Itālijā, Boloņā, no 13. līdz 16. aprīlim notiks Starptautiskais Boloņas bērnu grāmatu tirgus – pasaules nozīmīgākais bērnu grāmatniecības profesionāļu tikšanās forums. Nevienu vairs pat īsti nepārsteidz, ka latviešu bērnu grāmatu mākslinieki un izdevēji tajā piedalās pašā augstākajā līmenī. Izdevniecības Liels un mazs direktore šogad strādāja Starptautiskā Boloņas bērnu grāmatu tirgus ilustratoru izstādes atlases žūrijā kopā ar četriem nozares profesionāļiem. Māksliniece Evija Pintāne ar ilustrācijām Luīzes Pastores grāmatai Laimes govs ir iekļuvusi izstādes finālā. 1. aprīlī tika publiskoti Bologna Ragazzi Awards finālisti, un tajā atkārtoti ir iekļuvusi bērnu grāmatu autore un ilustratore Dace Krēsliņa ar grāmatu no sērijas Aizvēstures pilsētas detektīvi (izdevniecība Zvaigzne) un Ūnas Laukmanes bilžu grāmata Čuči, čuči (izdevniecība Liels un mazs). Konkursam tika iesniegts vairāk nekā 4000 grāmatu no 73 valstīm, bet atlasītas tikai 150 grāmatas.
KDi intervijai uzrunāja Eviju Pintāni, kura savu talantu izpauž plašā mākslas nozaru laukā – viņa ir scenogrāfe, grafiķe, grāmatu dizainere un ilustratore, turklāt ceļotāja, kas mēdz zīmēt savu ceļojumu piezīmes. Māksliniece mūs ielaiž savā darbnīcā, un īsā laikā top skaidrs, kas ir kaldinājis viņas panākumus. Laimes govs ir milzīgs (arī burtiski), skaists roku un sirds darbs, kur nav skaitītas stundas, kas uz brīdi maksājis pat izdegšanu un pamatīgu spēku atjaunošanu. Grāmatā par ceļotāju un džungļu pētnieku Aleksandru Laimi (1911–1994) ir ieslēptas daudzas brīnišķīgas mazas detaļas, kuras lasītājs varbūt pat neredz vai nepamana, bet Evija Pintāne ir pārliecināta, ka tas maina visu grāmatas sajūtu. Vienu gan pateikšu priekšā – izmēģiniet šo grāmatu izšķirstīt ar UV gaismas lukturīti, līdzīgi kā Laime ar bērniem džungļos pirms gulētiešanas.
Boloņas bērnu grāmatu tirgus atzinība jums vairs nav pārsteigums. Lauri nāk jau otro reizi. Un tomēr – kāda ir sajūta būt izceltam un novērtētam tik lielā konkurencē? Konkursā piedalījās 4 158 ilustratori no 95 valstīm, bet starptautiskā žūrija finālā izvirzīja tikai 317 autorus.
Jā, tas noteikti ir priecīgs moments. Kad radu grāmatu, es komunicēju ar izdevniecību, grāmatas māksliniecisko redaktori, grāmatas dizaineru, autori, bet ir labi dabūt atgriezenisko saiti arī plašāk. Tas, ka esmu ieraudzīta ārpus Latvijas, ir priecīgs notikums, tomēr ilustrācijas tālākā atlasē netika iekļautas šī gada Boloņas ilustratoru katalogā. To gan es tiešām kādreiz vēlētos. Pirms četriem gadiem, kad Laimes bērni Boloņā saņēma vienu no Bologna Ragazzi Award balvām, pat īsti neaptvēru, cik liels notikums tas ir un cik milzīgā starptautiskā konkurencē grāmata izvēlēta par vienu no uzvarētājām. Es tobrīd gaidīju bērniņu, nepiešķīru šai balvai sevišķu nozīmi. Ja tagad atgrieztos atpakaļ, noteikti vairāk izbaudītu mirkli. Nebiju pat plānojusi braukt uz Boloņu, bet pēdējā brīdī ar mašīnu kopā ar vīru aizbraucām. Kāpu uz skatuves ar visu lielo vēderu un biju priecīga pieredzēt arī to, ka par labāko bērnu grāmatu izdevēju tajā gadā kļuva Liels un mazs.
Laimes govs bija iekļuvusi arī starp Latvijas skaistāko grāmatu Zelta ābeles konkursa nominantiem, un to kā vienu no labākajām aizvadītā gada bērnu grāmatām izcēlusi arī Latvijas Literatūras gada balvas žūrija.
Luīze Pastore. Laimes govs. Evijas Pintānes ilustrācijas. Izdevniecība Liels un mazs. 2025. 120 lpp.
Pastāstiet, lūdzu, kā sākās jūsu sadarbība ar rakstnieci Luīzi Pastori? Vai grāmatas Laimes bērni un Laimes govs veido diloģiju?
Luīzi Pastori pirmoreiz satiku jau sen kā lasītāja, kad viņai izdevniecībā Neputns iznāca Mākslas detektīvu sērija ar izcilām Elīnas Brasliņas ilustrācijām. Es biju lielākais fans šīm grāmatām, gaidīju katru nākamo kā īpašu notikumu. Bet kā ilustratorei mana satikšanās ar Luīzi Pastori bija mazliet maģiska. Tajā laikā intensīvi strādāju kā scenogrāfe, bet paralēli sapņoju, ka gribētu ilustrēt kādu grāmatu tieši Luīzei, jo man patika, kā viņa raksta. Sapnis bija gaisā, paralēli arī savam priekam šo to zīmēju, tomēr dzīvoju teātra pasaulē. Man šķita, ka es nemāku zīmēt tik labi. Ilustrēt bērnu grāmatas? Nu nē, tad jāmācās ļoti ilgi. Tomēr sajūta, ka gribu zīmēt ilustrācijas, bija spēcīgāka gan par bailēm, ka nemāku, gan par scenogrāfes darbu. Man ir tāda personība, ka nevaru visu laiku darīt vienu. Es arī šobrīd sevi neuzskatu par ilustratori. Uzskatu sevi par mākslinieci, kurai ir svarīga domāšana, un medijs var mainīties. Domāju – kā lai es tur tieku? Iestājos Mākslas akadēmijā grafiķos un tiku pie Rūtas Briedes. Man ļoti patika, un es aizrautīgi studēju. Laikā, kad biju studiju pārtraukumā, Rūta man atrakstīja – vai es negribētu ilustrēt Luīzes Pastores grāmatu? Viņa redzot, ka mans rokraksts varētu labi iederēties. Rūta iedeva virzienu, ka varētu mēģināt kaut ko ar ogli. Tā nu mana vēlēšanās piepildījās. Pats ilustrēšanas process atšķirībā no darba teātrī ir ļoti individuāls. Ne pie vienas, ne otras grāmatas man procesā Luīzei nebija neviena jautājuma, jo viss jau bija viņas uzrakstītajā tekstā. Sākumā man rodas kopējā ideja par vizuālo koncepciju, un tad, procesā lasot, uzreiz pieskicēju savas idejas un veidoju arī ritmu, kā teksts mīsies ar ilustrācijām. Lasot manuskriptu, redzu, kā ir jābūt, – vispirms būs govs aste un galva tikai pēc pāris atvērumiem.
Tas jums bez lielas domāšanas vienkārši iešaujas prātā?
Jā, tāpēc ļoti svarīga ir pirmā lasīšanas reize. Tas man nāk no scenogrāfijas pieredzes. Tu lasi lugu un uzreiz arī uzķer ideju. Piemēram, lasot Anuija Antigoni, man uzreiz atnāca ideja par telpas stūri. Pēc tam Elmāram [Seņkovam] teicu – vai nebūs par vienkāršu? Visādi izdomājāmies, tomēr beigās nonācām atkal atpakaļ pie tā pirmā. Lasu, piefiksēju pirmās idejas. Ne visām teksta vietām tās atnāk, ir vietas, kur pēc tam ir jāpasēž un jāpadomā, kā atrisināt kaut kādas zonas.
Jau grāmatas izmērs un forma ir neikdienišķa, un milzu anakondai ar aprīto govi vēderā ir atļauts izlocīties pa veseliem septiņarpus atvērumiem. Vai izdevējs jums dod neierobežotu brīvību jūsu idejām?
Liels un mazs uzticas māksliniekam. Šī konkrētā grāmata ir dārga. Tā ir liela, proporcionāli pret tekstu tur ir daudz ilustrāciju. Grāmata sākumā bija paredzēta vēl lielāka, bet to nevarēja atļauties. No sākuma biju mazliet bēdīga.
Nezinātājs nevar nojaust, ka kaut kā trūkst vai nav saskaņā ar ieceri.
Jā, nevar, un grāmata tagad ir arī praktiskāka un vieglāk rokās turama.
Laimes bērnu ilustrācijas ir izteikti tumšā kolorītā, bet Laimes govs, gluži pretēji, rada mirdzošu gaismas un prieka sajūtu.
Jā, Laimes bērni bija naturāla – lietus, dubļi. Tur man izejas punkts bija ceļojuma piezīmes. Tās ir žurnālistes Līses un Aleksandra Laimes piezīmes, un arī vispār kāda nekonkrēta ceļotāja piezīmes. No sākotnēji iecerētas ogles tehnikas atteicos, bet vajadzīgo sajūtu panācu ar veselu kaudzi dažādas gradācijas pelēkajiem, melnajiem zīmuļiem un grafīta zīmuļiem.
Šie zīmējumi atgādina seno ceļotāju un pētnieku piezīmju grāmatiņas. Vai tās ir jūsu ierosmes avots? Daudz apmeklējat dabas un vēstures muzejus?
Es pati ceļoju, cik nu sanāk. Man tā estētika patīk. Man ir arī viena Thames& Hudson izdota grāmata Explorers’ Sketchbooks, kur ir apkopoti seno pētnieku ceļojumu pieraksti, par katru ir arī apraksts. No plašāk zināmajiem, piemēram, jaunzēlandiešu alpīnists Edmunds Hilarijs, kurš pirmais 1953. gadā uzkāpa Everestā. Jā, Laimes bērnos es pētīju šāda tipa avotus.
Ko jums pašai izsaka šis rozā un dzeltenā salikums, kas ir grāmatas Laimes govs pamatā?
Lasot redzēju, ka visu laiku mijas nakts un diena. Domāju arī par Laimes bērniem. Kaut kādā ziņā turēju abas grāmatas saiknē, bet sapratu, ka tām ir jābūt pretējām. Laimes govī Luīze izceļ bērna fantāziju, loģiski, ka tai ir jābūt košai. Es sāku domāt par saules gaismu. Man patīk sēdēt un vērot, kā saules gaismā ir redzamas visas spektra krāsas. Manas ilustrācijas sākās no šīs sajūtas, sapratu, ka gribu izmantot košās krāsas – rozā, dzeltenais, zilais. Nākamais faktors bija, ka ilustrējot vēlējos izmantot risogrāfu, un šajā tehnikā ir pieejamas tādas spilgtas krāsas kā, piemēram, fluorescējošais rozā. Ilustrācijas sastāv no slāņiem – risodruka, krāsaino zīmuļu zīmējums un zīmējums ar grafīta zīmuli. Gala tipogrāfijas drukai ar dizaineri Arti Briedi izvēlējāmies izmantot divus pantoņus, kas UV gaismā mirdz. Kopumā tas viss bija ļoti laikietilpīgi un sarežģīti. Vēl viens faktors attiecībā uz krāsu izvēli bija kara situācija. Kaut kādā ziņā krāsas man bija iekšējā pretošanās notiekošajam pašai priekš sevis – zīmēšu un mēģināšu rast prieku sev, savai meitai un citiem bērniem. Tā psiholoģiski bija iekšēja nepieciešamība. Šobrīd pamanu, ka šādu krāsu salikumu gan Latvijā, gan pasaulē izvēlas diezgan daudzi mākslinieki. Acīmredzot tā ir psiholoģiska nepieciešamība. Rūta Briede arī teica – kopš sācies karš, viņa vairs negrib radīt ilustrācijas melnbaltos toņos.
"Man patīk sēdēt un vērot, kā saules gaismā ir redzamas visas spektra krāsas. Manas ilustrācijas sākās no šīs sajūtas, sapratu, ka gribu izmantot košās krāsas – rozā, dzeltenais, zilais. Nākamais faktors bija, ka ilustrējot vēlējos izmantot risogrāfu, un šajā tehnikā ir pieejamas tādas spilgtas krāsas kā, piemēram, fluoriscējošais rozā," stāsta Evija Pintāne. Foto – no privātā arhīva
Grāmatā tētis atmiņas un iztēles treniņa dēļ māca bērniem nevis fotografēt, bet notvert iespaidus iekšējās pasaules momentuzņēmumos. Cik lielā mērā jūs ņemat ierosmi no savas iekšējās pasaules "fotogrāfijām", un cik izmantojat reālus dzīves iespaidus? Vai esat, piemēram, pati bijusi džungļos?
Venecuēlas džungļos es neesmu bijusi. Esmu bijusi džungļveidīgās vietās Eiropā – Kanāriju salās un Madeirā. Vienmēr foršāk ir tad, ja vari izmantot pats savu safotografēto materiālu. Tieši tā bija ar govi, kurai ir prototips. Man sanāk bieži braukt uz Kuldīgu, tajā laikā bieži braucu arī uz Pāvilostu. Man vispār patīk ļoti daudz braukāt pa Latviju. Mums ģimenē bija vesela misija meklēt govis.
Bridām svešās pļavās. Īstenībā brūno govju ir palicis ļoti maz.
Bet atradāt.
Jā. Konkrēti šī govs, kas ir uz vāka, ir no Ēdoles puses.
Man ir video, kur viņa mazliet skumja stāv pļavā lietū. Zīmējot izlasīju Valentīnas Freimanes grāmatā Antigones likums skaistu epizodi par govīm. Jau tajā laikā, kad viņa bija maza un no Berlīnes brauca atpakaļ uz Latviju, dodoties cauri Lietuvai, bijušas raibās govis, bet, iebraucot Latvijā, parādās pirmās brūnās govis. Freimane raksta, ka tā ir viņas māju sajūta. Turpat tālāk arī par to, ka brūnās govis izzūd, jo nav vairs tik pienu ražojošas un izdevīgas ekonomikai, un ka viņai Latvijas lauki bez brūnajām govīm nekad nebūs īsti Latvijas lauki. Kad pirmoreiz izlasīju manuskriptu, man ļoti patika, ka Luīze kā tēlu grāmatai ir izvēlējusies tieši govi. Tas govs simbols ir kaut kas tik ļoti mūsu, latvisks, to vairāk var novērtēt pieaugušie.
Vai govi ir grūti uzzīmēt?
Bija jāpapēta. No galvas es nevaru uzzīmēt. Tas man bija arī iekšējais cieņas jautājums – nemeklēt govi internetā, bet sameklēt īstā pļavā. Man ir arī dažādas sasauces ar Laimes grāmatu, kuras var pamanīt, bet var arī nepamanīt. Piemēram, šeit ir ģimenes fotogrāfija, bet Laimes govī ir tā pati fotogrāfija, taču nu jau ar govi. Man patīk kino. Piemēram, Vesa Andersona filmas es skatos vairākas reizes un katru reizi atrodu vēl kaut ko un vēl kaut ko. Tur ir uzbūvēta iekšēja pasaule un padomāts līmeņu līmeņos. Es nedaudz spēlējos ar to, lai abas grāmatu pasaules satiktos. Luīze raksta, ka Laime džungļos bērniem mācījis arī par latviešu mākslu, un vienā grāmatas atvērumā uzzīmēju kaut ko no Purvīša ainavām, Rūdolfa Pērles un Rēriha gleznām.
Jūs daudz ko esat padarījusi arī teātrī – kostīmu mākslā un scenogrāfijā. Jums ir bijis gods būt gan Andra Freiberga scenogrāfijas studentei, gan vēlāk teātrī – arī viņa asistentei un kolēģei, strādājot pie vienas izrādes.
Es pat atļaušos teikt, ka man bija gods būt viņa draugam. Viņš bija mans skolotājs un arī ļoti, ļoti tuvs draugs. (Acis pieriešas asarām.) Man viņa ļoti pietrūkst...
Mums bija saikne. Viņš palūdza atnākt palīgā arī tad, kad es neasistēju. Viņš redzēja arī manas grāmatas Biezoknis (ilustrācijas Toma Treiberga dzejas krājumam – U.A.) un Laimes bērni. Pēc tam mums bija sarunas. Tas bija tik forši, un tā pietrūkst. Es esmu dzirdējusi, ka daudziem tā ir. Ar viņu varēja parunāt par kultūras vidi un mākslu.
Andrim Freibergam milzīgs paldies, jo šī domāšana, kas ir redzama grāmatā, idejas daudz neatšķiras no scenogrāfijas. Teātrī, protams, nāk klāt lielā mašinērija un aktieri. Pamats paliek. Freibergs man ir iedevis ļoti daudz. Es nemaz negribēju būt klasiska scenogrāfe. Man pat kursa biedri smējās – ja tu gribi būt scenogrāfe, jāsaka, ka negribi, jo, re, kā Evija, kura it kā negrib, taisa izrādes. Kad mēs satikāmies vienā izrādē, es vairs nebiju kā studente, mēs bijām līdzvērtīgi. Mēs visu kopā solīti pa solītim taisījām. Līdzīgi arī ar Elmāru Seņkovu. Tā ir ļoti neatkārtojama, skaista un svētīga pieredze manā dzīvē, kas noteikti dzīvo tālāk manī un idejās par to, kādai ir jābūt mākslai. Man veicas ar tiem cilvēkiem, ar kuriem esmu strādājusi. Visi, arī Mārtiņš Eihe un Reinis Suhanovs, ir tik forši cilvēki.
Vai jums šobrīd ir kādi jauni piedāvājumi teātrī?
Kaut kādi bija, bet nu jau es tik daudzas reizes esmu atteikusi, ka vairs nepiedāvā. Šobrīd manas ieceres vairāk saistās ar grāmatām. Ir viens sadarbības projekts ar mazu, neatkarīgu Islandes grāmatu izdevniecību. Ir arī viens plāns Berlīnē saistībā ar artist’s book žanru. Šajā gadījumā darbs būs nevis sadarbībā ar konkrētu autoru, bet veidošu grāmatu kā objektu, paužot ideju caur formu un saturu ar vizuāliem izteiksmes līdzekļiem. Visa grāmatas uzbūve ir pakārtota idejai – formāts, iesējuma veids, katra mazākā grāmatas detaļa. Latvijā mums tāds īpašs grāmatu dizainers ir Aleksejs Muraško, kurš grāmatas fiziskās īpašības spēj pārvērst idejās, kas ļoti palīdz grāmatas telpā esošajam tekstam. Man tajā visā iekšā ir arī scenogrāfiskais lielums.
Kas bez kino vēl padara jutīgas jūsu mākslinieces radošās antenas?
Kino manī ir attīstījis ritma izjūtu. Esmu gājusi arī Kinoskolā pie Ditas Rietumas un Dāvja Sīmaņa. Tā pati ceļošana. Bet kopumā man vienkārši idejas nāk. Prāts darbojas un veido asociācijas. Man ir vesela kaste ar pieskicētām idejām. Visas tās nevar realizēt un arī nevajag.
Cik saprotu, tie ir dzīvās dzīves iespaidi? Jūs nesēžat stundām internetā?
Nē. Ideju meklēšanas gadījumā no interneta vajadzētu mēģināt izvairīties. Tad labāk ņemt pašķirstīt mākslas grāmatas. Jā, tā ir vēl viena mana ietekme. Mani iedvesmo, piemēram, Egons Šīle, Žuans Miro, Ons Kavara, Sofija Kalle, Tūve Jansone, Aija Zariņa, Krišs Salmanis, grāmatu mākslā – arī Ilmārs Blumbergs. Ja varu, aizlidoju uz Londonu, Parīzi. Ir iedvesmojoši apmeklēt mākslas grāmatu veikalus šajās pilsētās. Mēs bieži braucam uz Igaunijas Kumu, arī Somiju. Priecājos satikt cilvēkus risostudijās, galerijās, mazajās neatkarīgajās mākslas grāmatu izdevniecībās. Šajos saskares punktos viens no otra var kaut ko aizņemties, un idejas dzīvo tālāk