Laumas Palmbahas gleznotie darbi ir stāsti par attiecībām, kuras piedzīvotas laika posmā no 2020. līdz 2021. gadam – kontrastiem un izlīdzinājumiem, saskaņu un pārpratumiem, klusām sarunām un drosmīgiem izaicinājumiem, kuri transformējušies mākslas simbolu valodā – līniju ritmos, krāsu laukumos, gaismēnu kontrastos un virsmas faktūru dažādībā.
Dionisijs Miončinskis savos metālā veidotajos darbos ievij smalkas domu un dvēseles stīgas. Katrā viņa roku pieskārienā gredzenam, kaklarotai, rokas sprādzei vai svečturim ir jūtama precizitāte un iestrādāta faktūru dažādība. Izstādē aplūkojamajiem svečturiem, kuri izvijas smalkās mežģīnēs, mākslinieks guvis iedvesmu no jūgendstila paraugiem.
Džao Jan un Čuaņsji Jan darbi uzrunā senas austrumu kultūras tradīcijas un latviskās krāsu izjūtas simbiozes valodā. Smalkās koloristiskās nianses atklāj mākslinieku stāstu par dzīves vērtību dominantēm, attiecību jutīgo uztveri, smalko krāsu un līniju ritmu. Ķīnas kultūrā uzaugušie mākslinieki ar lielu cieņu un mīlestību glezno Latvijas dabas ainavas, cilvēkus un ikdienišķus priekšmetus, mākslas valodā atklājot dziļi izjustu, personīgu vērtību stāstus.