Pītera Dohertija personībai ir ļoti daudz šķautņu. Viņam ir skandālista, narkomāna, huligāna un panku tradīciju turpinātāja slava. Viņš ir arī viens no XXI gadsimta jūtīgākajiem rokenrola dzejniekiem, kurš vairāk nekā divdesmit gadu apbur ar savām melodijām un tekstiem gan solomateriālā, gan grupu The Libertines un Babyshambles dziesmās. Pītera Dohertija dzīve un māksla ir kontrastu pilna – tajā saplūst komēdija un traģēdija, skumjas un prieks. Tie, kuri labi pazīst Pīteru, raksturo viņu kā laipnu, dāsnu, pazemīgu un entuziasma pilnu cilvēku. Pīters elektrizē jebkuru telpu, kurā ienāk, viņam ir neizmērojams talants un šarms, viņš ir inteliģents, uzmanīgs un asprātīgs. To visu varēsim sajust viņa mūzikā, kad šovakar, 30. aprīlī, Pīters Dohertijs ar savu soloprogrammu kāps uz koncertzāles Palladium Rīga skatuves.
Svešinieks savā ādā
Pīteram Dohertijam ir 47 gadi, un jau vairākus gadus viņš vairs nelieto heroīnu un citas narkotikas. Leģendām apvītā mākslinieka atkarība ilgu laiku bija viena no populārākajām tēmām plašsaziņas līdzekļos, un tā nereti aizēnoja viņa radošās izpausmes.
Lai izsekotu Pītera Dohertija gaitām, var izlasīt viņa autobiogrāfisko grāmatu A Likely Lad (2022) un noskatīties dokumentālo filmu Stranger in My Own Skin (2023). "Šī ir filma par brīvību, radošumu un atkarību," saka filmas autore franču režisore Katja de Vidasa. 2021. gadā tika svinētas viņas un Pītera Dohertija kāzas, viņu meitai Billijai Mejai drīz apritēs trīs gadi. Ģimene tagad pārsvarā dzīvo Francijas ziemeļos. Katja de Vidasa ir ne tikai režisore, bet arī mūziķe, kura darbojas sava dzīvesbiedra kolektīvā Peter Doherty & the Puta Madres.
Filma Svešinieks savā ādā (Stranger in My Own Skin ir Pītera grupas Babyshambles 2013. gada dziesmas nosaukums) ir portrets, kurā iemūžināti desmit gadi Pītera Dohertija trauksmainajā dzīvē. Filma atklāti stāsta par to, kā viņš, būdams popularitātes virsotnē, grimst atkarības bezdibenī, cīnās ar saviem dēmoniem un beidzot atrod izeju no tumsas atpakaļ gaismā.
Režisores Katjas de Vidasas dokumentālajā filmā Svešinieks savā ādā (2023) ir iemūžināts desmit gadu periods Pītera Dohertija trauksmainajā dzīvē
Tikai kurpes un rokas
Pīters Dohertijs dēvē Katju de Vidasu par savas dzīves lielāko mīlestību. Viņi iepazinās pirms daudziem gadiem, kad Katja strādāja par videooperatori Francijas kultūras žurnāla Les Inrockuptibles komandā. "Ik reizi, kad sniedzām interviju žurnālam, Katja to filmēja. Es nekad īsti neredzēju viņas seju, bet redzēju tikai kurpes un rokas. Man patika, kā izskatās viņas rokas. Mēs kļuvām par draugiem," attiecību sākumu atceras Pīters Dohertijs. Viņš piedāvāja Katjai uzņemt nelielus video, kurus bija paredzēts ievietot YouTube. Tie bija Pītera un viņa domubiedru skatuves un aizskatuves dzīves fragmenti, kuri tā arī nekad nenonāca YouTube un kļuva par dokumentālās filmas Svešinieks savā ādā pamatu.
Pirms neilga laika Parīzē man bija iespēja satikties ar Pīteru Dohertiju un Katju de Vidasu un uzdot viņiem dažus jautājumus par filmu.
Kāda ir sajūta – būt par dokumentālas filmas galveno varoni?
Pīters Dohertijs. Nezinu, vai visas šīs lietas, kurām pieskaras filma, būtu iespējams atrisināt arī divdesmit gadu laikā kopā ar ļoti dārgu psihoterapeitu. Es runāju par šo filmu, jo esmu priecīgs atbalstīt savu sievu viņas darba popularizēšanā. Redzēt sevi uz ekrāna ir briesmīgi, man tas nepatīk.
Katja de Vidasa. Turklāt uz ekrāna Pīters vēro sevi ilgā – desmit gadu – laika posmā. Viņš redz, kāds ir bijis pirms daudziem gadiem, un tas noteikti ir šokējoši.
Pīters. Tas viss ir sarežģīti, un tajā ir iejauktas arī ģimenes lietas. Filmēšanas procesa vidū mēs iemīlējāmies viens otrā. Mēs apprecējāmies, kad Katja montēja filmu. 2023. gadā piedzima mūsu meita Billija Meja.
Vai uzskatāt, ka šī filma kļūs par svarīgu daļu no jūsu rokzvaigznes mantojuma?
Pīters. Man nepatīk apzīmējums "rokzvaigzne". Es dodu priekšroku apzīmējumam "rokenrola zvaigzne". Neesmu pārliecināts par mantojumu... Ir neliela klausītāju grupa, kura bauda manu mūziku. Dažreiz pienāk cilvēki un saka: "Man patīk tas, ko tu dari. Esmu liels fans!" Es jautāju: kuras dziesmas jums vislabāk patīk? Šie cilvēki nespēj nosaukt nevienu dziesmu, tāpēc īsti nezinu par mantojumu...
Kāda ir atšķirība starp rokzvaigzni un rokenrola zvaigzni?
Pīters. Kad mani sauc par rokzvaigzni, tas mani sadusmo. Tas skan kā apvainojums. Varbūt tas ir personisks aizspriedums. Rokenrols – tā ir ģitāra, bass un bungas. Kas tur var nepatikt? Tas ir brīnišķīgi. "Rokenrola zvaigzne" ir visaugstākais novērtējums. Rokzvaigznes ir Maikls Boltons un Lenijs Kravics, savukārt rokenrola zvaigznes ir Džonijs Tanderss, Džons Lenons un Džons Laidons.
Vai varat teikt, ka esat pārvarējis savas atkarības?
Pīters. Jūtos mierīgāks un veselīgāks nekā agrāk, taču nezinu, vai atkarības vispār kādreiz var pārvarēt. Tās vienmēr ir klāt. Vienkārši cilvēks spēj no tām attālināties, un es to daru mūzikas dēļ. Atkarības un vēlmes nekad pilnībā neizzūd, bet tu vari tās vājināt un disciplinēt sevi. Es domāju, ka cilvēkiem, kuriem ir atkarības, tās ir iekodētas kopš dzimšanas.
Katja. Pīters vienmēr ir bijis atklāts. Visās intervijās viņš saka, ko domā, viņš nepiebremzē sevi. Arī par savu atkarību viņš runā atklāti. Varbūt pat pārāk atklāti.
Kas bija vieglākais un grūtākais šīs dokumentālās filmas veidošanā?
Pīters. Labs jautājums! Nē, īstenībā tas ir briesmīgs jautājums.
Katja. Nekas nebija viegli. Vieglākais bija tas, ka Pīters bija absolūti atvērts, viņš nepakļāva sevi cenzūrai. Taču radīt šo filmu bija grūti. Montāža un pēcapstrādes process prasīja ilgu laiku. Man nebija viegli parādīt pabeigtu filmu Pīteram.
Kādi bija viņa pirmie komentāri pēc tās noskatīšanās?
Katja. Viņš jautāja: kur ir tas, un kur ir tas? "Atceries, tu filmēji tur un tur, bet kur ir šie kadri?"
Pīters. Daudz no uzņemtā materiāla netika iekļauts filmā. Es jautāju Katjai par noteiktām detaļām, kuras man ir personīgi svarīgas, kā arī par sev nozīmīgiem cilvēkiem, īpaši tiem, kuri vairs nav kopā ar mums. Dažus es gribēju redzēt filmā, un daži parādās kadrā tikai uz mirkli – vienu sekundi tu redzi pazīstamu seju kaut kur ģērbtuves stūrī.
Filmā jūs stāstāt par sarežģītām attiecībām ar savu tēvu, kurš dienēja britu armijā.
Pīters. Manas attiecības ar tēvu nekad nav bijušas vienkāršas. Kad sešpadsmit gadu vecumā pateicu, ka nevēlos kārtot A līmeņa eksāmenus un plānoju darīt to, kas man patīk, tēvs atbildēja: "Tu to vari darīt, bet ne zem mana jumta. Ja tu dzīvo zem mana jumta, tev ir jāievēro noteikumi." Mājās mums bija šajos stingrajos noteikumos balstīts kārtības režīms. "Ja tu lieto narkotikas, tu vairs neesi mans dēls." Par to nebija nekādu diskusiju.
Esmu ļoti jūtīgs un emocionāls, un man bija nepieciešami gadi, lai es vienkārši neapjuktu dzīvē un attiecībās ar tuvajiem. Par laimi, tēvs ar laiku nedaudz atkusa, un es vairs nelietoju narkotikas. Tagad mēs visi atkal varam pavadīt laiku kopā. Mans tēvs mīl Katju un domā, ka viņa ir neprātīga, jo apprecējās ar mani. Es ar prieku skatos, kā manam tēvam klēpī sēž mūsu meita Billija Meja.
Ko par jūsu laulību domā Katjas vecāki?
Katja. Mani vecāki viņu mīl. Visa mana ģimene. Dažiem jau ir iepriekš izveidojies viedoklis par Pīteru, pirms viņi ar viņu ir satikušies. Tiklīdz cilvēki iepazīstas ar Pīteru, visi viņu iemīl.
Pīters. Ne jau visi.
Jūs ar ģimeni daudz laika pavadāt Francijā. Vai šī vide jūsos kaut ko ir mainījusi?
Pīters. Neteiktu, ka Francija mani ir mainījusi. Tā ļauj man būt pašam. Šeit es aizeju pasēdēt uz kafejnīcu un man ir sajūta, ka atgriežos laikā, kad man bija astoņpadsmit deviņpadsmit gadu. Sēžu kafejnīcā, nododos pārdomām un vēroju pasauli apkārt. Anglijā mums nav šādas kultūras, nav pieņemts, ka var tā vienkārši aiziet uz kafejnīcu, lai iedzertu kafiju vai alu. Francijā tā ir ikdiena – vari sēdēt uz ielas, dzert kafiju, žestikulēt, un neviens nedomās, ka esi dīvains.
Anglijā mums ir krogi, kuri ir lieliski, un ir augstas klases restorāni, bet nav nekas pa vidu. Francijā kafejnīcas ir visur – Perpiņānā, Havrā, Parīzē un citur. Tās apmeklē strādnieki un bagātnieki, ikviens var ienākt un baudīt ēdienu un dzērienu. Iespēja mierīgi pasēdēt kafejnīcā pieder pie cilvēku pamattiesībām. Anglijā šādas tradīcijas joprojām pietrūkst. Ja turpinām salīdzinājumu, es domāju, ka Anglijas sabiedrība ir vairāk vardarbīga. Taču Francijas sabiedrība spēj aizstāvēt savas intereses, tā iestājas par to, kam tic, cilvēki iziet protestos un piesaka streikus. Savukārt Anglijā plosās futbola līdzjutēji un vīrieši kaujas draudzenes dēļ – tādas pie mums ir cīņas, bet medmāsas joprojām nesaņem pienācīgu atalgojumu.
Vai rīkojāt īpašu filmas Svešinieks savā ādā seansu Pītera grupas The Libertines biedriem?
Pīters. Jā, man bija svarīgi, lai viņi noskatītos filmu.
Katja. Viņiem tā patika. Karls Barats man pēc tam atsūtīja ziņu, viņa vārdi bija aptuveni šādi: "Tu beidzot izskaidroji neizskaidrojamo."
Pīters. Es biju laimīgs, ka Karls atnāca uz seansu. Es cerēju, ka filma uz viņu iedarbosies. Vienīgais šķērslis mūsu attiecībās ar Karlu bija narkotikas. Viņš pazina mani, pirms es sāku lietot narkotikas, un viņam patika tas puisis. Šajā ziņā Karls bija tikpat nelokāms kā mans tēvs, mums nebija nekādu manevrēšanas iespēju.
Katja. Kad Pīters un Karls atkal strādā kopā, viņi pat alkoholu nelieto.
Pīters. Dziesmu rakstīšana manā dzīvē nekad nav bijusi saistīta ar narkotiku lietošanu. Es varēju rakstīt dziesmas jebkurā stāvoklī. Savukārt manu mākslas darbu tapšana patiešām bija saistīta ar narkotiku lietošanu, es nevaru izskaidrot – kāpēc. Tāpēc tagad man ir grūti gleznot, tas notiek daudz lēnāk. Agrāk es biju kā pārņemts – varēju negulēt trīs dienas un radīt sešas gleznas. Tās tika veiksmīgi pārdotas, par dažiem tūkstošiem katra. Pašlaik ar mākslu man ir sarežģītāk, nezinu, vai gleznas top labākas, es pagaidām tās paturu sev.
Vienmēr esmu bijis apsēsts ar dziesmu rakstīšanu – gan tad, kad lietoju narkotikas, gan tad, kad tās nelietoju. Man tās nebija vajadzīgas, lai koncentrētos mūzikai, jo man tāpat bija pietiekami daudz iedvesmas. Bet, kad stāvēju audekla priekšā un koncentrējos mākslai, man kaut kas bija vajadzīgs. Gleznošana bija cieši saistīta ar smagu narkotiku lietošanu – šādā stāvoklī man patika būt telpā ar audeklu, gleznot ar asinīm un izmantot darbos līmlenti. Labi laiki!
Kuri ir jūsu iecienītākie mākslinieki?
Pīters. Man patīk klasiskā māksla. Man patīk Edgars Degā un viņa baletdejotājas. Kad atklāju sev Žanu Mišelu Baskiā, es izlasīju par viņu visu, kas bija pieejams, un iemīlēju viņu vēl vairāk. Man patīk Baskiā māksla, taču viņš bija uz bīstama ceļa un viņa dzīve bija sarežģīta. Viņš nomira no heroīna pārdozēšanas.
Jūs arī bijāt uz bīstama ceļa un jums izdevās no tā novirzīties.
Pīters. Tas ir interesants un sarežģīts temats, viss lielā mērā ir atkarīgs no indivīda. Cilvēks var būt fascinēts ar ideju, ka pastāv atslēga uz citu dimensiju, kurā viņš piedzīvos kaut ko neaprakstāmu. Tā tas sākās man. Turklāt tas notika pašā XXI gadsimta sākumā Londonā, tajā laikā tur lielā daudzumā bija pieejamas lētas, kvalitatīvas narkotikas. Ziniet, tas nav kā Austrālijā. Vēlu veiksmi tiem, kuri ir Austrālijā! Tur būt narkomānam ir neiedomājami dārgi un sarežģīti. Tur ir ļoti grūti jebko sameklēt. Lai atrastu kvalitatīvas narkotikas Austrālijā, ir jāveic militāra operācija.
Mana pirmā un galvenā kaislība ir melodiju un tekstu sacerēšana. Man tā arī neizdevās atrast narkotiku, kura man sniegtu tikpat lielu baudu kā grupas The Smiths mūzika.
Pīters Dohertijs
Koncertzālē Palladium Rīga 30.IV plkst. 20
Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 43,26