Flēras Bīrmanes personālizstāde Fading pievēršas cikliskai zūdamībai indivīda iekšējā emociju pasaulē un kolektīvās informācijas telpā. Darbi, kas sākotnēji radīti māksliniecei tuvajā glezniecības stilā, piedzīvojuši pašdestrukciju, bet ar šujmašīnas palīdzību atdzimuši jaunos veidolos. Jaunās atklāsmes pārklājušās pāri vecajām, citviet iezagušies modes pasaules eko principi, kas pielāgoti iekšējās labbūtības ilgtspējībai caur sajūtu otrreizēju pārstrādi. Vecie iespaidi ir sagriezti Viljama Borouza cut-up metodē un, no jauna salikti atpakaļ, piešķir darbiem aleatoriskus naratīvus un jaunas nozīmes.
Telpā pulsē hipnotiski cilpveida skaņas viļņi, kam piemīt maldinošs mainīgums. To autors, komponists Jūlijs Melngailis, sintezējis organiskas un sintētiskas skaņas, kas meditatīvi repetetīvā ritmā ved apmeklētājus cauri dziļākiem apziņas lokiem. Gleznu demontētās mozaīkas raksts spoguļojas metāliskajā izstādes scenogrāfijā, ko veidojusi arhitekte Zane Tetere-Šulce. Pēc līdzīga principa grīdas virsma ir vietām izrobota, citur slāņojas dubultkārtās, savukārt pie pašas ieejas metāliskās flīzes ir salikušās specifiskā kārtībā, veidojot jaunu telpas un rituālu dizainu – vietu, kur apsēsties, uzkavēties un pavērties uz entropisko ainavu.
«Laiks paiet un kas ir tas, kas paliek? Arī tas paies, vēstīja gravējums uz Solomona gredzena. Paveras vien skats uz vecu plakātu stabu ar atņirgušām papīra loksnēm. Jaunās ziņas slāņojas uz iepriekšējām, līdz tās pašas kļūst par vecajām ziņām un atsedz izdilušus lodziņus uz senākas pagātnes ainavām. Nav skaidrs, vai laiks spirālē augšup, pieslienoties budisma filozofijai, kirkegoriskā garā met eksistenciālas cilpas uz priekšu, šopenhaueriski virpinās uz leju bezjēdzībā vai iet uz riņķi pa plakanu asi kā Nīčem – bet laiks iet. No mūsu skatupunkta – cikliski, ar periodiskiem aptumsumiem, līdz mēs izšķīstam,» par izstādi raksta kuratore Žanete Liekīte.