Gļebs Panteļejevs norāda, ka strādājot pie šīs izstādes viņš ir aizdomājies par dvēseles mobilitāti. «Mans konteksts šoreiz ir globāls – es redzu, ka brīvība mainās, tā tiek mainīta. Es negribu lietot patētiskus vārdus, ka brīvība tiek pazemota un piesmieta, bet es redzu – daudzi cilvēki ir gatavi atteikties no brīvības,» saka Gļebs Panteļejevs un piebilst, ka mēs paši varam sevi ietupināt nebrīves cietumā.
«Daudzviet, kur vien ir jāgodina morāles vērtības – normas, principi, personības – Gļeba Panteļejeva darbi ir neaizstājami. Latvijas 21. gadsimta monumentālā tēlniecība nav iedomājam bez Gļeba Panteļejeva skulptūrām – piemineklis Oskaram Kalpakam (2006), piemiņas zīme komunistiskā terora upuriem Melnais slieksnis (2003), piemineklis Gunāram Astram (2022), piemineklis basketbola trenerim Valdemāram Baumanim (2025). Ir zīmīgi, ka mākslinieka darbos nav patosa, no kura kļūtu neērti. Vai tas būtu godīgums, noturība, pašaizliedzība vai sava ego ziedošana – Gļeba Panteļejeva tēlniecībā tas izpaužas ar pārliecinošu stabilitāti un liek domāt, ka darbi pauž kaut ko par mākslinieku pašu. Ka viņa pasaules skatījumā ir vērtību filtrs,» pastāsta kuratore Inga Šteimane.
Uz jautājumu, ko mākslinieks domā par savu morālista identitāti, Gļebs Panteļejevs atbild ar sev piemītošo humoru, citējot komēdiju Briljanta roka: «Oblico morale!» Tomēr viņš piebilst, ka saskaroties ar tēmu, viņš mācās un pats kaut ko iegūsts. «Es savu darbu varoņus mīlu. Izjūtu pret viņiem mīlestību, es citādi nevaru. Un ne tikai pats kļūstu labāks, bet piedzīvoju arī viņu drāmas,» atzīst Gļebs Panteļejevs.
Izstādē Monumenti pirmais stāvs ir drāma, eksistenciāli jautājumi un cēli materiāli. Otrais stāvs – ļaušanās eiforiskam priekam, psihedēliskām noskaņām sintētiskos materiālos.
Kuratore Inga Šteimane.