Tas, ka Kormūzikas balvu par mūža ieguldījumu man pasniegs tieši Ventspilī, ir zināma likumsakarība saistībā ar visu manu dzīvi. Pirmkārt, nevaru noslēpt, ka esmu lībiešu izcelsmes diriģents. Otrkārt, iedomājieties, tieši pirms septiņdesmit gadiem, 1956. gada pavasarī, es, Miķeļtornī dzimis lībiešu izcelsmes puika, ar mazbānīti, kas tolaik bija vienīgais satiksmes līdzeklis no Sīkraga uz Venstpili, ierados Ventspilī un bez drošas pārliecības devos uz mūzikas skolu. Skolotājs Dzintars Kļaviņš, mani noklausījies, uzdeva mājas darbus, un jau tajā pašā vasarā brīnumainā kārtā mani, četrpadsmitgadīgu puiku, uzņēma Ventspils Mūzikas vidusskolā. Tā kļuva par manu pirmo Gaismas pili – saka ilggadējais diriģents un pedagogs Jānis Erenštreits.
Viņš priecājas, ka šogad Kormūzikas balvas tiks pasniegtas Ventspils koncertzālē Latvija (24. janvārī plkst. 17). Kormūzikas balvas tiks pasniegtas jau trešo reizi, un šo tradīciju iedibinājusi Dziesmu svētku biedrība sadarbībā ar Latvijas Diriģentu asociāciju. Jānis Erenštreits Kormūzikas balvu saņems par mūža ieguldījumu, savukārt 2025. gada balvu saņēmēji kļūs zināmi tikai apbalvošanas ceremonijā, ko varēs vērot gan klātienē, gan LTV tiešraidē. Kormūzikas balvai pieteikti 107 pretendenti 9 nominācijās: Gada koris, Gada kora vadītājs/-a, Gada kormūzikas koncerts Rīgā un ārpus Rīgas, Balva par mūža ieguldījumu kormūzikā, Gada jaunrade kormūzikā, Gada kormūzikas ieraksts, Pārsteigums kormūzikā, Gada kultūras, izglītības iestāde, kultūrvieta Latvijā. Ikviens ir aicināts balsot par savu favorītu no 13 žūrijas izvirzītajiem pretendentiem uz gada diriģenta titulu. Balsot var vienreiz dienā līdz 18. janvārim.
Daudzu Skolu jaunatnes un vairāku Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku virsdiriģents un Goda virsdiriģents, pedagogs un grāmatu autors Jānis Erenštreits bijis Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolas zēnu kora mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents, kordiriģentu klases vadītājs (1969–1994), kopš 1994. gada – paša un domubiedru nodibinātās Rīgas Doma kora skolas direktors un tās zēnu kora pirmais diriģents (novērtēts ar Lielo mūzikas balvu 2020), viens no Latvijas zēnu koru kustības pamatlicējiem. Viņa vadītie zēnu kori ir plaši pazīstami starptautiskā mērogā, un, strādājot ar tiem, viņš ir izaudzinājis vairākas Latvijas diriģentu paaudzes.
Ventspils koncertzālē Latvija, saņemot Kormūzikas balvu par mūža ieguldījumu, viņš vēlas nodiriģēt Jāzepa Vītola Gaismas pili.
Kāpēc savu pirmo mūzikas skolu – Ventspils Mūzikas vidusskolu – un skolu vispār saucat par Gaismas pili?
Es tur tiku pie skolotājiem, kuriem bija pacietība, skolā bija labs pūtēju orķestris, un jau pēc četriem gadiem, 1960. gadā, man bija tas gods ar taurīti piedalīties pirmajā latviešu pūtēju orķestru salidojumā Alūksnē. Tajā pašā vasarā notika arī pirmie oficiālie Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki (vēsturiski pirmos, kas notika jau 1866. gadā Lazdonā, padomjlaikos nepieminēja). Bet tos es izbaudīju kā klausītājs, jo pūtējus pirmajos Skolēnu dziesmu svētkos vēl nepieņēma. Vēlāk iestājos konservatorijā neklātienē, un jau 1969. gadā slavenie kordiriģenti brāļi Kokari, kuri bija mani noskatījuši Pionieru pilī, pierunāja mani vadīt Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolas zēnu kori. Imants Kokars savā raksturīgajā malēniešu izloksnē teica: "Jāni, mēs netiekam galā ar disciplīnu!" Sākumā tielējos, bet kurš gan spētu pretoties Kokariem? Respekts pret viņiem man bija jau ilgu laiku pirms tam.
Kopā ar Dārziņskolas puikām es augu un jau 1979. gadā sev par lielu brīnumu kļuvu par IV Skolu jaunatnes dziesmu svētku virsdiriģentu. Kaut kādi labie gari man ir stāvējuši klāt. Pateicoties dziedāšanas skolotājiem, kuri bija arī lielo koru diriģenti, 1990. gadā mani iebalsoja par XX Vispārējo dziesmu svētku virsdiriģentu.
Skolu kā Gaismas pili es piesaucu arī tāpēc, ka man mūža otrajā pusē 1994. gadā kopā ar domubiedriem Valdi Bernhofu un Māri Kupču izdevās nodibināt jaunu skolu – Rīgas Doma kora skolu. Mūsdienu apstākļos tas būtu neiespējami, jo dzirdam tikai ziņas par to, ka kārtējo skolu atkal klapē ciet.
Arī tolaik pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas naudas trūkuma dēļ likvidēja Jaunatnes teātri, Rīgas Muzikālo teātri, Latvijas filharmoniju, no kuras kolektīviem izdevās saglabāt tikai Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un (ar lielām grūtībām) akadēmisko kori Latvija.
Nauda arī bija pirmais jautājums, Ministru kabinetā aizstāvot šo projektu. Toreizējais premjerministrs Valdis Birkavs vadīja sēdi, un galvenais jautājums bija – par kādu naudu taisāties savu skolu veidot? Bijām iepriekš norunājuši, ka pārejam no turpat blakus esošās Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolas ar finansējumu, kāds ir zēnu kora nodaļai. Sākām ar mazumiņu, un tikai vēlāk, skolai attīstoties, nāca klāt papildu finansējums. Īpašs mūsu mērķis bija, lai arī vispārizglītojošie, eksaktie priekšmeti pamatskolā būtu augstā līmenī – lai puikam, kurš beidzis dziedāt un kuram rodas citas intereses, nebūtu nekādu problēmu iestāties arī eksaktās skolās. Daudzi iestājās Rīgas Pirmajā ģimnāzijā! Doma kora skola ir veiksmes stāsts, šobrīd tā ir skolu topā, un varu tikai izteikt nožēlu, ka liela daļa tās absolventu dzīvo un piepilda savus sapņus ārzemēs, tāpēc ka šeit neatrod darbu, kas nodrošinātu cilvēka cienīgu dzīvi.
Tieši ar Dārziņskolas zēnu kori, kurš vēlāk kļuva par Rīgas Doma zēnu kori, piedzīvojāt zelta gadus?
Tie bija ļoti skaisti gadi. Kaut gan mēs paši nemaz neuzprasījāmies, mūs pamanīja un uzaicināja uz Poznaņas zēnu festivālu. Tur pirmo reizi dzirdēju slaveno Vīnes zēnu kori, par kuru man tikai mamma bija stāstījusi. Jau pirms tam biju ļoti iededzies par zēnu kora īpašo tembrālo skanējumu. Man ausīs un galvā skanēja etalons, kā es gribu, un nu beidzot manās rokās bija Dārziņskolas dziedošie puikas, ar kuriem to varēju veidot. Bija arī skolotāji, ar kuriem labi sapratāmies. Domāju, ka šis periods bija pamanāms. Varēja just, ka zēnu korim ir īpaša skaņa.
Mūs pamanīja, slavēja, apskauda un dažkārt arī aizrādīja, ka par daudz braukājam. Bet mēs nebraucām tādēļ, lai pelnītu naudu. Puikām tā bija iespēja redzēt citādu pasauli. Tās bija ļoti atbildīgas turnejas, kas prasīja rūpīgu sagatavošanās darbu, un tas lika gan man, gan korim augt. Mēs tikām labi vērtēti un visbeidzot bijām pats pirmais zēnu koris, kas devās uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Man uz turieni kopā ar zēnu kori bija divas turnejas, vienu reizi kopā braucām arī uz Japānu. Pēc tam kori pārņēma Mārtiņš Klišāns. Negribu savu vārdu īpaši karināt klāt pie tagadējiem virsdiriģentiem, bet es varētu teikt tā, ka man bija laime, ka manā laikā manis vadītajā Dārziņskolas zēnu korī savu bērnību un jaunību ir pavadījuši liela daļa šodienas virsdiriģentu un arī vienkārši ļoti labu kordiriģentu, kuri vēl tikai būs virsdiriģentu godā.
Astoņdesmitajos gados mums izdevās iedzīvināt zēnu koru kustību, bija arī pieci starptautiskie zēnu koru festivāli (pirmais – 1989. gadā). Bet kāpēc tas nepārmantojās vīru koru kustībā? Ir kaut kādi iemesli, kāpēc dziedošie puikas pieaugot pazaudē saikni ar dziedāšanu. Atceros, kad Raimonds Pauls uzrakstīja ciklu Pērļu zvejnieks, skatēs brīnījāmies, kā vidusskolās var būt tik labi solisti, tenori, ja puiši vēl tikai knapi kūņojās no balss lūzuma. Viņus motivēja vēlme šīs brīnišķīgās melodijas dziedāt. Dziedājām arī Raimonda Paula 50. jubilejas autorkoncertā LU aulā. Ints Teterovskis bija viens no mūsu puikām, kam uzticējām tortes iznešanu un pasniegšanu.
Ko uzskatāt par savu Rīgas Doma kora skolas darba gadu lielāko vērtību?
Pēc tam kad 1994. gadā nodibinājām Rīgas Doma kora skolu, man pamodās sena interese par daudzām nenoskaidrotām latviešu kormūzikas vēstures lietām un personībām, ko es jaunībā nevarēju zināt un izprast. Atceros, ka manā pirmajā Gaismas pilī Ventspils Mūzikas vidusskolā ieskaitē pēc kādas Jāņa Cimzes dziesmas nodiriģēšanas kāds atļāvās pateikt, ka par Cimzi neko daudz nevajag zināt, viņš tāds vācietis vien bijis. Piemini tikai Dziesmu svētkus, sīkumi nav svarīgi.
Esmu laikam jau visiem apnicis ar Jāni Cimzi, bet viņš man vienmēr bija kairinājis prātu, līdz uzrakstīju par viņu grāmatu Kroņu pinējs. Pateicoties kolēģiem un mazdēlam, diezgan ātri apguvu datoru un gandrīz neko šajā grāmatā neesmu rakstījis uz papīra ar roku. Kroņu pinējam nu jau ir otrais izdevums, kurā sīkāk pastāstīts par Jāņa Cimzes nozīmīgākajiem audzēkņiem, viņa darba turpinātājiem latviešiem un arī igauņiem. Igaunijas simtgades Dziesmu svētkos goda vietā uz lielās estrādes bija Jāņa Cimzes portrets. Viņi uzskata, ka, pateicoties Cimzem, viņi ir tikuši pie skolotiem diriģentiem Valkas skolotāju seminārā.
Darbs pie Kroņu pinēja man atklāja ārkārtīgi daudz, pamodās arī interese par Ausekli, Kārli Baumani un visiem pārējiem latviskās kormūzikas celmlaužiem. Esmu izpētījis, ka Baumaņu Kārlis, kurš pēc Pirmajiem Dziesmu svētkiem 1873. gadā pasauca Ausekli pie sevis, bija pirmais komponists, kurš jau 1877. gadā ieraudzīja Ausekļa dzejoli Gaismas pils un vēl pirms Jāzepa Vītola uzrakstīja savu Gaismas pili. Tā ir dejiska, uz trīs, un tajā ir arī teksta daļa, no kuras Vītols atteicās, neatrodot tai īsto vietu iecerētajā skaņdarba formā. Savukārt Baumaņu Kārlis to novērtēja, viņam vajadzēja ātras, spilgtas idejas un uzrunājošus, iedvesmojošus tekstus. Esmu viņa Gaismas pili iekļāvis Ausekļa un Baumaņu Kārļa kordziesmu izlases krājumā Dziesmu vītols, kura 1879. gadā sagatavotais, bet nepublicētais materiāls vairāk nekā astoņdesmit gadu glabājies Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Izdevuma prezentācijā šo dziesmu līdz ar citām izpildīja Ārijs Šķepasts ar savu Zemessardzes kori. Tas bija ļoti veiksmīgi. Es to apbrīnoju, jo tas nav melodiski lipīgs gabals, ko visi vēlas dziedāt, kā Jāzepa Vītola Gaismas pili, ko pēdējos Skolēnu dziesmu svētkos pat piektklasnieki gribēja dziedāt līdzi.
Kāpēc Jāzepa Vītola Gaismas pils gadu gaitā kļuvusi par mums tik nozīmīgu simbolu?
Tajā ir kaut kas tāds, kas gribot negribot pievelk, un tu gribi zināt, kas tur slēpjas. Dzirdot Vītola Gaismas pils skanējumu, interese rodas pat tiem, kuriem pirms tam kora mūzika bijusi vienaldzīga. Tāpēc Gaismas pils kļuvusi par mūsu sirdsapziņas un piederības modinātāju visos laikos. Tai ir milzīga nozīme mūsu Dziesmu svētku attīstībā. Tāpēc uzprasījos to savā apbalvošanas reizē nodiriģēt Ventspilī, kur sākās manas gaitas korī.
Kurš bija jūsu pirmais koris, kurā dziedājāt?
Jauktais koris Līvzeme, ko vadīja Elvīra Salmiņa. Starp citu, kad kori dibināja, man bija 17 gadu un es vēl biju maziņš augumā, tāpēc pirmajā bildē pakāpos uz klavieru ķeblīša, lai arī mani aiz sievām pamanītu.
Vispārējo dziesmu svētku simtpiecdesmitgadē nāca klajā jūsu pētījums Vai kora dziedāšanai jābūt daiļai? Ko nozīmē dziedāt daiļi?
Izgāju cauri visām mūsu lielajām autoritātēm, kas veidojušas Dziesmu svētku kustību, un secināju, ka viss sākas ar galvu tiešā un pārnestā nozīmē. Ir jāsaprot elpas nozīme, jādomā līdzi, ko dari. Ir jābūt bagātīgam, dziļam saturam, un dziedātājiem jāprot pakļaut savu balsi prasmīga diriģenta doto uzdevumu īstenošanā.
Ko tagad rakstāt?
Ilze Šarkovska-Liepiņa mani iesaistīja grāmatas rakstīšanā par Skolēnu dziesmu svētku vēsturi. Esmu tai uzrakstījis lielu sadaļu. Sola, ka grāmata nāks klajā šā gada pavasarī. Tā kā esmu kurzemnieks, sirdsapziņa man lika pievērsties Kurzemes koru kustības vēsturē nozīmīgām personībām. Vispirms – Jānim Bētiņam, par kuru šodien pārāk maz zinām. Jāni Cimzi uzskata par Vidzemes skolotāju skolotāju, savukārt Jānis Bētiņš, kurš noorganizēja pirmos Kurzemes Dziesmu svētkus Dobelē, ir Kurzemes skolotāju skolotājs. Uzmanību pelnījis arī Dundagas Ernests Dinsbergs, kurš pašmācības ceļā izsitās par skolotāju un uztaisīja teju vai apvērsumu, dibinot savu skolu.
Ir daudz arī pilnīgi negaidītu atklājumu. Manā bērnībā un jaunībā daudz kas tika noklusēts. Pie manis mācījās Aldans Milzarājs, bet es nezināju, ka viņa vectēvs Jānis Milzarājs Latvijā pirms Otrā pasaules kara vadījis perfektu bērnu kori – Latvijas Jaunatnes Sarkanā Krusta bērnu kori. Viņš to vadījis piecpadsmit gadu un būtu turpinājis, bet padomju vara pārtrauca gan Sarkanā Krusta, gan kora darbību. 1929. gadā, rosinot atzīmēt Rīgas latvisko pamatskolu desmitgadi, viņš noorganizēja koncertu Operā, kurā uz skatuves bija vairāk nekā tūkstoš dziedātāju! Ir saglabājies arī šī notikuma repertuārs un iespaidīgs fotoattēls. Tagad aicinu vienu no mūsu vadošajām diriģentēm un pedagoģēm Airu Birziņu atkārtot šo brīnumu 2029. gadā uz Operas skatuves, pulcējot Rīgas pamatskolu korus un tādējādi cildinot Jāni Milzarāju, kuru padomju gados no koru kustības atstūma, jo viņam nebija lokana mugura…
Ko pats sev novēlat?
Pagājušajos Ziemassvētkos jaunākais no trim mazdēliem man uzdāvināja mazmazdēliņu. Vēl neesam viņu apciemojuši un gaidām vasaru. Mērsragā, kur mums kopš 1982. gada ir lauku māja, esmu visu veidojis tā, lai abām manām meitām un visiem trim mazbērniem būtu patīkami tur atgriezties.
Kamēr man ir fizisks spēks un varēšana, gribu tur vēl daudz ko uzlabot gan pirtī, gan dārzā. Ar ilgām gaidu siltu vasariņu. Gribas fiziski vairāk sevi nogurdināt, jo jūtu, ka ar rīta vingrošanu ir par maz. Man vajag vairāk svaiga gaisa. Mamma savulaik vēlējās, lai man būtu drošāka, praktiskāka specialitāte, un mani ļoti interesē, kas darās mežā. Man patīk pastaigas pa mežu un dārza darbi. Man ļoti patīk arī veikt sīkos remontdarbus, un esmu savai sieviņai čakls palīgs visos dārza darbos. Esmu laimīgs cilvēks. Ir jāturpina iesāktie latviešu kormūzikas vēstures pētījumi.