Asociatīvi, Anša Starka fotogrāfijas instalāciju var dēvēt par tīru kanālu jeb laukumu ikviena garāmgājēja domām, kuru ne vien iespējams, bet par vēlams uztvert subjektīvi - kā brīvības vai tukšuma apliecinājumu, emocionālu piepildījumu, apstākļu pašrefleksiju, sakritību, kārtējo afišu, garlaicību, jebko, mīlestības vēstuli.
Baltā gaisma, kas caurvij instalāciju, vilina un neatlaiž acu skatienu, kontekstuāli sasaucas ar laikmetīgajā mākslā nereti iztirzātu estētiku un konceptuālismu, kura sarežģītība slēpjas tieši tā vienkāršībā. Tomēr lieki būtu Starka darbībā meklēt atsauces šīm tēmām.
Viņa fotogrāfiju dominē novērojuma metode un azarts nobildēt neko. Gandrīz neko - risinot jautājumu par to, kas tas vispār ir, un kādas potenciālās attiecības mums ar to var veidoties. Starkam sastapšanās ar gandrīz neko ir vērtīgāka par konkrētu sižetu attīstīšanu vai didaktisku tēmu atreferēšanu. Darbs, kas skatāms Rīgas Mazākajā galerijā, mudina reaģēt skatītāja gara pasauli, neaizmirstot par ārējā ietekmes nozīmi. Ziņķārība vienlīdzīgi urda abos pastāvēšanas līmeņos.
*Ilgstoši skatoties uz spožu gaismas avotu var samazināties redzes asums un veidoties redzes lauka iztrūkums.