 valstīs. Viņas darbi atrodas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Sniega muzejā Japānā un vēl piecos muzejos. Tie apskatāmi 23 iestādēs, piemēram, Ārlietu ministrijā, Taivānas vēstniecībā Latvijā, pašvaldību administratīvajās ēkās Noršēpingā, Lidingā, Kobē, Drēzdenē un citviet.
Baiba lepojas par vēsturiskā mēbeļu auduma kopijas izgatavošanu Rīgas pilij. Viņa stāsta: "Piedalījos Anša Cīruļa dizainēta dīvāna restaurēšanā Ārzemju sūtņu zālē. Padomju laikā tas bērniem bija labs batuts, nevienam citam to nevajadzēja. Tagad tas nolikts goda vietā. Kad mēbeli vajadzēja restaurēt, smalko mēbeļaudumu mēģināja izaust vairākas studijas. Mākslas akadēmijā norādīja uz mani. Esmu noaudusi aptuveni 15 karogu, pēdējais – latviešu dejotājiem Skotijā. Karogs ir labs, idejiski un patriotiski spēcinošs pasūtījums. Visgrūtākais pasūtījums bija izaust briežu dārzu pēc fotogrāfijas – bija jāparāda briežu elpa miglainā rudens rītā. Pasūtītājs gobelēnu ielika zeltītā rāmī."
Par savu lielāko sasniegumu tekstilmākslā Baiba uzskata uzvaru starptautiskā dizaina konkursā Japānā, Kāgas pilsētas Sniega muzejā 2008. gadā. Toreiz Latvijas Mākslas akadēmijas profesore Ieva Krūmiņa rakstīja: "Balva, kas pasniegta valstī, kurā tekstilmāksla jau gadsimtiem ilgi tiek izkopta ar apbrīnojamu izsmalcinātību un meistarību, varētu tikt uzskatīta par atzinību visai Latvijas gobelēna skolai." Pēc panākumiem Sniega muzeja konkursā māksliniecei izveidojās sadarbība ar japāņu dzejnieci Konno Mari. Četri grāmatu vāki noformēti ar Baibas gobelēniem. Jaunākais tanku krājums Sniegs lasāms četrās valodās – latviski, japāniski, angliski un krieviski.
"Man aušana nozīmē ļaušanos. Reizēm šķiet, ka tā tomēr nav mana lieta, bet viss izdodas, sanāk arī finansiāli noturēties. Citreiz šķiet, ka vajag pastāvīgu darbu, esmu strādājusi arī dāņu mēbeļu uzņēmumā par menedžeri, Druvas vidusskolā par vācu valodas skolotāju. Un tomēr – es vienmēr atgriežos stellēs. Jo grūtāka ikdiena, jo pamatīgāk stellēs iegrimstu. Man aušana ir lemta. Tajā patveros un meditēju," atzīst tekstilmāksliniece Baiba Rītere.