“Pat tajos brīžos, kad neesmu darbnīcā pie molberta, acis fiksē un noglabā atmiņā mirkļus un sajūtas, kas manā iztēlē iegulstas kā noteiktas noskaņas, kolorīts. Pat šķietami un gaistoši sīkumi – gaismu spēles uz sīpollokiem, kaktā nomesti zābaki, ledū iesalušas ūdenszāles, saules rotaļas ābeļziedos vai pilnmēness vītolos slēpj sevī trauslus dzīves mirkļu kodus, ko vēlos atklāt glezniecībā. Klusās dabas man ir mīļš žanrs ˗ tajās var ķert un iemūžināt ikdienas mazos skaistos priekus un baudas. Trauki, ziedi, ēdiens ˗ augļi, zivis, ogas, vīns, kafija… Tomēr glezniecība ir arī process ar nepārtrauktiem jauniem profesionāliem izaicinājumiem. Ir liels prieks, ja šī procesa rezultāts ˗ glezna ˗ spēj arī skatītājā veidot, provocēt asociācijas, atmiņas un vēlmi izzināt iekodēto vēstījumu,” stāsta Gundega Rancāne.