Režisora un scenārista Stefāna Demustjē filma Lielā arka/L’Inconnu de la Grande Arche (2025) ir aizraujošs stāsts par apsēstību – tā sākas kā komēdija un beidzas kā traģēdija. Darbs fascinē ar izcili uzburtu 80. gadu sākuma vidi un perfekti nospēlētām lomām. Lielā arka ir Stefāna Demustjē piektā pilnmetrāžas spēlfilma. Lielu atzinību ir guvusi viņa iepriekšējā drāma Borgo (2023) – Hafsia Herzi par cietuma uzraudzes lomu šajā filmā ir saņēmusi Francijas augstāko kinobalvu Cēzars kā gada labākā aktrise. Neliels biogrāfisks fakts: Stefāna Demustjē māsa ir populārā aktrise Anaisa Demustjē.
Jaunā forma Parīzei
Filma Lielā arka ir balstīta reālos notikumos, kuri paspilgtināti ar iztēlē radītiem elementiem un personāžiem. Galvenais varonis ir dāņu arhitekts Johans Oto fon Šprekelsens (1929–1987), kurš ir radījis Parīzes Defansas arkas projektu – monumentālo moderno objektu 80. gados izveidotā Parīzes darījumu rajona centrā. Savā scenārijā Stefāns Demustjē ir adaptējis rakstnieces Loransas Kosē romānu Lielā arka (2016), kurā autore stāsta par Defansas/La Défense rajona būvniecību.
Režisoru šajā stāstā visvairāk ir piesaistījusi arhitekta Johana Oto fon Šprekelsena personība, taču viņš nav grāmatas galvenais varonis un par viņu ir zināms ļoti maz. Tāpēc Stefāns Demustjē ir atvēlējis viņam centrālo lomu savā filmā, kurā vēstures fakti mijas ar iztēli.
Dāņu arhitekts Johans Oto fon Šprekelsens (lomā – Klāss Bangs) ir estēts un perfekcionists, kuru kaitina franču partneru un būvnieku paviršība un neuzmanība pret detaļām. Publicitātes foto
Arhitektu Šprekelsenu spēlē dāņu aktieris Klāss Bangs, kurš atveidojis muzeja direktoru Kannu kinofestivāla Zelta palmas zaru ieguvušajā zviedru režisora Rūbena Estlunda satīriskajā komēdijā Kvadrāts/The Square (2017). Arhitekta sievas tēlā iejūtas dāņu politiskā seriāla Valdība/Borgen (2010–2022) zvaigzne Sise Babete-Knudsena. Filmas darbība risinās no 1983. līdz 1987. gadam. Francijas prezidents Fransuā Miterāns (lomā – franču aktieris Mišels Fo) ir apņēmības pilns mainīt cilvēku dzīvi un īsteno grandiozus pilsētbūvniecības projektus Parīzē, viens no tiem ir Defansas rajona izveide. Tā centrā ir iecerēta arka par godu Lielās franču revolūcijas 200. gadadienai, šim objektam ir atvēlēta vieta uz vienas ass ar Luvru un Triumfa arku.
Defansas arkas projekta konkursā negaidīti uzvar piecdesmit trīs gadus vecais dānis Johans Oto fon Šprekelsens. Viņš nav slavenība, par viņu neko nezina pat Dānijas vēstniecībā Parīzē, kad uzvarētāja kontaktu meklējumos uz turieni zvana no Francijas prezidenta administrācijas. Šprekelsens pasniedz arhitektūru Kopenhāgenā un līdz šim ir uzbūvējis tikai savu māju un četras baznīcas Dānijā. Arhitekts kopā ar sievu ierodas Parīzē un sāk īstenot sava mūža projektu, ko pats konsekventi dēvē par kubu, nevis arku. Kubs ir tā jaunā forma, ko Šprekelsens ir radījis Parīzei. Tā nav līdzīga ne Eifeļtornim, ne Triumfa arkai, ne Pompidū centram. Miterāns arhitektu atbalsta un pauž gatavību ieguldīt būvniecībā tik daudz līdzekļu, cik būs nepieciešams, lai realizētu projektu saskaņā ar visām autora iecerēm. Taču Šprekelsena ceļā uz perfekciju stājas gan Francijas likumdošanas birokrātiskie ierobežojumi, gan ierēdņu un konkurentu pretestība, gan allaž mainīgie politiskie vēji.
Dievs visu redz
Elegantais, staltais dānis ir estēts un perfekcionists, kuru kaitina franču partneru un būvnieku paviršība un neuzmanība pret detaļām. Viņam ir nepieciešama ideāli gluda kuba fasāde un vislabākais Karrāras marmors. Kad viņam jautā, kurš redzēs kolonnas, kuras iedzītas dziļi zemē, arhitekts atbild: "Tās redzēs Dievs!" Viņš nepieļauj kompromisus un zīmē ar roku, viņš neizmanto datoru, jo baidās, ka datori sāks diktēt savus noteikumus un pieņems lēmumus cilvēku vietā. Šprekelsens ir apsēsts ar savu kubu, un pamazām viņu pārņem paranoja. Arhitektam nav bijis lemts ieraudzīt savu projektu pabeigtu.
Filmā ir spožs aktieru ansamblis. Miterāna padomnieka Žana Luija Sibilona lomā žilbina kanādiešu režisors un aktieris Ksavjē Dolāns – viņa varonis ir profesionāls funkcionārs, kurš ir veikls kā čūska. Skarbā un tiešā franču arhitekta Pola Andrē (1938–2018) tēlā spilgts ir franču aktieris Svans Arlo. Pols Andrē ir projektējis vairākas lielas lidostas pasaulē, ieskaitot Šarla de Golla lidostu Parīzē; viņš ir pabeidzis Defansas arkas projekta īstenošanu pēc Šprekelsena nāves, pirms tam viņš šajā projektā bija būvdarbu vadītājs.
Šogad februāra beigās Parīzē notikušajā kinobalvu Cēzars pasniegšanas ceremonijā Lielā arka ieguva divas godalgas – par labāko mākslinieka darbu (Katrīna Kosma) un labākajiem vizuālajiem efektiem (Līze Fišere). Filmā uzburta 80. gadu sākuma Parīzes gaisotne, un milzīgais Defansas arkas būvlaukums rekonstruēts, animējot arhīva fotogrāfijas. Ainas, kas risinās Francijas prezidenta birojā, uzņemtas Elizejas pilī, kuras greznajā interjerā Miterāns izvietoja modernus krēslus, kuri tur atrodas joprojām un ir redzami filmā.
Lielās arkas tuvākais seanss Rīgā notiks kinoteātrī Splendid Palace 7. aprīlī plkst. 20.30.
Intervijā KDi režisors Stefāns Demustjē stāsta par savu darbu.
Kādi ir filmas Lielā arka pirmsākumi?
Vispirms es izlasīju Loransas Kosē grāmatu par Defansas arkas būvniecību, mani ieinteresēja projekta autors Johans Oto fon Šprekelsens, viņa neticamais liktenis un fakts, ka šis arhitekts un viņa idejas saduras ar straujām pārmaiņām Eiropā, kura tajā periodā ieiet neoliberālismā. Lielās arkas darbība risinās 80. gadu pirmajā pusē, kad Francijas prezidents bija Fransuā Miterāns, taču filmā noteikti atbalsojas arī mūsu laiks un veidojas kontrasts ar to, kas notiek tagad. Lai ko jūs teiktu par Miterānu – filma parāda, ka viņš nav ideāls un nevainīgs –, viņam bija vīzija. Šodien Francija ir mazāk bagāta nekā agrāk, Eiropa ir mazāk bagāta nekā agrāk, jo pašlaik nav skaidras politiskās vīzijas. Mums tās pietrūkst.
Šprekelsenu sākotnēji iedvesmoja Miterāna ambiciozais projekts "mainīt dzīvi". Arhitekts bija humānisma ideālu vadīts, viņš uzskatīja, ka būvē savu kubu visai cilvēcei atbilstoši tā laika romantiskajam garam. Tas turpinājās līdz brīdim, kad sevi apliecināja jauna politiskā un ekonomiskā sistēma un Šprekelsens izjuta neoliberālo pagriezienu 80. gadu vidū. Šīs politiskās pārmaiņas un taupības režīma sākums smagi skāra Defansas arkas būvniecības projektu. Šprekelsens uzskatīja, ka tas izkropļoja viņa projektu. Vēl pirms dažiem gadiem viņam šķita, ka viss ir iespējams, jo Miterāns bija iedarbinājis visu šo lielo mehānismu, taču pēkšņi ceļā stājās jauna kapitālistiska un pragmatiska domāšana.
Cik svarīgi jums bija precīzi ievērot arhitektūras specifiku un šīs jomas tehniskās nianses filmā?
Ja veidoju filmu par arhitektu, man ir nepieciešams izpētīt tēmu un orientēties tajā. Es vēlos, lai speciālisti atzinīgi novērtē manu darbu. Iedziļinoties tēmā, es atklāju sev jaunu pasauli, jaunu kontekstu. Šoreiz man gribējās iekļūt arhitekta domās, jo viņš ir apsēsts. Šprekelsens ir absolūti apsēsts ar sava kuba ideju. Par spīti visam, viņš to grib ieraudzīt precīzi tādu, kādu ir to uzzīmējis. Tā ir apmātība.
Vairāk nekā desmit gadu es pelnīju iztiku, veidojot filmas pēc profesionālo urbānisma un arhitektūras organizāciju Pavillon de l’Arsenal un Cité de l’Architecture pasūtījuma. Tā bija mana apmācība kā kinorežisoram – es nestudēju kinematogrāfijas skolā, bet daudz iemācījos, filmējot ēkas un veselas apkaimes un intervējot arhitektus. Man izveidojās patiesa interese par arhitektūru un tās izvirzītajiem estētiskajiem un sociālajiem jautājumiem. Arhitektūra, tāpat kā kino, ir prototipiska mākslas forma, kurā mērķis tiek sasniegts ar kolektīviem un industriāliem līdzekļiem. Arhitektūra neizbēgami ir kolektīvs piedzīvojums, īpaši ja runa ir par vērienīgiem publiskiem pasūtījumiem kā Defansas arka. Tomēr atskaites punkts ir viena cilvēka žests, viena cilvēka redzējums.
Es ticu gan šīs individuālās vīzijas, gan kolektīva spēkam. Filmā Lielā arka centos izcelt abus aspektus un parādīt, cik ļoti radītāja iedvesma var sadurties ar realitātes ierobežojumiem. Ideālā gadījumā ierobežojumiem vajadzētu būt auglīgiem, tie var veicināt idejas. Šprekelsena personībā mani saista viņa gatavība cīnīties par savām idejām. Viņš pašaizliedzīgi aizstāv visu, ko uzskata par svarīgu, taču nespēj samierināties ar realitāti.
Kā radās doma uzaicināt Klāsu Bangu spēlēt galveno lomu?
Es redzēju Klāsu Bangu zviedru režisora Rūbena Estlunda filmā Kvadrāts, tāpēc domāju, ka viņš ir zviedrs. Kad uzzināju, ka Klāss Bangs ir dānis, es ar viņu satikos un piedāvāju Šprekelsena lomu, jo viņš tai ir ideāli piemērots. Ir brīnišķīgi, ja aktieris spēj padarīt personāžu vēl lielāku un apjomīgāku, pateicoties savai aurai un personības spēkam. Klāss Bangs arī fiziski atšķiras no citiem aktieriem – viņš ir stalts spēcīgas miesasbūves vīrs. Ar savu augumu viņš dominē pār citiem, un ekrānā jūs redzat, ka arhitekts ir šķietami citā dimensijā nekā pārējie, – tas atbilst Lielās arkas saturam. Šprekelsenam ir grūti saprasties ar citiem.
Filmā uzreiz ir pamanāms, ka Šprekelsens nāk no citas pasaules un domā citādi. Viņš izceļas gan ar savu augumu un stāju, gan ar savu nemainīgo uzvalku un sandalēm. Šprekelsens vienmēr ir elegants. Šis ģērbšanās stils viņu it kā izolē no pārējiem. Dāņu arhitekts neiederas tajā vidē, kurā ir nonācis. Viņš ir atšķirīga mēroga cilvēks, arī fiziski, un tas akcentē atsvešinātību no viņa franču kolēģiem un sadarbības partneriem. Pirmo reizi filmas sākumā Šprekelsens ir redzams kails – viņš kopā ar sievu makšķerē Dānijā. Arhitekts tiek izrauts no savas dabiskās vides un iemests Parīzes trakulībā.
Filmas galvenais varonis ir ārzemnieks, kurš mums ļauj paraudzīties uz Francijas sabiedrību un sistēmu citādi. Viņa klātbūtne nodrošina citādu skatpunktu, kas man ir svarīgs. Kinomākslas spēks atklājas tajā, ka tā ļauj mums izpētīt citas perspektīvas, citus leņķus, un mēs ieraugām kaut ko negaidītu.
Arhitektu Johanu Oto fon Šprekelsenu un viņa sievu Līvu, kuri no Kopenhāgenas ierodas Parīzē, lai īstenotu Defansas arkas projektu, atveido dāņu zvaigznes Klāss Bangs un Sise Babete-Knudsena. Publicitātes foto
Filmā blakus Šprekelsenam gandrīz vienmēr – gan privātā, gan profesionālā vidē – ir viņa sieva Līva, ko atveido Sise Babete-Knudsena. Viņa ir vienīgā sieviete šajā izteikti vīrišķīgajā arhitektūras un politikas pasaulē.
Arhitekta dzīvesbiedres lomai bija nepieciešama spēcīga personība. Sievas klātbūtne Šprekelsenam ir svarīga, viņš bez viņas nevar. Tā tas bija arī realitātē – Šprekelsens visur bija kopā ar sievu. Es nevēlējos, lai filmā viņa būtu pakļauta vīram, es centos panākt spēka līdzsvaru. Sise Babete-Knudsena viņu lieliski nospēlēja – Līva ir sieviete ar raksturu. Esmu priecīgs, ka aktrise piekrita uzņemties šo samērā nelielo lomu salīdzinājumā ar to, ko viņa parasti dara.
80. gadu arhitektūras arhīvu materiālos ir redzami tikai vīrieši, sieviešu tajos nav. Taču jau tajā laikā, kad veidoju pasūtījuma filmas un intervēju arhitektus, es atklāju, ka līdzās slavenam arhitektam gandrīz vienmēr ir bijusi sieviete – dzīvesbiedre vai ilggadēja sadarbības partnere. Viņu klātbūtne bija svarīga. Līvas tēla nianses filmā ir izdomātas, un man gribējās, lai viņa būtu varone, kura izstaro pārliecību un kura, iespējams, ir spēcīgāka par savu vīru. Tieši tad, kad Šprekelsens filmā zaudē saikni ar sievu, sākas viņa sabrukums. Kad pēc strīda Parīzē sieva viņu pamet, mēs labāk izprotam Šprekelsena izmisumu.
Savā karjerā esat sadarbojies ar daudziem spožiem aktieriem. Vai jums ir sava darba metode ar aktieriem?
Mana metode ir tāda, ka man nav nekādas metodes. Ik reizi cenšos atrast veidu, kā runāt ar aktieri, lai saprastu, kā viņš strādā un kas viņam ir nepieciešams. Dažiem aktieriem ir vajadzīgs varoņa pagātnes stāsts un konteksts – viņiem par savu tēlu ir jāzina viss, sākot no četru gadu vecuma. Tas nav veids, kā esmu pieradis strādāt, bet, ja kādam aktierim šī informācija ir nepieciešama, es to nodrošinu. Ja kādam aktierim ir vajadzīgi četrdesmit divi dubli, lai sasniegtu labu rezultātu, mums būs četrdesmit divi dubli. Ja vajag divus dublus, būs tikai divi.
Es pielāgojos aktieru vajadzībām. Dažiem nav vajadzīgi mēģinājumi, citi bez tiem nevar iztikt. Dažreiz režisēt aktieri nozīmē divas nedēļas pirms filmēšanas iedzert ar viņu kafiju – tas ļaus aktierim uzņemšanas laukumā justies ērtāk. Man ir jāatrod tas, kas katram aktierim ir vajadzīgs un piemērots.
Klāss Bangs nerunā franču valodā. Mēs ar viņu bieži tikāmies pirms Lielās arkas filmēšanas, jo bija rūpīgi jāsagatavo viņa ainas. Man bija jāpielāgo dialogi atbilstoši tam, ko viņš varēja iemācīties un pateikt franču valodā. Mēs ar Klāsu daudz sarunājāmies, un tas radīja saikni starp mani un viņu, kā arī starp viņu un varoni. Filmēšanas laikā visi radošajā komandā runāja franču valodā, bet Klāss nesaprot valodu, tāpēc nereti jutās atsvešināti un bija it kā izslēgts no kompānijas. Tas varbūt bija pat labi, jo līdzīgi Francijas sabiedrībā jutās arī arhitekts Šprekelsens. Man patīk, ka aktieri ienes tēlā savu pasauli un enerģiju. Klāsam Bangam ir raksturīga precizitāte, stingrība un apsēstība ar savu darbu. Jau kopš mūsu pirmās tikšanās man šķita, ka, skatoties uz viņu, es redzu Šprekelsenu.
Filmā Lielā arka var lepoties ar izcili uzburtu 80. gadu sākuma vidi un perfekti nospēlētām lomām. Prezidenta Miterāna padomnieku Sibilonu atveido Ksavjē Dolāns (no kreisās), arhitektu Polu Andrē – Svans Arlo. Publicitātes foto
Prezidenta Miterāna padomnieka lomu kolorīti nospēlē Ksavjē Dolāns, kurš ir vairāk pazīstams kā režisors, nevis aktieris. Vai jums uzreiz bija doma iesaistīt viņu šajā projektā?
Nē, sākotnēji padomnieka Žana Luija Sibilona lomai tika izvēlēts cits aktieris, taču sava darba grafika dēļ viņš nevarēja piedalīties filmēšanā. Man bija jāatrod cits lomas tēlotājs. Es apsvēru dažas kandidatūras un izvēlējos Ksavjē Dolānu. Šis personāžs ir ambiciozs un gudrs, un tas piestāv Ksavjē būtībai. Vara vienmēr ir saistīta ar intrigām, un Ksavjē ekrānā spēj iemiesot šīs īpašības. Sibilons darbojas Francijas politikas augstākajā līgā un labi pārvalda valodu, kurā, esot šajā līmenī, ir jārunā. Ksavjē ir talants veikli apieties ar vārdiem. Funkcionāra lomā viņš ir izcils.
Darbā ar Ksavjē man patika tas, ka viņš nekad neizrādīja nepatiku pret savu varoni un nenosodīja viņu. Citi par Sibilonu teica: "Ak, viņš ir tik cinisks!" Ksavjē precīzi notvēra viņa raksturu, enerģiju, iekšējo dzinuli un spēju ātri reaģēt allaž mainīgajā politiskajā konjunktūrā.
Vai ir kādas spēlfilmas par arhitektiem, kas jūs ietekmēja? Ko jūs domājat par režisora Bredija Korbeta godalgoto drāmu Brutālists/The Brutalist (2024)?
Es noskatījos Brutālistu, kad montēju Lielo arku, un tā mani nekādā veidā neietekmēja. Īstenībā kinodarbi, kuri bija mūsu iedvesmas avots, nemaz nav par arhitektūru. Tās, piemēram, ir Remona Depardona dokumentālās filmas, kas mums palīdzēja radīt kadru kompozīciju, dekorāciju dizainu un piemeklēt faktūras. Tās ir filmas, kas tika uzņemtas tajā periodā, kurā risinās Lielās arkas darbība. Mani iedvesmoja arī Nanni Moreti kino, jo viņš savās filmās cieši sajauc politisko un privāto un parāda to ar humoru. Man patīk daudzas Nanni Moreti filmas, taču šajā gadījumā varu izcelt Kaimanu/Il caimano (2006) – tajā viņš asprātīgi runā ne tikai par politiku un indivīdiem, bet arī par kino.
Lielajā arkā es spēlējos ar žanriem. Teiksim, pirmā filmas aina, kurā Francijas prezidents paziņo arhitektūras konkursa rezultātus, ir komiska. Šprekelsena tajā vēl nav. Mazliet vēlāk ar savu parādīšanos viņš ienes filmā kaut ko citu, sava veida vertikalitāti, kas maina noskaņojumu. Filmā ir drāma un spriedze, tajā ir arī slapstick komēdijas elementi, nedaudz absurda un burleskas. Savukārt Šprekelsena garā figūra man atgādina Žaka Tatī filmu varoņus.
Kuri ir jūsu iecienītākie arhitekti?
Visticamāk, Mīss van der Roe, taču es neesmu arhitektūras speciālists. Man patīk viņa līnijas, man patīk, kā viņš strādā ar perspektīvu. Es novērtēju viņa modernitātes formu.
Ja jums rastos iespēja uzņemt vēl vienu spēlfilmu par kādu arhitektūras objektu, kurš tas būtu?
Teju pēc katra Lielās arkas seansa, kurā es piedalos un sarunājos ar skatītājiem, man tiek piedāvātas arvien jaunas idejas. Tas varētu būt gan Parīzes Pompidū centrs, gan kāda starptautiski nezināma bibliotēka. Jebkura publiskā ēka vienmēr ir politisku, personīgu un māksliniecisku stāstu krustcelēs. Būtu interesanti uzņemt filmu par Pompidū centru, taču pieļauju, ka man būs sajūta, ka es atkārtojos, – tā būs pārāk līdzīga Lielajai arkai.
No visiem arhitektūras objektiem mani īpaši interesē stadioni. Kad ceļoju, vienmēr dodos aplūkot vietējo stadionu. Varbūt es varētu uzņemt filmu par kādu stadionu. Stadionu arhitektūra manī izraisa spēcīgas emocijas. Atceros savus pārdzīvojumus, kad pirms dažiem gadiem nonācu Parīzes tenisa kompleksa Roland Garros Simonas Matjē vārdā nosauktajā kortā (šis korts tiek dēvēts par Roland Garros apslēpto pērli – J. J.), ko projektējis franču arhitekts Marks Mimrams. Tas ir apbrīnojams objekts.
Kas jūs fascinē stadionos?
Stadioni ir mūsdienu tempļi. Tie patiesi atdzīvojas, kad ir cilvēku pilni. Es visu mūžu mīlu futbolu, un stadiona apmeklējums man saistās ar emocijām, ko izjutu bērnībā, dodoties uz futbola spēli: es pārcēlos no mājām – savas privātās telpas – uz vietu, kurā pulcējas vairāki tūkstoši līdzjutēju un cits ar citu dalās emocijās. Tā ir vieta, kurā mūs kaut kas ļoti spēcīgi apvieno. Man patīk stadions Parc des Princes – Parīzes kluba Saint-Germain mājvieta. Tā ir perfekta betona ola, un apmeklētāju pārpildītam stadionam allaž ir fantastiska skaņa.
Stadionos un citās sporta celtnēs jau vēsturiski ir jūtams politikas un sava laika nospiedums.
Jā, piemēram, Francijā ir slavena – drīzāk būtu jāsaka, ka tā ir sliktas slava apvīta – vieta Le Vélodrome d’Hiver jeb Vél’ d’Hiv’. Šo riteņbraukšanas stadionu Parīzē nacisti kara laikā izmantoja, lai turētu tur tūkstošiem ebreju un citu masveida arestu upuru pirms nosūtīšanas uz nāves nometnēm. Šajā velodromā režisors Džozefs Louzijs filmēja Kleina kungu/Monsieur Klein (1976) ar Alēnu Delonu galvenajā lomā.
Mēs zinām, ka Hitlers izmantoja savām vajadzībām un instrumentalizēja 1936. gada vasaras olimpiskās spēles Berlīnē. Ja dosieties uz olimpisko stadionu Romā, marmora klātajā ceļā jūs redzēsiet Musolīni emblēmu. Stadions vienmēr ir bijis objekts, kurā tiek demonstrēts politisks spēks.
Kāpēc, jūsuprāt, kinoteātru arhitektūra ir tik neizteiksmīga? Eiropā ir daži slaveni grezni kinoteātri, piemēram, Parīzes Le Grand Rex, Amsterdamas Tuschinski un Rīgas Splendid Palace, taču tie drīzāk ir izņēmumi.
Mūsdienās kinoteātru arhitektūra ir diezgan garlaicīga, taču man ir prieks, ka 30. gadu sākumā atklātais Le Grand Rex, kas ieturēts art déco stilā, joprojām darbojas. Elizejas laukos bija skaists kinoteātris Normandie, kas strādāja kopš 1937. gada un tika slēgts 2024. gada vasarā. Tajā, tāpat kā Le Grand Rex, bija skaisti noformēti griesti, brīnišķīgi plafoni. Varēja just, ka liela uzmanība tiek veltīta detaļām, kurās izpaužas tā laika diženums, – šo kinoteātru ziedulaikos kino bija patiesi populāra māksla. Pašlaik kino ir krīzē, tas ir spiests konkurēt ar citiem medijiem, tāpēc, iespējams, kinoteātri ir zaudējuši savu krāšņumu.