Pētera Līdakas jauno izstādi varētu arī nosaukt Meditācija par Mirkli, kas mākslinieka darbos vizualizējas kā dabisku, haotisku, škietami nejaušu dabas struktūru kompozīcijas, kur jūtams cilvēka roku nepārveidotai dabai raksturīgais asimetriskums - līdzsvars un harmonija. Tās ir kā aizmirsts, zudis dārzs – neeksistējošs, atmiņās noglabāts, kas gaidījis īsto brīdi un laiku. Dārzs kā metafora, strādājot pie jaunās kolekcijas darbiem. Aplūkojot vēl neizstādītos un topošos liela izmēra gleznojumus uz papīra mākslinieka darbnīcā, ir sajūta, ka mākslinieks, lietojot dažādus medijus (tušu, akvareļus, ogli), pilnībā ļāvies brīvai improvizācijai – ceļojumam uz jaunām teritorijām. Klasiskais galeriju izstāžu apmeklētājs Pēteri Līdaku nepazīst. Mākslinieks sevi līdz šim asociējis kā ceļotāju izplatījumā jeb sapņu inženieri.