Vasarnīcu iela veidojās kā populārās dārzpilsētu koncepcijas idejas attāla atskaņa, sekojot tobrīd plašu popularitāti guvušajām nostādnēm Eiropas pilsētu apbūvē. Lai gan pilnīgi jaunas dārzpilsētas 20. gs. pirmajos gadu desmitos tika
izveidotas nelielā skaitā (galvenokārt, Anglijā un Vācijā), dārzpilsētu ideja šajā laikā bija ļoti populāra. Viena no agrīnajām šīs idejas izpausmēm ir Rīgas Mežparks, kādreizējais Ķeizarmežs (Kaiserwald), kuru 1901. g. nolemj veidot kā pilsētas atpūtas parku ar dzīvojamo ēku apbūvi. Gandrīz vienlaicīgi arī Ventspilī tiek īstenots līdzīgs projekts – līdzās Ostgalam, virzienā uz Kaziņmežu, attīstās strauji augošās pilsētas turīgāko iedzīvotāju pieņemtā jauna tipa apbūve, Vasarnīcu iela. Te ir plaši apbūves gabali ar modernām, vairāk dzīvei vasarā piemērotām koka ēkām, kuras ieskauj dārzi un apstādījumi. Turpat netālu ir neskarta jūras pludmale, mežs, uz atpūtu orientēta dabas vide. Saspiestā apbūve Vecpilsētā ir pieņemama aukstajos gada mēnešos, bet vasara ļauj turīgākajiem ventspilniekiem meklēt modernākus dzīvošanas risinājumus. Moderns risinājums pilsētai, kas pāraugusi Hanzas laiku un hercogistes perioda diktēto saspiesto, veclaicīgo pilsētplānojumu.
Izstāde Vasarnīcu iela nav tikai vēstījums par jaunām idejām pilsētas apbūvē. Tas ir stāsts par ēkām, stāsts par dzīvesveidu, dzimtām, cilvēkiem un to likteņiem. Stāsts, kas veltīts ielas pagājušā gadsimta dinamiskākajai daļai no t. s.
Zviedru vaļņa rajona līdz pat Kaziņmeža sākumam. Ventspils muzeja vēsturnieki un izstādes scenogrāfs Mārtiņš Kalseris aicina muzeja apmeklētājus doties kopīgā, nesteidzīgā pastaigā pa Vasarnīcu ielu, ielūkojoties namu logos, kuru krāsainie stikli slēpj Ventspils vasarnieku pagātnes mirkļus.