Lakoniskajos darbos atspoguļojas Lapina interese par konceptuālo, ģeometrisko un abstrakto, kā arī tādiem mākslas stiliem kā popārts un redīmeids, kas L. Lapina daiļradē kļuva aktuāls 1960. gadu beigās. Vienlaikus darbu sērijas smalkums un gluži vai rasējumam līdzīgā precizitāte norāda uz mākslinieka attiecībām ar arhitektūru.
Tieši 20. gadsimta 70. gadus iespējams uzskatīt par pagrieziena punktu Lapina daiļradē – kamēr bijušās Padomju Savienības teritorijās sekss un erotika joprojām ir tabu, Rietumu pasaule avangardu un erotisma strāvotu mākslu uztver kā pašsaprotamu kultūras vienību. Septiņdesmitajos gados Leonards Lapins piedalās vairākās nozīmīgās grupu izstādēs visā pasaulē, tostarp Vīnes Grafikas biennālē (Vienna Graphics Biennial 1973, 1975), Huana Miro balvas izstādē Barselonā (Joan Miro Prize Exhibition 1973), Tokijas Grafikas biennālē (Tokyo Print Biennial 1974) un Ņujorkas Zīmējumu biennālē (New York Drawing biennial 1977).