Valmieras teātra Apaļajā zālē 8. maijā pirmizrāde Čērčils. Režisors Reinis Suhanovs ir iestudējis amerikāņu dramaturga un aktiera Ronalda Kītona lugu Čērčils. Leģendārā britu politiķa iekšējā pasaulē aicinās ienākt aktieris Tālivaldis Lasmanis. Arī ar viņa vārdu intervijas ievadā neviens īpaši nav jāiepazīstina. Ja nu tomēr kādam nepieciešama papildinformācija, meklējiet rokā grāmatu 100 izcili Latvijas aktieri. Aktieris šo lomu spēlē tā, ka ir sajūta, ka tu kā skatītājs brīžam pārvērties par Vinstona Čērčila smadzenēm vai slēptākajiem sirds kambariem.
Vinstons Čērčils (1874–1965) bija vairāk nekā tikai politiķis. Viņš bija Nobela prēmijas laureāts literatūrā, drosmīgs stratēģis un reizē kaislīgs gleznotājs un asprātis. Luga ir kā emocionāla atmiņu mozaīka, kurā Čērčils, ļaujoties savai gleznošanas kaislībai, veido subjektīvu biogrāfiju. Viņa loma miera atgūšanā pasaulē XX gadsimtā bija nepārvērtējama. Vinstons Čērčils gan šķīrās no šīs pasaules, domādams, ka viņa piedzīvotais Pirmais un Otrais pasaules karš ir bijuši pēdējie kari, tālāk tikai māksla...
Sarunājamies 4. maijā. Brīžam logā aiz aktiera galvas noplīvo mūsu skaistais karogs. Katrs Lasmaņa Čērčila izrādē izrunātais vārds atbalsojas šeit, XXI gadsimta Latvijā. "Nu nevar taču būt, ka pasaule ir pilnīgi sajukusi prātā, un šaurā maliņa pie apvāršņa kļūst šaurāka. Varam tikai izteikt cerību. Mēs to darām ar šo izrādi," saka Tālivaldis Lasmanis.
Sāksim no paša sākuma. Kā jūs jutāties, ieraugot uz dēļa paziņojumu par Vinstona Čērčila lomu monoizrādē?
Uzbrukums no aizmugures. Šoreiz man tas nāca tiešām nezinot. Pa šiem gadiem esmu pieradis – kad parādās viss lomu sadalījums, pieeju pie ziņojumu dēļa un izlasu.
Un tur var izlasīt pašu vellu un arī Čērčilu?
Jā! Tas jau tas interesantākais. Pats priekš sevis es neko tādu nemācētu un droši vien arī neuzdrošinātos izvēlēties. Svarīgāks bija skats no malas. Reinis bija atradis šo materiālu un veidoja savā galvā konstrukciju.
Kādēļ neuzdrošinātos pats nākt ar šādu ideju? Priekšstatu šlepes vai monoizrādes žanra, ar kuru saskaraties pirmoreiz, dēļ?
Skatītāju priekšstati – tas ir viens, bet tā bija arī manis paša iekšējā nostādne. Atainot kādu vēsturisku personību, personificēt sevi ar viņu un parādīt – tā man šķiet viena no sarežģītākajām zonām. Būtībā to jau nav iespējams izdarīt. Ronalds Kītons, pats būdams aktieris, pats priekš sevis ir uzrakstījis lugu, un atainot Vinstonu Čērčilu var mēģināt tikai šādā lasījumā. Viņš lugu ir rakstījis kā aktieris aktierim, un mūsu skatuviskajā uzstādījumā tas palīdz. Mēs ejam ceļu, ka aktieris atklātā tekstā vienkārši izspēlē šīs situācijas, izspēlē savu priekšstatu. Tās ir paralēlās dzīves. Īstā Čērčila dzīve, kas ir fiksēta gan filmu materiālos, gan ierakstos, kur dzirdama viņa balss, intonācija, kā viņš runā, ar kādu iekšējo enerģiju, ir pilnīgi savādāka, nekā mēs atainojam uz skatuves. Izrādē ir pat skats, kur mēs liekam kopā – mans Čērčils Lielbritānijas parlamenta apakšnamā ļoti enerģiski saka, ka angļi nepadosies, viņi cīnīsies krastos, lidlaukos un kalnos, un tajā pašā laikā – Arvīds Saulītis savā mūzikas materiālā ir iestrādājis Čērčila oriģinālo balsi, un tā ir līdzena, metāliska, spēcīga, pārliecināta. Balsis iet vienā toņkārtā, bet mēs tai iedodam pilnīgi citu enerģiju.
Šī aina ļoti uzrunā – ir tāda sajūta, ka jūs kā aktieris, cilvēks šo Čērčila patriotisko uzsaukumu sakāt pie Brīvības pieminekļa šodienas latviešiem – laikabiedriem, zemtekstā domājot par šodienas pasaules kataklizmām un Latvijas likteni.
Jā, ja mēs šo lugu esam paņēmuši, tad sev, mūsu situācijai. Tās ir mūsu ilgas un gaidas par to, ka būs viens spēcīgs, liels, godīgs cilvēks, kurš savas lielās politiskās izvēles izdarīs nevis tirgus konjunktūras dēļ, bet tā, kā to tikko izdarīja karalis Čārlzs III, aizbraucot uz Ameriku.
Pusstundas runas laikā viņš pasaka īstas, pareizas lietas, vispirms par to, ka Ukraina ir jāaizstāv, un Kongress aplaudē. Vispirms demokrāti, pēc tam lēnām arī republikāņi, un beigās aplaudē arī Džeims Deivids Venss. Kad Čārlzs III aizbrauks atpakaļ uz Angliju, viņi atkal paklausīgi saliks rokas klēpī, un neviens neko neiebildīs un neteiks, ka nav īsti pareizi, ka mēs tā darām. Vēstures griežos mums vienmēr ir bijis vajadzīgs stiprākā plecs.
Kur, jūsuprāt, paliek tie vīri, kas spētu runāt līdzīgi kā Čārlzs III?
Nezinu, laikam jau tas naudas velns dara savu darbu un bīda cilvēkus pēc savas saprašanas, jo iespēju nopelnīt nepatverami lielu naudu ir tik nenormāli daudz. Tikai ir "pareizi" jārunā, un tad tas viss būs. Tikko kā sāc rīkoties pēc sava godaprāta un iekšējiem ētikas protokoliem, tevi vairs nevajag.
Pieminējāt iespējamos skatītāju priekšstatus par Vinstonu Čērčilu, bet kādi jums bija pašam? Ko gatavošanās procesā uzzinājāt jaunu par šo personību?
Gatavoties mēs sākām diezgan sen. Es tam piegāju tā – izvēlējos pagājušā gada 11. novembri, kad satikt Reini, viņš man iedeva eksemplāru, un svētku nedēļā līdz 18. novembrim es to lasīju. Reinim bija vēl citi darbi, bet sākām lēnām tikties un šķetināt materiālu. Kītons lugu ir rakstījis angliski runājošu cilvēku publikai Amerikā, un viņus uzrunā kaut kas cits, kas mūsu publikai galīgi nebūtu saprotams. No tā mēs izvairījāmies, pašu lugu, protams, atstājām oriģinālā. Protams, kad kaut ko lasu vai klausos kādu lekciju par cilvēku, es par viņu uzzinu daudz jauna. Šoreiz gribējām uz Čērčilu paskatīties vairāk no cilvēciskā viedokļa: kā viņš audzis – kā bērns, kā pusaudzis, kā viņam skolā gājis, kādas bijušas attiecības ar vecākiem, kā viņš pats kā jauns divdesmitgadīgs cilvēks ar milzīgu azartu speciāli meties bīstamās situācijās un Angļu–būru karā nonācis pat gūstā. Skatījāmies uz viņa personību caur visu to, kam Čērčils ir gājis cauri, līdz mēs viņu pazīstam kā lielu personību saistībā ar Otro pasaules karu. Viņš savā dzīves laikā ir piedalījies divos pasaules karos, arī Pirmajā pasaules karā, gan kā virsnieks, gan – politiķis. Tas viss rada pietāti. Pirmkārt Čērčila aristokrātiskās ģimenes pagātne, kas viņam nāk līdzi. Mums par to vispār nav priekšstatu, kāda tā ir dzīve. Varam pasmelties tikai no grāmatām, filmām un vēl kādiem materiāliem. Latvijas dzīvē mums nav tāda līmeņa, ar ko varētu salīdzināties, kur es varētu iet pie kādas ģimenes un lūgt, lai viņi man pastāsta par cilvēku iekšējām attiecību lietām aristokrātiskā ģimenē. Tā ir pilnīgi cita ētika un uzstādījums. Citas saknes, cita pagātne.
Mēs savos priekšstatos varam tikai mēģināt kādā veidā aizsniegties līdz tam un izteikt cerību, citas izejas nav, ka beigu beigās kaut kas tāds radīsies, nu, nevar taču būt, ka pasaule ir pilnīgi sajukusi prātā, un šaurā maliņa pie apvāršņa kļūst šaurāka.
Kā jūs veidojāt savu Vinstonu Čērčilu? Par fizisko visiem atpazīstamo siluetu filigrāni ir parūpējies kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa. Cik daudz jūs lasījāt un pētījāt, cik – meklējāt radniecīgo savā emocionalitātē, cik jums varbūt palīdzēja tieši kostīms – mētelis, melnbaltais punktotais tauriņš, katliņcepure vai pat žilbinoši baltā krekla baltā diegā izšūtā krādziņa, ko skatītājs, iespējams, nemaz neredz.
Ilze ir paveikusi milzīgu darbu ar to, ka viņa ir iedevusi šī cilvēka fizisko, ārējo apjomu. Skatītājs pats tālāk savā fantāzijā visu uzbur. Man nav vajadzības taisīt lateksa masku vai pusi dienas grimēties, lai būtu viens pret vienu. Tas galīgi nav nepieciešams. Tā arī būtu tikai ārējā maska. Būtība sakrājas no tā, ko mēs par viņu uzzinām un ko par viņu domājam. To mēs stāstām no skatuves. Šajā pusgada periodā man bija viens laiks, kad aktīvi krāju un meklēju materiālu – filmas, YouTube lekcijas, lasīju, mēģināju pie katras izdevības aizsniegties līdz publiski pieejamai informācijai. Un tad pienāk viens brīdis, kad tas viss apstājas un nav vairs vajadzīgs. Sākas teātra dzīve un izrādes tapšana. Ļoti labi, ka šoreiz mums bija ļoti daudz laika. Tieši laiks katram skatam ir pieaudzējis klāt kādas kripatiņas. Tas viss piedod apjomu. Kad pievienojās Arvīds Saulītis ar savu skaņu celiņu, apjoms dubultojās – tas, ko mēs bijām sastrādājuši, izpletās pa visu telpu, visu perimetru. Tie skatiņi, ko atainojam, puslapa A4 lapas, patiesībā ir milzīgi notikumi. Vienkārši izstāstot, tas būs ļoti īsi un var būt pat garlaicīgi. Kad to izspēlē lomās, stāstiņš jau iegūst kaut kādu apjomu. Bet, kad nāk klāt muzikālais apjoms, skatoties tajā un klausoties, stāsts izplešas milzīgs. Tu ej tam līdzi, un telpa līdz ar to piepildās. Arī videomākslinieces Annas Konovalovas oriģinālais darbs nav ilustratīvs, bet līdzīgi rada apjomu. Tas papildina lielu daļu no emocionālās uztveres. Tas jau nav nekāds mītiņš, tā ir izrāde. Nebūs tā, ka kāds no 80 skatītājiem noskatīties izrādi mūsu Apaļajā zālē un pēc tam ies ar paceltu karogu un reformēs pasauli.
"Kad es nokļūšu debesīs, lielu daļu no pirmajiem miljoniem gadu plānoju pavadīt gleznojot," – Vinstons Čērčils glezniecību sev atklāja tikai četrdesmit gadu vecumā. Attēlā – Vinstons Čērčils glezno Beļģijā 1946. gada septembrī. Foto – Čērčila arhīva centrs
Šī ir jūsu pirmā monoizrāde. Kā jūs raksturotu šo pieredzi?
Sākuma – teksta – periods aktierim ir lielākais un smagākais. Vienmēr nācu mācīties šeit uz grimētavu, tāpēc, ka šeit es varu skaļi runāt. Viens ir mācīties klusu, otrs, kad izdzirdi savu balsi, tu nobīsties, kā tā skan. Pēc tam kad no pirmajām 25 lapaspusēm esi mazu gabaliņu iemācījies, pašķirsti uz priekšu – tas viss vēl jāiemācās! Sistēma bija tāda – ja man bija iespēja divas stundas tam veltīt, tad nācu šeit un mācījos. Pēc tam, nākamajā rītā ejot rīta pastaigā, mēģināju visu atkārtot. To, ko biju aizmirsis, uzšķīru telefonā un atkal mācījos. Ar katru nākamo reizi tas gabals kļuva lielāks. Malu to cilpām uz priekšu. Tas bija fantastisks laiks, kad es viens pats ar sevi strādāju. Neviens režisors mani netraucēja un nestāstīja, kā ir pareizi jāspēlē teātris (smejas). Nē, nē, Reinis ir fantastisks cilvēks. Mums nevienu brīdi nebija nekādas nojausmas par savstarpēju nesaprašanos vai, pasarg dies, konfliktu. Kā mēs satikāmies šajā materiālā, tā bijām kā viena stīga. Sākām saprasties jau no pusvārdiem, uz kuru pusi doties.
Jūs ar režisoru Reini Suhanovu ne pirmoreiz ejat iekšā tik grūtā uzdevumā, kā atdzīvināt un atveidot slavenu vēsturisku personību. 2014. gada tapa izrāde Sarkans, par kuru teātra kritiķis Normunds Naumanis rakstīja: "Tālivaldis Lasmanis bez dokumentālas jeb portretiskas līdzības tuvojas pretrunu plosītajam Markam Rotko. Savukārt gleznotāja asistents Kens Mārtiņa Meiera tēlojumā līdzinās sapņu tēlam, Rotko iedomu draugam." (17.06.2014.).
Toreiz mums ar Mārtiņu Meieru bija fantastiska sadarbība. Mēs dzīvojām kopā arī vienā grimētavā. Vienmēr uz izrādi Sarkans gājām kā uz savstarpēju sacensību – kurš kuru šovakar! Pēc tam bija milzīgs gandarījums. Šoreiz esmu viens, bet ar daudz ko veidoju dialogu.
Čērčils savā grāmatā Gleznošana kā vaļasprieks mudina ikvienu atklāt savu vaļasprieku, ar ko aizrauties, jo pats piedzīvoja no tā lielu atvieglojumu un pacilājumu, arī kā līdzekli cīņai pret "melnajiem suņiem" – depresīvu prāta stāvokli. Vai jums ir kāds vaļasprieks?
Nu, nekāda tāda veida nodarbošanās kā gleznošana... lai gan – es visu laiku esmu gribējis gleznot. Tā gribēšana man nav pazudusi. Reinis Sarkanā mūs ar to mazliet saindēja – lika pašiem nostiprināt rāmjus un uzvilkt audeklus. Mālderzālē paši mēģinājām kaut ko mālēt. Ne jau ko konkrētu, bet lai saprastu Rotko domu, ka krāsa uz audekla sāk dzīvot, – mēs sēdējām, sēdējām, sēdējām katrs pie sava audekla, kamēr to piedzīvojām. Tur nav uzzīmētas nekādas figūras, nav attēlots nekāds notikums, bet krāsa darbojas un dara savu. Ja vēl ir kāda sapratne par perspektīvu, kompozīciju un krāsu paleti – tas ir fantastiski. Dzintras Gekas filmā par Kurtu Fridrihsonu (Kurts Fridrihsons, 2018) man bija iespēja redzēt viņa gleznu krājumu un pārskatīt, kādas tik metodes viņš nav izmantojis savos darbos. Tas bija ļoti interesanti. Tā man ir sveša pasaule. Nav bijis laika, un laikam nav bijusi arī pietiekama vēlēšanās.
Vinstons Čērčils gleznoja tikai ar eļļas krāsām, pārsvarā ainavas, kuras reizumis izmantoja arī diplomātiskajām dāvanām. Gleznu Kutubijas mošejas tornis, kuru Čērčils uzgleznoja 1943. gadā, kad viņš Otrā pasaules kara laikā apmeklēja Marrākešu, politiķis uzdāvināja dzimšanas dienā toreizējam ASV prezidentam Franklinam Rūzveltam. Foto – Čērčila arhīva centrs
Ja jūs gleznotu, jūs arī gleznotu ar eļļas krāsām kā Čērčils?
Nezinu, bet tāda doma galvā man kaut kur ir. Kāpēc – nezinu.
Ne vienā vien senāku laiku intervijā esat teicis, ka teātrī jums ir bijuši arī brīži, kad piedāvātās lomas šķitušas "par plānu" – "rudenī iestudējam, bet pavasarī skatītājs jau ir aizmirsis". Tajā pašā laikā uz jums lielā mērā ir balstījusies visa Valmieras teātra lielā klasika. Bet pēdējās sezonās, šķiet, teātris jūs īpaši lutina ar apjomīgām, sarežģītām lomām – Lodoviko Setembrīni Burvju kalnā (nominācija Gada labākais aktieris otrā plāna lomā), patriarhs Jēkabs izrādē Jāzeps un viņa brāļi, tagad Čērčils manā skatījumā apliecina arī jūsos pašā jaunu brieduma un meistarības pakāpi – kā ozolkoka mucās daudzus gadus noturēts viskijs (sveiciens Čērčilam). Kā jūs pats to izjūtat?
Man galvā ir viens slepenais fails par šo tēmu. Tad, kad man bija jāspēlē tie gaiši zilie un varbūt arī nopietnāki mīlētāji, man vienmēr bija licies, ka es viņus nemāku īsti nospēlēt. Ik pa brīdim man ir doma, tad, kad es būšu vecāks, ar vecumu kaut ko spēcīgu nospēlēšu. Vienam spēlēt – tā pat ir milzīga bauda. Ja vēl ir, kas uz to skatās, – tad jau pavisam labi.