Rūdolfa Blaumaņa luga Skroderdienas Silmačos (1901) Valmieras teātrī līdz šim ir iestudēta divas reizes: 1939. gadā lugu iestudēja režisors Žanis Vīnkalns, 2004. gada ziemā – režisors Oļģerts Kroders. Starp citu, arī Latvijas teātros vispopulārākās lugas pirmizrāde notika ziemā. Afiša vēstīja: "Latviešu biedrības teātrī trešdien, 30. janvārī, pirmo reizi – Skroderdienas Silmačos – liela dziedāšanas luga trijos cēlienos, sešās bildēs no Rūdolfa Blaumaņa, mūzika – no Aleksandra Būmaņa."
12. jūnijā Valmieras teātra Lielajā zālē Elmārs Seņkovs ar savu domubiedru komandu – scenogrāfu Reini Suhanovu, kostīmu mākslinieci Ilzi Vītoliņu, kustību mākslinieci Elīnu Gediņu un komponistu Edgaru Mākenu – piedāvās savu interpretāciju, cienot tradīcijas, bet "nokasot nost visu estrādi".
Tiekamies Valmieras teātrī pēc Skroderdienu Silmačos mēģinājuma, tas tev ir pēdējais sezonas iestudējums. Tev ir bijusi ļoti interesanta sezona – ar Bolderāju Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī un sava studenta, nu jau Valmieras teātra štata aktiera Kristapa Kristera Ozola monoizrādi Sākums Valmieras teātrī. Kā tu pats izjūti šo sezonu? Vai visiem darbiem ir kaut kas vienojošs, kas tevi nodarbina tēmu vai teātra valodas ziņā?
Man pašam patīk domāt sezonas ietvaros. Esmu tāds režisors, kuram visu laiku patīk mest izaicinājumus un darīt kaut ko tādu, ko neesmu darījis. Tādā veidā gan izglītoju sevi, gan cenšos turēt tonusā arī skatītāju. Kā režisoram man ir sācies brieduma laiks: četrdesmit piecdesmit gadu – tas ir visnopietnākais vecums. Es to labi apzinos un cenšos tam diezgan programmatiski gatavoties. Negribu lielīties, tomēr gribas lielīties un pasist sev par plecu. Kopš pirmās profesionālās izrādes man pūrā ir jau sešdesmit izrāžu. Pirmā ir Klusā daba (2009) Dirty Deal Teatro, un Sākums (2026) Valmieras teātrī ir sešdesmitā izrāde. Ir iziets liels etaps, iestudējot gan nopietnus klasikas darbus, gan daudzus oriģināldarbus. Mani kā režisoru šis materiāls izmācīja. Nekas nevar būt labāks, ja režisoram dod iespēju strādāt ar labu materiālu, tāpat kā aktierim – spēlēt sarežģītas lomas. Skaidri apzinos, ka visu laiku ir jāmainās un nedrīkst atkārtoties. Nostabilizējas arī pārdomas, kāds teātris vispār mani interesē, kādam es ticu un kādam – neticu.
Pieļauju, ka šīs pārdomas aktualizēja izrāde Sākums, kurā kopā ar jauno aktieri Kristapu Kristeru Ozolu bija jāpārskata arī savas pamatvērtības profesijā?
Nē, nepiekritīšu. Sākumā es šajā tēmā ieskatījos caur jaunā cilvēka perspektīvu. Daudzas lietas, ko Kristaps runā, man jau šķiet naivas. Mēģināju atcerēties sevi, kad es biju jauns. Līdz ar to tas nav mans vēstījums vai briedums, ko ielieku šajā monoizrādē. Es dodu vietu jaunam cilvēkam. Mēģināju sevi maksimāli ierobežot un pakāpties malā, kas režisoram ir grūti. Vecīt, es te neesmu! Es esmu viņa stiprais mugurkauls, bet nekādi nepalīdzu – iedodu tukšu skatuvi, un tagad ir tavs laiks to fiksēt, pēc desmit gadiem tev, protams, būs citas pārdomas.
Vai pilnīgi visi jauna aktiera uzdotie jautājumi un sevis meklējumi tev Sākumā šķiet naivi un jau izdzīvoti?
Mani personīgi uzrunā viena epizode, kurā ir novilkta līnija un Kristaps runā par dzīves laiku. Tas man atgādina, ka mēs neesam mūžīgi, jo līnijai ir gals. Viss ir tikai tavās rokās, kā tu izej vai nodzīvo šo mākslinieka ceļu, un es saprotu, ka tas nav mūžīgs. Tajā brīdī aizdomājos, ko jau esmu izdarījis un ko vēl vajag izdarīt. Laika līnija nekļūst garāka, daudz jau esi iztērējis. Varbūt es šobrīd runāju jau kā vecs cilvēks, bet mans vecums liek par to domāt.
Aktieris Kristaps Kristers Ozols Valmieras teātra izrādē Sākums. Foto – Matīss Markovskis
Man patika aina, kurā Kristapam Kristeram Ozolam it kā pa īstam zvana maza radiniece un prasa, kāpēc viņš šobrīd nevar būt pie viņas. Atbilde "es strādāju" liek pašironiski aizdomāties – strādāju? Dzenāju ar dakšiņu plastmasas maisiņu? Vai tev arī dzīve kādreiz iebliež tā, ka uz brīdi pazaudē mākslas jēgu un saprašanu, ar ko tu nodarbojies?
Laikam nē. Es savas dienas stundas vairāk dzīvoju izdomātā pasaulē. Piemēram, šobrīd dzīvoju telpā, ko sauc par Skroderdienām Silmačos. Man patīk ticēt tai realitātei, ko radu. Skaidrs, ka tādi mirkļi ir, – kad piezvana meita un prasa pārskaitīt naudiņu... Tādas sadzīviskas lietas vai tuva cilvēka nāve izsit. Kas ir teātris pret visu lielo mūžību un kosmosu?! Bet es tam neļaujos. Tad, kad sapratīšu, ka teātris ir kaut kas neīsts, es zaudēšu ticību teātrim vispār.
Un tad vairs nav jēgas tajā palikt un iestudēt?
Jā, tad nav jēgas. Līdz ar to es dzīves provokācijām neļaujos un atgriežos atpakaļ savā izdomātajā pasaulē. Mans darbs ir veidot citu realitāti un maksimāli likt citiem tai noticēt.
Kādam teātrim pēc sešdesmit izrāžu iestudēšanas tu šobrīd tici un kādam – netici?
Absolūti esmu zaudējis ticību tādam teātrim, kurš izliekas, ka skatītāja nav. Tās pamatā ir dramatiskās izrādes, kuras ir labas, bet mani sāk garlaikot. Es neticu tādam teātrim, jo šādas izrādes vairs īsti nespēj konkurēt ar kino, kas šobrīd ir ļoti labs. Mans teātris vienmēr ir kontakts ar publiku. Visās manās pēdējās izrādēs – gan Bolderājā, gan Baltijas teļā, gan Sākumā – ir raksturi, kas spēlē uz skatuves, bet viņi apzinās, ka uz viņiem skatās, un veido ar skatītāju nepastarpinātu dialogu. Skatītājam ir jābūt sajūtai, ka viņš ir iesaistīts šajā situācijā. Tas ir nedaudz brehtisks atsvešinājuma princips.
Vai tev nevajag nekādu "ceturto sienu"?
Esmu domājis, vai ir iespējams tādu radīt, bet tad ir jāatrod pilnīgi jauns sāpju slieksnis, pilnīgi cita aktieru eksistences kvalitāte, kura nedrīkst būt melīga. Lai es skatītos caur "ceturto sienu", tam ir jābūt kaut kam ļoti attaisnotam. Tam, kas notiek aiz sienas, ir jābūt ļoti, ļoti radikālai atklātības zonai.
Esam iesildījušies un nedaudz ieskicējuši tavu tagadējo teātra temperatūru. Parunāsim par Silmaču pasauli, kurā tu tagad dzīvo. Valmieras teātris trešo reizi savā vēsturē tiks pie Skroderdienām Silmačos. Pēc lugas pirmā iestudējuma 1902. gadā Rīgas Latviešu teātrī kritiķis Jānis Asaris Blaumani un viņa jauno lugu gandrīz noslaucīja no zemes virsas, nievāja par "sapelējušām druskām" un secināja – "labi, ka tas viss pastāv tikai Blaumaņa fantāzijā". Kas tevi pievilināja šajā Latvijas teātra vēsturē visbiežāk iestudētajā un kanonizētajā lugā?
Asaris uz šo lugu skatījās mazliet nepareizā kontekstā. Skaidrs, ja mēs mēģinām Skroderdienas Silmačos salīdzināt ar Indrāniem un Pazudušo dēlu, kas ir īstas drāmas, kurās Blaumanis apzināti centās veidot realitāti, lai mēs tai noticētu, Skroderdienas Silmačos pēc būtības ir veidota no vairākiem žanriem. Varbūt Asaris bija šokā par "plakanajiem tēliem", bet tas ir tāds žanrs, kurā ir gan komēdija, gan melodrāma, gan sajaukums ar dziesmuspēlēm. Man liekas, viņu samulsināja šī eklektika.
Man gribētos pieminēt savu pēdējo izrādi Bolderāja Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī. Pēc tās arī radās diskusija – vai es gadījumā šos tēlus nerādu plakani un plāni un kaut kādos priekšstatos? Bet nē – tā kaut kādā ziņā ir tēlu kolāža. Skaidrs, ka tā nav – pasarg’, Dievs! – padziļināta tēlu izpēte. Tie ir sešpadsmit varoņi, kuri man īsā laikā ir jāprezentē. Līdzīgi kā Blaumanim, ir ļoti daudzi tēli, un tie varbūt kļūst par tipāžiem, kuri raksturo tā laika sabiedrību. Bolderājā mēģinu parādīt krievvalodīgo sabiedrību, kura ir dažāda, savukārt Skroderdienās Silmačos ir latviešu sabiedrība, kurā arī ir dažādi portreti. Vēlējos šiem tipāžiem piedot lielāku tilpumu un padarīt par raksturiem, ar kuriem cilvēki spēj identificēties. Nevis ar kaut kādiem klauniem, jocīgām tantēm, onkuļiem un dīvainiem mīlētājiem, bet ar iespēju ieraudzīt un atpazīt Latviju šodien – šodienas kaimiņu, šodienas lauku sētu. Tas nenozīmē, ka mums viss ir pārnests šodienā. Man šķiet svarīgi pajautāt, kas tie ir par cilvēkiem, un ieraudzīt mūsu nācijas iezīmes. Blaumanis teica, ka viņš ir uzrakstījis tautas lugu. Jā, tā ir par tautu. Man vispār patīk ķerties klāt svētām govīm.
Un raustīt aiz astes?
Un raustīt aiz astes. Tas ir mans izaicinājums. Nekas nevar būt interesantāks kā pieskarties tam, kas ir svēts, un pārbaudīt, vai tiešām tas ir svēts. Tā ir maza bērna interese, kas manī joprojām nav nomirusi, – kas notiek, ja tam pieskaras? Kas notiek, ja to pakustina? Kas notiek, ja to sadala? Varbūt tur ir tukšums, bet varbūt ne, un atklājas kaut kas jauns. Šī luga kļuva par manu pētījuma objektu. Mēs strādājam ar scenogrāfu Reini Suhanovu, kurš ir brīnišķīgi ieniris Blaumaņa pasaulē. Mēs ar absolūtu interesi sākām kopā šo lugu pētīt un saprast, kas tur patiesībā ir rakstīts. Nepaskriet garām detaļām, atbildēt uz visiem jautājumiem.
Blaumanis ir ļoti profesionāls dramaturgs, viņa lugās nav nekā lieka, tur ir dzelžaina struktūra. Kāds no Nacionālā teātra teica – uzvarētājs būs tas, kurš atkodīs pirtiņas ainu. Lasot lugu, to atcerējos un domāju – kāda tad ir tā pirtiņas aina? Daudzi to svītro ārā, jo šķiet, ka tajā nekas nenotiek. Ieraudzīju ģimenes portretu – pamestos latviešus ar ļoti zemu sociālo slāni. Viņiem ir piedzimis bērniņš, un viņi ir laimīgi. Viņi dzīvo nabadzībā tur lejā, pirtiņā. Ir noticis brīnums, ir radusies jauna dzīvība.
Kāpēc Blaumanim ir vajadzīgs šis pāris? Pirmā atbilde, kā daudzi to interpretē, ka viņš grib parādīt to mīlestību, kuras trūkst tur augšā, kur viņi ir apmaldījušies. Nākamais jautājums – kāpēc tur ir Tomuļmāte? Kāpēc viņa ir izsaukta? Daudziem, skatoties izrādi, šķiet, ka viņa tur dzīvo. Zinām, ka tajā laikā dzemdības nebija vieglas. Daudzas sievietes un bērni ir gājuši bojā tāpēc, ka nebija pietiekamas medicīnas, ārstu nevarēja tik ātri pasaukt, un tas maksāja ļoti dārgi. Latviešiem patīk ticēt zintniecēm un Zilākalna martām. Principā Tomuļmāte ir Zilākalna Marta, kura palīdz ļoti daudziem cilvēkiem, jo mēs, latvieši, ticam, ka tādas lietas var glābt. Tur kaut kas ir noticis, bet Blaumanis mēģina to slēpt. Pindacīša saka – tas trakums ar to Auci, varēja jau tās kāzas pārcelt. Vai tiešām viena kalpu pāra dēļ viņi pārceltu kāzas tikai tāpēc, ka dzemdības bija smagas?
Parasti šiem vārdiem paskrien garām, bet es ticu Pindacīšai un ieklausījos. Tad šī luga iegūst brīnišķīgu līdzsvaru – tas nav tikai par jokiem un smiekliem. Tur, kur ir joki un smiekli, vienmēr blakus ir vai var notikt kāda traģēdija vai liela drāma. Pirtiņas aina nav lugas centrā tāpat vien. No sešām bildēm viena bilde ir pirtiņas aina. Bildes beigās lēni krīt priekškars. Blaumanim ar režisorisko domāšanu acīmredzot bija svarīgi, ka krīt lēni. Un kāpēc lēni? Tas nozīmē, ka, iespējams, tas ir dramatiski. Nevis ātri – hop-hop! Es piešķīru tam nozīmi un uzliku uz tā uzsvaru. Rūdis saka – nu tad lai izaug par lielisku skroderi! Auce – nē, par skroderi nē. Kārlis labo – nu tad lai ir par ģenerāli. Auce grib, lai bērns izaug vesels un stiprs. Kad Tonijai vaicā, kā tev patīk mazais bērns, viņa atbild – es nezinu. Tur ir kaut kāds samulsums, kaut kas līdz galam nepateikts.
Man kā režisoram uzreiz ir interesanti, kas ir tas nepateiktais. Man patīk to risināt. Šobrīd mēs pieņemam, ka bērns varbūt ir priekšlaicīgi dzimis un ir ļoti maziņš. Gribēju izlasīt lugu tā, lai saprastu, kas tur notiek. Kad skatījos iepriekšējos iestudējumus, secināju, ka tie ļoti daudz ir apauguši ar visādiem estrādes elementiem. Es nesaku, ka varu parādīt kaut ko inovatīvu. Nē, mans uzdevums ir uzmanīgi izlasīt Blaumani un nokasīt visu estrādi. Jā, noņemt arī Būmaņa mūziku. Lugā neparādās notis. Es vienmēr esmu bijis par jaunradi. Protams, komponists Edgars Mākens mazliet atsaucas uz šīm tradīcijām. Man ir ļoti grūti lugā atrisināt beigas. Tās ir ātri pabeigtas. Deus ex machina. Nu labi, viss kārtībā. Arī tas man liek par kaut ko domāt – kāpēc mēs visu tik ātri nogludinām un atrisinām? Kāpēc mums vajadzēja sevi tik ilgi mānīt? Tas ir latviešiem tik raksturīgi – mēs saprotam, ka sūdi ir lieli, bet novilcinām līdz pēdējam. Tad, kad ūdens jau smeļas mutē, secinām – ā, izrādās, ir baigās nepatikšanas?! Nu tad visu ātri atrisinām! Arī politiskajā arēnā tas šobrīd ir tik acīmredzami. Tā ir intrigu pilna, ka tik citam citu nomelnot.
Šobrīd veceņu – Tomulīšas, Bebenes un Pindacīšas – strīds tik ļoti raksturo latviešus! Kurš vainīgs? Tagad atklāsim, kurš ko ir izpļāpājies un kurš ir sliktais? Šī izrāde ir par to, kā mēs ieraugām latvieti no malas. Es nesaku, ka es par latvieti pasaku pilnīgu patiesību, bet vismaz tādi centieni ir.
Režisors Elmārs Seņkovs un aktieri Skroderdienu Silmačos pirmajā mēģinājumā Valmieras teātrī. Publicitātes foto
Savukārt Bolderājā vēlējies kaut ko pateikt par krievu mentalitāti? Precīzāk, par Bolderājas krievu mentalitāti?
Jā, gribēju izveidot portretu par krievvalodīgajiem, viņu mentalitāti. Viņi prot par sevi pasmieties. Ļoti ceru, ka latviešu aktieri arī tā pratīs. Veidojot Bolderāju, visu laiku prasīju – tikai, lūdzu, sakiet, kur ir sarkanā līnija, lai es jūs neaizvainotu! Viņi saka – nē, nē, var vēl trakāk. Viņi ir gatavi pašreflektēt par saviem trūkumiem – reizēm par savu primitīvismu, reizēm arī muļķību. Pēc Bolderājas izjutu, ka krievvalodīgajai inteliģencei šī izrāde ļoti nepatīk. Es to varu saprast. Viņi negrib identificēties ar šo sabiedrības daļu.
Es tieši nesen biju aizbraucis uz Bolderāju. Gribējām braukt uz jūru, bet pirms tam nolēmām iebraukt paēst kebabu un apskatīties to sabiedrību. Tā ir jocīga saliņa mūsu Rīgā. Šos cilvēkus tu tiešām nekad neredzēsi Rīgas centrā. Tā ir nomaļa vieta. Tā ir arī skaista vieta, tur ir svaigs gaiss un jūra, taču tur dzīvo sabiedrības daļa, kuru mēs nepazīstam, kamēr tur neiebraucam.
Kāda no kritiķēm teica – kā režisors var tik augstprātīgi skatīties uz šo sabiedrības daļu? Te man ir jāatbild – bet tādi viņi ir! To atzīst arī auditorija, kas nāk uz izrādi. Viņi ierauga sevi, atpazīst, smejas, reaģē. Tas nozīmē, ka tas, ko viņi redz, nav svešs. Tas nozīmē, ka viņi spēj ar to personificēties. Esmu pamanījis, ka auditorija zālē dalās: ir joki, par kuriem smejas cilvēki, kuri ir iegādājušies lētākās biļetes, bet tiem, kuri sēž dārgākajās vietās, tas nav smieklīgi. Izrādē ir epizodes, par kurām smejas tikai latvieši, un epizodes, par kurām smejas tikai krievi. Domāju, ka savu esmu sasniedzis. Mans mērķis bija apvienot zālē dažādās sabiedrības daļas. Tāda ir šī teātra misija.
Pārkāpt plaisai?
Jā, tieši pāri plaisai. Bieži vien ar šo mēs iebraucam auzās. Festivāls Homo Novus var taisīt izrādes tirgū, bet kāpēc tās rāda deviņos vakarā, kad atnāk tikai elite, dzer vīnu un priecājas par neparasto vidi? Īsto auditoriju festivāla rīkotāji un mākslinieki nesatiek. Homo Novus taisa ļoti daudz sociālo izrāžu. Mums ir jāmāk nolaisties, nevis augstprātīgi mācīt – re, kā ir. Es nesaku, ka mums tur ir jānolaižas un jāpaliek, bet ir jāatrod kaut kāda kopīga valoda.
Bolderāja ir par to. Es apzināti sevi kā režisors nolaidu un sāku runāt tā, kā runā tie cilvēki. Citas izrādes Rīgas Krievu teātrī māca – redziet, kādi jūs esat! Ja cilvēks sāk mācīt dzīvot, man vienmēr būs pretreakcija. Teātris nemīl didaktiku. Teātrim ir jāatspoguļo situācija, bet nav neviens jāmāca. No spoguļošanās sāk veidoties dialogs, un skatītājs pats sāk izdarīt secinājumus. Ne par velti Bolderājā režija apzināti ir būvēta tā, ka vispirms cenšos nodibināt kontaktu ar auditoriju un tikai tad lēnām pilināt vajadzīgo informāciju, ko es vēlos pateikt. Sākam ar rupjām anekdotēm! Aiziet! Ā, tas režisors mūs saprot! Viņš mūs uzrunā, viņš izmanto to zīmju valodu, kuru mēs saprotam.
Man ir jāizmanto tie izteiksmes līdzekļi, ko cilvēks patērē ikdienā. Aizbraucot uz laukiem pie radiniekiem, es taču nesāku komunicēt tā, kā runāju Kultūras akadēmijā ar saviem profesoriem. Viņi mani nesapratīs. Es nesākšu radiniekus mācīt, ka viņi slikti dzīvo, vai – ak Dievs, jūs dzerat kontrabandas šņabi, ārprāts, ārprāts! Es tagad braukšu un viņus pārmācīšu? Mums ir jākļūst empātiskākiem un jānoņem snobisma barjeras.
Laba un pareiza ideja – visi ir brāļi un māsas –, bet vai tu pats vēlētos, ar ģimeni braucot uz jūru Bolderājā, pievienoties kādai kompānijai, kura cepina šašlikus un gan jau lieto arī kontrabandas šņabi, un rēcina mūziku ne no tavas mūzikas listes. Vai kultūratšķirības reizēm nav tomēr nepārvaramas?
Protams, nevēlētos. Es arī nesaku, ka ikdienā ar šiem cilvēkiem pavadu laiku. Te mēs atgriežamies pie jautājuma – vai teātris gadījumā nav kļuvis ļoti elitārs? Vai teātris nav kļuvis par platformu, kurā mēs cits citam apstiprinām, cik esam skaisti un gudri? Man gribas pateikt to, par ko nepieklājas runāt, un parādīt to, ko nav pieklājīgi rādīt. Man reizēm gribas estetizētajā, izdomātajā pasaulē iemest to tomātu. Vai mēs reizēm teātrī neidealizējam lietas? Esam sava veida burbulis.
Diemžēl mēs dzīvojam patērētāju sabiedrībā, un lielākajai daļai lielākā vērtība ir nopirkt platekrāna televizoru un skatīties visus brīnišķīgos šovus. Tas ir saistīts arī ar ekonomiku. Cilvēki diemžēl nevar atļauties teātri. Bolderājā arī ir ļoti dārgas biļetes, kuras maksā 50 eiro. Vai var atļauties atnākt divatā? Dažiem tā sanāk astotā daļa no algas. Teātris ir kļuvis ļoti elitārs. Uzvaras gājiens ir komercteātriem.
Kamēr mēs taisām Skroderdienas Silmačos, mums ir jāsaprot, ka paralēli tiek braukāts ar vēl trim četrām Skroderdienu izrādēm. Nesaku, ka tās ir zemāka līmeņa iestudējumi vai tamlīdzīgi, bet skaidrs ir viens, ka komercteātri tajā nevar tik ļoti ieguldīties laika ziņā, kā ieguldāmies mēs, jo tās izrādes top īsā laikā. Aktieri iemācās tekstu un mēģina saprast, no kuras puses uznākt. Komercteātru funkcija ir izklaide. Mūsu, valsts subsidēto teātru, uzdevums ir vairāk nodarboties ar pētniecību gan saturā, gan estētikā. Man ir liels prieks, ka mēs to joprojām varam darīt. Ar pētniecisko, eksperimentālo teātri nevaram nopelnīt.
Skats no Elmāra Seņkova iestudētās izrādes Bolderāja Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī. Foto – Kristaps Kalns
Vai, tavuprāt, Rīgā ir nepieciešams valsts finansēts krievu profesionālais teātris? Kāds tam ir pamatojums? Vai tev šķiet pareizi valstiskā līmenī uzturēt divvalodību?
Ļoti grūti atbildams jautājums. Man šis jautājums ir uzdots bieži. Šo jautājumu vajadzētu dalīt: vai vispār Latvijā ir nepieciešams krievu teātris, un vai mums to vajag subsidēt? Tās ir dažādas lietas. Par to, vai valstij tas ir jāsubsidē, man ir dalītas sajūtas. Klusais centrs ir pārpildīts ar ļoti bagātiem un turīgiem cilvēkiem. Esmu pārliecināts, ka Krievu teātris varētu pastāvēt no viņu mecenātisma. Man ir jautājums – kāpēc viņi neatbalsta šo teātri? Skaidrs, ka agrāko garantu vairs nav, un direktorei Danai Bjorkai no tā ir nācies atteikties. Visticamāk, tās bija kādas lielas saistības ar Krieviju. Rīgas Krievu teātrim ir liela vēsture un tradīcijas. Jautājums, vai teātris veicina integrāciju, un to mēs sapratīsim tikai pēc laika. Notiek visādas akcijas. Redzam, kā Laura Groza cenšas, bet, vai tam būs rezultāti, varēsim spriest pēc laika.
Man ir svarīgi, ka cilvēki, kuri strādā Rīgas Krievu teātrī, ir brīnišķīgi, un man ar viņiem ir ļoti labs kontakts. Tiklīdz mēs pieskaramies kaut kādam politiskam kontekstam, jūtu, ka ir robežas, tēmas, par kurām viņi baidās runāt. Starp krievu aktieriem ir ļoti daudz neērtu jautājumu, kurus viņi negrib publiski risināt tāpēc, ka nejūtas droši. Tas ir daudz sarežģītāk, nekā varam izšķetināt vienā intervijā. Mēs joprojām dzīvojam hibrīdkara apstākļos, mums nav jāliek viņiem justies vainīgiem, bet ir jāliek saprast, ka mums ir pilnīgs pamats gan tiem, kuri te dzīvo, gan tiem, kuri ir iebraukuši, prasīt, lai viņi zina latviešu valodu, jo viņi redz ļoti skaidri, kas šobrīd notiek ar Ukrainu. Mēs varam būt nākamie, neviens to neizslēdz. Bieži vien krievi par to aizmirst. Mums tas ir jāatgādina.
Mēs to darām nevis tāpēc, ka gribam kaut ko aizliegt vai ieriebt, vai joprojām risināt savas traumas. To arī atzīst Krievijas opozīcija, kā, piemēram, Doždj žurnālisti, kuriem nācās pamest Latviju, – viņi nav zinājuši, ka mums ir tāda padomju laika trauma. Pat opozīcija nespēj to aptvert. Tas nozīmē, ka mums ir jāatgādina, ka mums ir liela trauma, un viņiem tā ir jārespektē. Labi, ka Rīgas Krievu teātrī tiek veidotas tādas izrādes kā Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos un Skatuve ugunī. Tas ir cieņpilns dialogs. Kad es runāju ar krievvalodīgajiem, mēģinu viņiem paskaidrot, kāpēc latvieši tā reaģē, un tad viņi sāk saprast. Tāpat kā ukraiņu vai baltkrievu cilvēks man izstāsta savu kontekstu. Vai mēs labi zinām ukraiņu vēsturi? Arī ne. Tas ir jautājums par cieņpilnu sarunu visos gadījumos un uzmanīgu ieklausīšanos citam citā. Mēs nekad netiksim uz priekšu, ja cits citam pārmetīsim. Tā ir pasīvā agresija, ja ignorējam situāciju – krievvalodīgo te nav, mēs te dzīvojam, un jūs dariet, ko gribat, – nu, tā nenotiek. Problēma ir vecākajā paaudzē. Jaunākajai paaudzei šādu problēmu vairs nav. Es daudz esmu runājis ar krievu jauno paaudzi, viņi brīnās: "Mēs nesaprotam, ko jūs te peraties? Mums viss ir kārtībā – mēs kopā darām lietas un draudzējamies. Mums nav nekāda etniskā naida." Viņiem nav šīs pieredzes, un paldies Dievam!
Tava un Māras Ķimeles kursa studenti ir sākuši savas profesionālās gaitas dažādos Latvijas teātros. Kādi ir tavi vērojumi un pārdomas?
Es par viņiem esmu ļoti lepns. Man bija gods būt viņu pedagogam. Ir pagājis gads kopš viņu izlaiduma, un viņi tik aktīvi visur piedalās. Vairs pat nevar izsekot, nevaru izbraukāt visas izrādes. Liepājā ir pirmizrāde, Valmierā ir pirmizrāde. Viņi ir tik aktīvi un radoši! Pats svarīgākais, ka četru gadu laikā viņi pa īstam ir iemīlējuši teātri. Viņi ir aktīvos meklējumos un joprojām uzdod jautājumu – kāds ir mans teātris? Viņi tagad saskaras ar realitāti. Es no viņiem dzirdu: "Mēs nezinājām, ka tas darbs ir tāds, kāds tas ir." Dažiem ir vilšanās, daži uzstāda sev augstākus mērķus, daži samierinās. Tas, ka viņi mīl to, ko dara, mani ļoti iepriecina. Viņi saprot: ir panākumi vai nav panākumu – jāturpina strādāt. Viņi ļoti satraucas, ka neļauj strādāt. Viņi ir atkarīgi no darba, jo Kultūras akadēmijas laiks bija tik intensīvs. Es viņiem teicu – izbaudiet! Viņi ir jauni un enerģiski.
Brīnišķīgs ir Valmieras teātris un direktore Evita Ašeradena, kura dod jaunajiem aktieriem iespēju uzreiz strādāt. Tikai tā rodas lieli aktieri. Tajos teātros, kuri neieguldās jaunajos aktieros, mēs viņus arī neredzam. Viņi nevar spīdēt, jo nav tās iespējas. Vai iedod lomas par vēlu, kad jaunais aktieris piecu gadu laikā jau ir mazliet izpūtis gaisu. Tas ir kā sportā – ja tu netrenējies un neliec arvien grūtākus svarus, ko pacelt, tu nevarēsi pēc pieciem gadiem pacelt Hamletu. Valmierā redzam, ka aug lieli aktieri.
Teātru sarežģītākais uzdevums ir viņus noturēt un likt interesantus izaicinājumus. Līdzko aktierim apnīk, viņš meklē jaunus izaicinājumus un iet prom uz citu teātri. Tajā pašā laikā jaunajiem aktieriem ir jādzīvo sūra kapitālisma laikmetā, jo teātris šobrīd vairāk koncentrējas uz nopelnīšanu. It īpaši Rīgas teātri, kuri uz lielās skatuves vairs neizvēlas eksperimentēt. Komercializēšanās ir saistīta ar naudas trūkumu. Iespējams, tas ir arī saistīts ar to, ka cilvēki ir noguruši, kara apstākļi, un viņi vairāk grib izklaidi. Jo zemāka labklājība, jo vairāk izklaides. Mums nav jāražo tikai produkti. Visiem teātra vadītājiem varētu novēlēt vairāk ieguldīt jaunajā paaudzē, jo viņi veidos teātra nākotni. Šobrīd jaunie teātrī baidās runāt to, ko viņi, iespējams, domā, jo teātrim to nevajag. Teātri grib, lai viņi apkalpo teātri un taisa to, kas viņiem ir izdevīgi. Viņi baidās būt provokatīvi, jo tā var būt viņu pēdējā izrāde.
Vai tiešām ir tāds noskaņojums?
Es šobrīd no jaunajiem neredzu nevienu niknu izrādi. Nevienu diskutējošu, aktīvu, nekaunīgu izrādi. Visi iekļaujas normālas sentimentāli skaistas izrādes rāmī. Mūsu jaunā paaudze, protams, ir nenormāli sentimentāla. Varbūt viņi var oponēt un teikt – nē, mēs esam nikni panki. Neticu! Tā var būt, bet es gribu saklausīt, ko viņi caur šo jauno sentimentālismu vēlas pateikt. Gribu dzirdēt, ko viņi domā par vecāko un vidējo paaudzi. Negribu viņus provocēt uz niknumu vai agresiju, bet gribu sadzirdēt, kur viņi saredz kļūdas. Viņi var vēl nezināt, ko grib, bet es noteikti vēlētos uztvert precīzāku viņu sajūtu par pasaules atspoguļojumu.
Tu divas reizes esi mēģinājis izveidot savu teātri: vienreiz pilnībā neatkarīgi ar savu audzināto kursu, otrreiz – Nacionālā teātra struktūrā. Zvaigznes nebija labvēlīgas. Vai tu joprojām lolo sapni par savu teātri?
Man ir jāatzīst, ka man visu laiku neizdodas. Es joprojām esmu sava teātra meklējumos. Man divreiz bija iespēja, bet kaut kādi apstākļi nesakrita. Mani tas skumdina, jo, jāsaka atklāti, es joprojām ilgojos pēc sava teātra. Varbūt arī manas vainas dēļ kaut kas neveidojās. Es joprojām alkstu pēc savas teātra ģimenes. Šobrīd visu laiku esmu ceļotāja pozīcijā. Es ceļoju pa teātriem.
Skroderdienas Silmačos
Valmieras teātrī 12.–22.VI
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 23–32