Sabīne Audare ir divu bērnu māmiņa, kā arī trīs suņu un divu zirgu saimniece. Dzirdot jautājumu: «Kā to visu iespējams apvienot?», viņa atbild: «Vienkārši – daru. Protams, nevaru vienā dienā paspēt mājas soli, izstaigāties ar vācu bokseriem un doties pie zirgiem, tāpēc laiku sadalu. Vecākais dēls apmeklē bērnudārzu, jaunāko palīdz pieskatīt mamma.»
Kā liepājniece nodrošina ikdienas aktivitātes trim enerģiskiem ķepaiņiem? Karostā ir daudz zaļās zonas, netālu Beberliņu mežs un jūra, kur mīluļi var izskrieties pēc sirds patikas. Sabīne bokserus ved pastaigā arī pa vienam, jo bariņā rodas visādas domas un savaldīt trijotni nav viegli, īpaši, ja mežā aiz koka pēkšņi parādās kāds sugas brālis. Trīs musketieriem – Obijam, Pērlei un Leo – tad jāskrien «problēmu» risināt.
Agrāk ģimene mitusi netālu no Liepājas Reģionālās slimnīcas. Tur atradies milzīgs, labi pārredzams lauks un varējuši iztikt bez sadursmēm. Par prieku vēju pilsētas suņumīļiem 2025. gadā Liepājas pašvaldības budžetā tika apstiprināts iedzīvotāju visvairāk atbalstītais projekts Suņu apmācību laukuma pilnveidošana. Entuziasti tic, ka šogad laukumu, kur trenēties, socializēties un sacensties, turpinās attīstīt.
Cūka un kaķi
Suni Sabīne gribēja jau bērnībā, bet mamma un ome neļāva. Mācoties trešajā klasē, meitene atveda mājās klaiņojošu sunīti. Vēlāk kaimiņiene astaini aizveda uz laukiem, un draudzība beidzās.
«Tad samānījos – teicu, ka iešu pirkt grāmatas, bet atgriezos ar jūrascūku. Visa klase viņai pienenes plūca, bet cūciņa sāka radīt apgrūtinājumu. Būra tīrīšana nav tik interesanta kā pastaiga ar suni, turklāt dzīvnieciņš kļuva nejauks, koda. Nākamajā pavasarī atstiepu mājās klasesbiedrenes kaķenei piedzimušu kaķēnu. Nācās izvēlēties, un cūciņu aiznesu atpakaļ uz zooveikalu. Mēs ar omi aizbraucām uz bērnu atpūtas nometni un kaķēnu, kuram tikko atvērušās actiņas, atstājām mammas ziņā. Viņa to baroja ar pipeti, vēlāk no pudelītes, un Vinnija izauga skaista un gudra. Beidzās gan ar to, ka kaķene naktī izkrita pa neaizvērtu trešā stāva logu un pazuda.»
Paaugusies meitene saņēma atļauju atvest mājās citu kaķi no zirgu staļļa Bernātos, kur trenējās jāšanā. Tā uzradās Frīda. Divdesmit gadu vecumā Sabīne satika puisi, abi sāka dzīvot kopā, bet Frīda, lai arī aizvainota, palika pie vecākiem.
Drauga mamma, dzīvnieku patversmes grāmatvede, simtlatnieku programmas ietvaros iekārtoja Sabīni patversmē strādāt. Iedraudzējoties ar patversmes saimnieces Anželas Dolmatovas bokseri, jauniete iepazina šo suņu šķirni. Pastāv stereotips, ka bokseris ir cīņas suns, taču viņš var arī meklēt pazudušus cilvēkus, var sargāt, var aizturēt. Primārā loma šai šķirnei pašlaik gan ir suns-kompanjons, jo dienesta vajadzībām bokserus izkonkurējuši beļģu aitu suņi, vācu aitu suņi, lielie šnauceri, dobermaņi.
Protams, bokseri!
Pēc pāris gadiem patversmes vadītāja piedāvājusi Sabīnei uz laiku paturēt pie sevis viņas suņa alimentu kucēnu. «Kad mēs ar Rašelu viena otru ieraudzījām, no malas bijis skaidri redzams, ka nekur prom viņa vairs nebrauks. Labāku suni nevarēju vēlēties! Autobusā biļešu kontrolieri viņu pazina, mūzikas klubā Fontaine Palace rudā bokserīte gulēja uz bāra letes un bārmeņi viņai lika mutē bekona šķēles,» Sabīne stāsta. «Kad atgriezos dzīvot pie mammas un omes, kaķenei Frīdai jau bija trīspadsmit gadu, viņa nespēja pieņemt, ka ar mums dzīvos suns. Strauji uznāca kaķu demence, sākās neadekvāta uzvedība, un mums nācās atvadīties.»
Sabīne gribēja Rašas pēcteci, viņas tagadējais dzīvesbiedrs piekrita, taču pārošanai sekoja spontānais aborts un dzemdes iekaisums. Lai neriskētu ar kuces veselību, atlika kucēnu iegādāties – protams, bokseri. Audzētavā No Akacīša ieraudzītajā Obijā liepājniece uzreiz iemīlējās: «Visas zvaigznes sakrita, un 2017. gada jūlijā atvedu viņu mājās. Obijs sadraudzējās ar Rašu, viedā kuce viņu izmācīja, bet pati, jūtot manas un Obija īpašās attiecības, pakāpās maliņā un par saimnieku izvēlējās manu dzīvesbiedru. Abi nesteidzīgi gāja makšķerēt uz Melnupīti. Viņiem labi sapasēja.
Visi mani suņi ir izstāžu čempioni, bet nedēļu pēc kārtējās izstādes Raša desmit gadu vecumā pēkšņi nomira. Tobrīd manam pirmajam dēliņam bija četri mēneši, man bija sarežģītais pēcdzemdību periods… Zaudējumu sagremoju ar grūtībām. Arī tagad skatos uz saviem suņiem un saprotu, ka vēl trīs reizes būs jāiet cauri kam tādam. Cenšos par to nedomāt – jāpriecājas par laiku, kas mums atvēlēts!»
Audzētavā, kur iegādāts Obijs, Sabīne ievērojusi Pērli. No viņas iegādes atturēt mēģinājuši gan audzētāji, gan dzīvesbiedrs. «Bet es ieciklējos – šo suni man vajag! Tagad secinu, ka tas notika par ātru, jo galvā vēl nebija noticis restarts pēc Rašas. Gaidīju, ka Pērle būs tāda pati. Pilnīgi muļķīgi, jo nav ne vienādu suņu, ne cilvēku. Tuvojoties gada vecumam, Pērlei sākās katastrofāla uzvedība – neraugoties uz to, ka daudz staigājām un apmeklējām suņu skolu, viņa demolēja māju, metās virsū citiem suņiem un pat bērniem. Man bija emocionālās šūpoles, grasījos likt pārdošanas sludinājumu, bet pieņēmu lēmumu suni sterilizēt. Un šobrīd mums ar viņu vairs nav domstarpību.»
Savukārt Leo ģimenē ienāca tāpēc, ka ir Obija dēls, bet abi atšķiras gan pēc rakstura, gan izskata. Sabīne atzīst, ka vienlīdz mīļi ir visi trīs četrkājaiņi, tomēr stingrībai jābūt, jo dažkārt bez uzbļaušanas šīs šķirnes pārstāvji nevar nomierināties.
Vaicāta, vai divistabu dzīvoklī tik lielai saimei nav par šauru, sarunas biedre saka: «Ja suns tiek pareizi nodarbināts, viņš telpās tikai ēd un guļ. Ne māja, bet cilvēks nodarbina suni. Biežāk suns brīvsolī aiziet tieši no privātmājas, jo saimnieki uzskata, ka astainim pietiek ar dārzu. Uz nodarbībām noteikti ir jāved arī mazie suņi, vismaz tik ilgi, kamēr saimnieks saprot, kā mīluli kontrolēt.»
Joprojām prot uzzīmēt tikai zirgu
Ar jāšanas sportu Sabīne nodarbojas gandrīz trīsdesmit gadu, pirmais personīgais zirgs viņai ir vienpadsmit gadus. Sieviete atceras, ka četru gadu vecumā pašu pirmo uzzīmējusi tieši šo cēlo dzīvnieku: «Joprojām māku uzzīmēt tikai zirgu. Manā ģimenē nevienam sakara ar zirgiem nav. Profesionāļi ar to pelna iztiku, piemēram, mūsu olimpietis Kristaps Neretnieks, tikmēr tādi zirgu īpašnieki kā es ir hobija jātnieki dažādos līmeņos.»
Latvijā iegādāties zirgu var teju jebkurš, bet pasaulē labs rikšotājs, auļotājs var maksāt miljonu un vairāk. Pirms vienpadsmit gadiem enerģiskā sieviete strādājusi zirgu stallī Medzē. «Staļļa biedrene devās uz Gaviezi pirkt auzas savam zirgam un ieteicās, ka arī man vajag savējo. Uzturēt personīgo zirgu man gan likās sarežģītāk nekā jāt ar svešu. Taču dzīvē tā ir iekārtots – tu vari būt labs jātnieks, godprātīgi veikt uzticēto darbu, bet vienā brīdī tavi un zirga īpašnieka ceļi šķiras, jo zirdzinieki ir tauta, kam patīk arī intrigas,» Sabīne stāsta.
Viņa turpina: «Man nebija ambīciju, gribējās vien zirga mugurā pa mežu pastaigāt. Saimniecībā Sanderi dzīvoja trīs zirdziņi – Klīvija, viņas pusmāsa un sešpadsmitgadīga ķēve Bimini no bijušās zirgaudzētavas Tērvetē. Vērojot Bimini, acīs paturēju Klīviju, kurai bija trīs gadi. Jaunajai ķēvītei, ar ko pamazām var sākt jāt, un tai, kurai drīz jāiet pensijā, cena bija vienāda, un es izvēlējos Klīviju. Satraucos, jo radās šaubas par savām spējām zirgu apmācīt. Raibi mums gāja, sadzīvojām, bet brīžiem bija arī sajūta «priekš kam man to vajag», jo Klīvijas raksturs nav no vienkāršākajiem. Viņa nekad nebūs bērnu un iesācēju zirgs, jo apzinās savu vērtību un spēku.»
Sabīne sapņoja tikt arī pie vīriešu dzimtes zirga, bet iegūt kumeļu no Klīvijas neizdevās. Doma uz laiku pačibēja, bet ne kārdinājums palaikam iemest acis sludinājumos. «Kad Kūperam bija četri mēneši, man nepietika finanšu, arī sludinājums pazuda. Kad atkal parādījās, izdevību nevarēju laist garām. Ceļā pavadījām divpadsmit stundu, aizbraukuši iepazināmies un gaidījām, līdz kumeļam paliek gandrīz gads. Sakrāju naudiņu, man arī palīdzēja, un Kūpers tika nopirkts. Burtnieku zirgaudzētava piedāvā transporta pakalpojumus, un man viņu no Cesvaines puses atveda.
Kūpers lieki nesatraucas, ļoti cenšas, ja uzslavē, un nekad neatsakās ne no ēdiena, ne našķiem, tāpēc ir viegli apmācāms. Pērn viņš devās uz laukiem pie Priekules, lai kopā ar manas draudzenes zirdziņu baudītu brīvlaiku. Decembrī cita draudzene pabeidza būvēt stalli, un visi mūsu zirgi pārcēlās uz Paplaku, kur viņus apciemojam reizi nedēļā. Pansijas cenā ir iekļauts daudz – siens, ūdens, pakaiši, treniņu laukums, šķēršļi, pastaigas un uzpasēšana. Spēkbarību zirgu īpašnieki pērk paši, jo visi neēd vienādi,» stāsta saimniece.
Savu izteikto pieķeršanos dzīvniekiem Sabīne īsti nevar izskaidrot. «Kopš bērnības lepojos ar savas mammas profesiju. Nedomāju, ka arī kļūšu par mediķi, nevilka uz to pusi, bet, redz, kāda likteņa ironija,» saka jaunā sieviete, kura ikdienā ir medmāsa. «Ar cilvēku reizēm ir tā – tu dari viņa labā visu iespējamo, bet beigās viņš tevi piečakarē un vēl uzspļauj. Turpretī dzīvnieks, par ko rūpējies, atdod visu savu sirdi. Mums ir komanda, tandēms, spējam vienoties, cits citu papildināt. Lepojos, ka manējie ir skaisti, un cits citu mīlam. Tas dzīvei piešķir jēgu. Arī bērniem nāk par labu, ja viņi uzņemas ikdienas pienākumus, atbildību par dzīvniekiem. Vecākais dēls mācās tīrīt zirdziņu, ļoti mīl suņus, jaunākajam pagaidām viss patīk.»