2016. gadā Latvijas Nacionālās operas un baleta teātrī tika iestudēta dzejnieces Ineses Zanderes un komponista Ērika Ešenvalda opera Iemūrētie. Tā vēstīja par Gaismas pils celtniecību – cik pa dienu uzceļ, tik pa nakti sabrūk. Saskaņā ar mītu, lai būve turētos, ir nepieciešams būves upuris, asinsupuris, jo dvēsele mīt asinīs. Būve pieprasa dzīva cilvēka dvēseli. Iemūrēt var arī cilvēka ēnu, un tad cilvēks nomirs vai klīdīs pasaulē kā tukša čaula. Tādēļ jāvairās staigāt gar būvēm. Operā par izšķirīgo asinsupuri kļūst Arhitekta un Bibliotekāres nedzimušais, spontānajā abortā zaudētais bērns, neredzamais ģeometrijā (I. Zandere). Īsts upuris ir visdārgākais – tā ir mīlestība. Gaismas pils paceļas mīlestības nolieguma mirdzumā, pāri atstājot zaudējuma sāpes, tukšumu un vientulību. Vai upuris ir ieguvuma vērts?
Režisore Laura Groza-Ķibere šajā mistērijā vēlējās akcentēt, kā cilvēki nobriest, savukārt scenogrāfs Andris Freibergs operas telpā iestrādāja gan atvērtību liktenim, gan noslēgtību, proscēnijā ar nolaistu aizkaru liekot sadzirdēt embrija klaustrofobiju un sajust “nāves pienu, kas garšo pēc asinīm” (I. Zandere). Finālā Andris Freibergs īstenoja pats savu mazo uzdevumu – Kāpnes uz debesīm, kādu daudzu gadu garumā bija devis pirmā kursa studentiem Latvijas Mākslas akadēmijā. Uzdevuma izcelsme ir saistīta ar Veco Derību, kurā lasām: “Un viņam [Jēkabam] bija sapnis: Lūk, uz zemes bija kāpnes uzslietas, bet to augšgals sniedzās debesīs, un, lūk, Dieva eņģeļi kāpa pa tām augšup un lejup” (Pirmā Mozus, 28:12).
Gan sakrālais teksts, gan dzejnieces librets paredz fiziskās un garīgās pasaules vienotību. Tajā tēls raksturo kosmosu: no pagalvja akmens rodas Dieva mājoklis, no pagalvja grāmatas – Bibliotēka. Operas iestudējumā telpas motīvs izvērtās baltās kāpnēs visā skatuves platumā.
Izmantojot video, kāpnes tiecās augšup bezgalīgi. Pa tām Gaismas pilī kāpa jaunieši.
ARSENĀLS, kurā notiek Andra Freiberga izstāde, tika uzcelts Jēkaba parādes laukumā 1831. gadā kā muitas noliktava. Tas iemiesoja Krievijas impērijas ekonomisko varenību, apvienojot Pēterburgas un Rīgas vēlīnā klasicisma būvidejas. Sekojot Jēkaba sapnim, Andris Freibergs summē reālās telpas dalījumu – 56 Arsenāla pakāpienus un sava dzīves laika dalījumu – 80 gadus, iegūstot autobiogrāfisku laiktelpu – 136 kāpienus. Pirms doties augšup, skatītājs tiek aicināts notraukt lepnības putekļus gaismas laukumā pie stāvajām kāpnēm. Ekspozīcijā ir iekļauts arī fragments no režisores Kristas Burānes filmas Pasaka par tukšo telpu (2017).