Kā uzsver Dace Lamberga, latviešu mākslā modernisma strāvas iezīmējās Pirmā pasaules kara gados, bet 20. gadsimta 20. gadiem raksturīgi drosmīgi soļi izteiksmes līdzekļu meklējumos un formu risinājuma daudzveidībā.
Salīdzinājumā ar Rietumeiropu Latvijā laikmetīgo izteiksmes līdzekļu apguve sākās apmēram ar desmit gadu novēlošanos, ko iespaidoja vēsturiskie apstākļi. Reāli izpaudās tikai daži virzieni – kubisms, fovisms un jaunā lietišķība, lai gan mākslinieki pazina arī ekspresionismu, futūrismu, lietoja tādus jēdzienus kā bezpriekšmetiskā glezniecība un supremātisms.
Ziemeļnieciskā rakstura nosvērtība, zemnieciskā mentalitāte, kā arī dziļāku tēlotājas mākslas tradīciju trūkums, latviešus atturēja no neapdomīgas aizraušanās ar formas eksperimentiem. Kad mākslā ienāca jaunā, ap 1890. gadu dzimusī paaudze, glezniecības attīstība ievirzījās radošajā modernisma gultnē, atzīst Dace Lamberga.
Par vienu no spēcīgākajiem stimuliem klasiskā modernisma tapšanā kļuva Jāzeps Grosvalds. Agrīnajos Parīzes laika sieviešu portretos (1910–1913) iezīmējas viņa estēta rokraksts, kas veidojies – École de Paris kosmopolītiskā gara ietekmē. Pirmā pasaules kara laikā Jāzepa Grosvalda dzīve krasi mainījās: 1916. gada pavasarī viņš iestājās 6. Tukuma strēlnieku pulkā, karoja Rīgas frontē un pievērsās cīņu biedru likteņu atainojumam.
Jāzepa Grosvalda neierastie formas sintēzes meklējumi, krāsu un līniju vienkāršojums, kā arī bagātā Parīzes pieredze radīja lūzumu jauno Rīgas pilsētas mākslas skolas audzēkņu Valdemāra Tones un Konrāda Ubāna pasaules uztverē.
Pēc Rietumeiropā iecienīto mākslinieku grupējumu parauga Jāzeps Grosvalds kopā ar draugiem izveidoja pulciņu, kuru nosauca Zaļā puķe un kas kļuva par pamatu vēlākajai Rīgas mākslinieku grupai.