Arhitekte Zaiga Gaile bija uzaicināta piedalīties šī gada Mīsa van der Roes balvas EUmies Awards žūrijā. Tā ir galvenā Eiropas Savienības laikmetīgās arhitektūras balva, kuru pasniedz par noteiktu objektu, ņemot vērā tā novatorismu, ilgtspējību un sociālo ietekmi. Šogad žūrija uzsvēra arhitektūras, pilsētplānošanas un pārvaldības saplūsmi, vērtējot gan pārveidotas esošās struktūras, gan novatoriskas jaunbūves. Balvas pasniegšanas ceremonija allaž tiek rīkota Mīsa van der Roes paviljonā Barselonā. Šogad pasākums notika 11. un 12. maijā tā sauktajās EUmies Awards dienās, kuru programmu veidoja apbalvošanas ceremonija, debates, konference, prezentācijas un izstāde. Mīsa van der Roes 2026. gada balvas žūrijas priekšsēdētājs bija čīliešu arhitekts Smiljans Radičs, kurš pats šogad ieguva prestižo Prickera balvu.
Sarunā ar Zaigu Gaili pieskaramies septiņiem Mīsa van der Roes balvas finālistiem un laikmetīgās arhitektūras aicinājumam To Reuse – atkārtoti izmantot resursus un jau esošās būves.
Jums pirmajai no Latvijas bija iespēja piedalīties šīs prominentās balvas žūrijas darbā. Kā izskatījās vērtēšanas process no iekšpuses?
Balva neaptver visu pasauli, bet tikai Eiropu. Diemžēl breksita dēļ šajā procesā nepiedalās briti. Es runāju par Baltijas iespējām ar Eiropas Komisijas Reģionālās attīstības ģenerāldirektorāta direktora vietnieku Normundu Popenu, kurš pārrauga struktūrfondu un kohēzijas fondu programmu īstenošanu. Viņš bija atklāts. Lielās Eiropas valstis stipri ietekmē notikumus. Svarīgs ir žūrijas sastāvs. Bijām septiņi cilvēki: Smiljans Radičs, trīs arhitekti, kuri darbojas arī akadēmiskā vidē un cits citu pazīst – slovēniete Tīna Gregoriča, vācietis Nikolaus Hiršs un spāniete Roza Rulla –, kā arī zviedrs Karls Bekstrands, maltietis Kriss Brifa un es. Varēja nojaust, kāda būs pirmā atlase un fināla izvēle, lai gan viss notika demokrātiski, visi balsoja, un mēs vienojāmies. Iespējams, ka domās virmoja maršruts, un tālu braukt žūrijai negribējās. Mēs izpildījām mājas darbu, izvērtējot 410 pieteikumu, kuri bija sakārtoti pa valstīm un tēmām – skolas, slimnīcas, bērnudārzi, teātri, dzīvojamā apbūve, vēsturiskie centri, pārbūves. Pieteikumus balvai drīkst iesniegt arhitektu savienības un eksperti. No Latvijas tie bija Jānis Lejnieks un Artis Zvirgzdiņš.
Mēs likām sirsniņas objektiem, kas aizķeras. Pirmā satikšanās Barselonā notika pagājušā gada novembrī. Sākām ar sirsniņām – kuriem objektiem ir vairāk. Kam pa vienai, arī izskatījām. Kopaina sāka noskaidroties. Konkursa dalībniekiem prasīja atsūtīt papildu plānus un fotogrāfijas. Martā mēs apbraukājām septiņus objektus Eiropā: kad esi uz vietas, tas ir pilnīgi kas cits. Bildes melo, tajās neko nevar saprast. Ar vienu objektu mēs pilnībā kļūdījāmies, aizbraucām un nesapratām, ko mēs te vispār darām.
Es mēģināju dabūt īsajā sarakstā Salaspils bērnudārzu, jo tas tiešām ir labs! Meklēju galvenās fasādes attēlu, bet tāda nebija. Visskaistākā telpa iekšpusē ir amfiteātris ar augstiem griestiem, griestu gaismām un pakāpieniem, kur sēž bērni. To vietā ir divas bildes rakursā. Runājot par nākamo skati – bildes, bildes, bildes! Ļoti jāmācās tās veidot.
2026. gada Mīsa van der Roes galveno balvu ieguvušais objekts – Šarleruā Izstāžu centrs Beļģijā. Projekta autori – biroji AgwA un architecten jan de vylder inge vinck
Šoreiz balvai bija pieteikts ļoti daudz jaunbūvju, modernu koka māju, taču pēdējā dienā atjēdzāmies, ka no jaunbūvēm ir palikuši tikai trīs projekti.
Tā bija jūsu ietekme?
Tas ir mans virziens arhitektūrā – es jau tukšā vietā netaisu. Jā, mēs pārskatījām jaunbūves. Bija daudz tirgu, pārsegtu laukumu, dažādas konstrukcijas daudzās valstīs. Interesants ir tirgus Gruž Dubrovnikā Horvātijā. Viegls pārseguma metāla rāmis, apvilkts ar baltu audumu. Kad piespiež pogu, pārsegums savēršas. Fantastisks iespaids. Jumtu groza pēc saules. Tas ir brīnišķīgs projekts, taču galvenajai balvai vajadzēja lielāku mērogu.
Otra jaunbūve, kas nonāca finālā, ir Džozefīnes Beikeres un Marijas Žozē Perekas sporta un kultūras centrs Labezjērā Francijā. Koka konstrukcija, apvilkta ar baltu audeklu. Ārkārtīgi tīri, skulpturāli, naktī no iekšpuses izgaismojas, bet pārējā infrastruktūra nekāda, ainavu arhitekti nav strādājuši. Abi šie objekti ir pašvaldību pasūtījums. Es nevarēju uzņemt foto, visriņķī stāv mašīnas. Nav jau jāliek pazemē, bet var pazemināt, iegremdēt. Mašīnu lieta ir aizgājusi tik tālu, ka cilvēki vairs tās neredz. Otrs jautājums – cik ilgi audekls kalpos? Arhitekts Arnis Dimiņš ar Majoru pamatskolas sporta halli tika 2009. gada EUmies Awards īsajā sarakstā. Metāla konstrukcija turēja jaunu materiālu – strukturētā polikarbonāta jumtu, kas izrādījās nepiemērots mūsu klimatam. Jumta fragmentus mainīja, un tagad Jūrmalas domes deputāti nobalsoja par halles nojaukšanu. Tur varētu būt Majoru tirgus.
Džozefīnes Beikeres un Marijas Žozē Perekas sporta un kultūras centrs Labezjērā Francijā. Projekta autors – birojs onze04
Ar trešo jaunbūvi – multifunkcionālo kultūras centru Le Foirail Francijā – pilnīgi nošāvām garām. Aizbraucām uz Lajolu Oksitānijā un nesapratām, ko mēs te darām. Kūlāmies pa ciematiņiem. Šis kultūras centrs bija finālists kategorijā Jaunā arhitektūra/Emerging Architecture – tātad tas, kas attīstās. Iznāk trīs puiši ar sirmām galvām. Es arī varu nodibināt jaunu biroju un būt emerging. Tā vieta Francijā ir slavena ar vēršiem un dunčiem. Te notiek govju izsoles. Aizgaldi, laukuma otrā galā ir kūts. Ēkas priekšā bērnu laukumiņš, nesaproti, kur jāiet iekšā. Ēka plakana, iekšā stikla šķērssienas. Vienā stūrī dome, otrā – bērnudārzs, trešā – bibliotēka, ceturtā – dziesmu un deju studija. Iecere skaista: caurspīdīgumā veidojas galvenās iekšējās ielas, un visi tur satiekas. Taču paiet laiks, parādās gardīnes. Bērnudārzu nevar likt aiz stikla sienas, kur visi iet garām. Sevišķi tas pastiprinājās pēc kovida. Beigās viss pārvēršas par haosu. Tomēr šis darbs iekļuva finālistu vidū.
Multifunkcionālais kultūras centrs Le Foirail Lajolā Francijā. Projekta autors – birojs Betillon & Freyermuth* un Crypto Architectes
Pēdējā dienā nokļuvām Ļubļanas nomalē, kur bijušajās 60. gadu noliktavās izbūvēts kultūras centrs. Sagadījās, ka Slovēnijas Nacionālā drāmas teātra ēka nonāca avārijas stāvoklī. Kovida laikā arhitektiem steidzamā kārtā bija jāpielāgo šā centra telpas teātrim. Skatītāju zāle, palīgtelpas, aizskatuve, kafejnīcas. Plānā tas ir taisnstūris ar pagalmu. Cilvēki no apkārtnes var šeit pulcēties. To varētu salīdzināt ar Tabakas fabriku, bet mums bija labāka situācija, fabrika tika pārbūvēta speciāli Jaunajam Rīgas teātrim, un tagad tur darbojas Latvijas Kultūras akadēmija. Slovēnijas teātra ēkas pārbūve nav sākta, un teātris vēl nezina, kad tiks atpakaļ savās pastāvīgajās telpās.
2026. gada Mīsa van der Roes balvu Jaunā arhitektūra/Emerging Architecture ieguvušais objekts – Slovēnijas Nacionālā drāmas teātra pagaidu telpas Ļubļanā Slovēnijā. Projekta autors – birojs Vidic Grohar Arhitekti
Brīvais plānojums ir stilīgs. Mums ir tādi krogi – ja kas nobružāts, tad vēl vairāk nobružā. Vecās flīzes nokrāso ar sudrabu, sarkani aizkari pie ieejas – viss tāds teatrāls. Žūrijas locekle Tīna Gregoriča no Ļubļanas nolobēja šo projektu, viņa ir profesore. Atgriezāmies viesnīcā pārguruši un laimīgi. Nakts ballītē mūsu kolēģis – žūrijas loceklis Kriss Brifa – satika aktrises no teātra. Viņas tur jūk prātā. Skatuve un aizskatuves telpas ir šausmīgas, ģērbtuves un grimētavas arī. Teātra direktore mums stāstīja, cik te visi labi jūtas... Bet izrādās – kur galdiņš brīvs, tur nogrimējas. Viens ir tas, ko var iestāstīt direktore, bet kā jūtas aktieris? Tiešām zinu, ka arhitekts var ļoti palīdzēt šādā situācijā. Šis projekts – Slovēnijas Nacionālā drāmas teātra pagaidu telpas – saņēma Mīsa van der Roes balvu kategorijā Jaunā arhitektūra/Emerging Architecture.
Kas bija jūsu favorīts septiņu finālistu vidū?
Rehabilitācijas centrs Vapor Cortès – Prodis 1923 Terasā Katalonijā. Agrāk tā bija tekstilfabrika blīvā Barselonas piepilsētas nomalē. Objekts ir ļoti skaists. Eiropā maz ko ražo, un lielās rūpnīcas paliek tukšas. Tas pats notiek Latvijā. Mums ir Boļševička, Provodņiks... Ko ar to visu darīt? Redzam, ka pašdarbība VEF teritorijā noveda pie tā, ka tur nav baudāmas vietas. Uzvar piemēri, kuros ir redzams, ka arhitekts strādā ar veselu teritoriju, un tas ir varoņdarbs. Bijušās tekstilfabrikas telpas Katalonijā paņēma viens fonds ar pašvaldības atbalstu un veco fabriku pārveidoja par dienas aprūpes centru cilvēkiem ar mentālās un funkcionālās darbības traucējumiem. Mēs tur redzējām apmēram 200 cilvēku, kuru dzīve ir kā nolemtība. Vecāki sametās un izveidoja fondu. Tas ir viens no mūsdienu iekļautības piemēriem, kā var rūpēties par dzīves pabērniem. Te viņi ir iekļauti pilsētas struktūrā, jo cauri iet pilsētas iela. Vecajai rūpnīcai bija iekšējais koridors, un tagad šeit ir dažādas nodaļas – cilvēkus no rīta atved un vakarā aizved. Ansamblis ir skaists, atvērts pilsētai, cilvēkiem ir saite ar pilsētu. Gaisma nāk no augšas. Telpās ir daudz koka, metāla konstrukcijas un ķieģeļu sienas iedod ārkārtīgi siltu mājas sajūtu. Vai mums jāstāsta, ka koks ir brīnišķīgs? Telpas ir savienotas, bet arī nodalītas.
Rehabilitācijas centrs Vapor Cortès – Prodis 1923 Terasā Spānijā. Projekta autors – birojs H Arquitectes
Kad ieej Latvijas Pērlē, kas atrodas pie Cēsīm un sniedz līdzīgu aprūpi, redzi baltas sienas. Savukārt šajā rehabilitācijas centrā Katalonijā cilvēki it kā saplūst ar telpu. Te ir laba un mierīga sajūta. Ir iekārtota ēdnīca, restorāns, taverniņa, āra terase un vieta, kurā var dejot. Cilvēku dzīves kvalitāte uzlabojas – saka gan aprūpējamo vecāki, gan centra personāls. Cilvēki šeit pat veido pārus, un viņiem tiek nodrošināti apstākļi, lai viņi varētu kopā dzīvot.
Jāpiemin arī bioreģionālā dizaina darbnīca Luma Arlā Francijā. Braucām uz bijušo dzelzceļa depo Arlā – vietu, kur gleznoja van Gogs. Vispirms mūs izveda cauri parkam. Pirmais, ko ieraudzīju, bija Frenka Gērija tornis, skulpturālā arhitektūra, kas Arlas ainavā izskatās dīvaini. Gājām gandrīz kilometru. Izrādās, ka šveiciešu miljardiere, kolekcionāre un mecenāte Maja Hofmane – uzņēmuma Roche līdzīpašniece – ir finansējusi dzimtās vietas XIX gadsimta fabrikas pārbūvi. No milzīgā ansambļa ir paņemta viena ēka, un tajā iekārtota eksperimentālā laboratorija Luma. Mūs sagaidīja starptautiska komanda, jauni cilvēki. Viņi ir veikuši skaistu un jūtīgu renovāciju, izmantojuši dabīgus materiālus. Darbnīcā Luma eksperimentē ar materiāliem, piemēram, apmetumiem. Tur no saulespuķu čaumalām taisa betonu. Pagaidām tā ir nākotne. Mēs arī eksperimentējam ar kaļķu javas apmetumiem, pulveriem, samaltiem akmeņiem un oļiem, šķembām.
Dizaina darbnīca Luma Arlā Francijā. Projekta autori – biroji Atelier Luma, BC architects & studies un ASSEMBLE
Te nu es tuvojos konkursa galvenajam uzvarētājam – Šarleruā Izstāžu centram Beļģijā. Tas ir ļoti liels – kā pieci Provodņiki. 1950. gadā tika uzbūvēta milzīga Izstāžu pils. Tā ir spēcīga dzelzsbetona arhitektūra, kas sastāv no trim daļām. Vidējā daļa ir kāpnes, pat ar staļiniskām greznības iezīmēm. Milzīgi augsti griesti. Skaistas virsgaismas. Pirms desmit gadiem sākās diskusijas – ko darīt ar šo būvi? Garām iet dzelzceļš. Nojaukt, uzspridzināt? Vidu iztīrīja ārā, atstāja kāpnes un skursteni. Konstrukcija kļuva caurspīdīga. Tagad diviem lieliem apjomiem ir ieķēzīts pārsegums. Mēģināja likt autostāvvietas, izstāžu zāles. Apkārt žogs.
Par ko tad ir galvenā balva? Par to, ka neuzspridzināja?
Daļēji – jā. Projekta autori un attīstītāji desmit gadu strādā ar būvi. Tas ir signāls, lai būves ar spēcīgu arhitektūru saglabātu. Mīsa van der Roes balvas lozungs šogad ir To Reuse. Pārveidošana, pārlietošana kā kvintesence. Pēdējos gados balvu vairs nedeva par arhitektūras brīnumiem, bet asprātīgām idejām, kuras mijiedarbojas ar mantojumu. Mēs Rīgā redzam, ka tukšajās vietās centrā un ap to būvē jaunas mājas. Pareizāk būtu Rīgas domei sākt nopietnu vēsturisko māju pārbūves programmu.
Informācija: eumiesawards.com.