Izskanējis 79. Kannu kinofestivāls, kura noslēgums un balvu sadalījums radījis aktīvu viedokļu apmaiņu un pretmetu cīņu. Tā centrā ir fakts, ka viena no galvenajām balvām – Grand Prix, ko var uzskatīt par otro vietu, – tika piešķirta krievu režisora Andreja Zvjaginceva filmai Mīnotaurs. Krievijas uzbrukums Kijivai naktī pēc festivāla beigām ir tikai saasinājis diskusijas gan par ietekmīgu rietumvalstu kultūrinstitūciju īstenoto kultūrpolitiku, gan par Zvjaginceva filmas vēstījumu un viņa uzrunu no Kannu kinofestivāla skatuves, aicinot vārdā nenosaukto "prezidenta kungu" izbeigt asinsizliešanu. Krievijas emigrācijas žurnālisti gan filmu, gan uzrunu ir pozicionējuši kā Francijā dzīvojošā režisora pilsonisku drosmi un pacifisma izpausmi, savukārt Ukrainas un Baltijas valstu žurnālisti gan pašu filmu, gan režisora uzrunu traktē kardināli atšķirīgi – kā Krievijas emigrācijas intelektuāļa bezzobainību un pazemību asiņainas varas vertikāles priekšā.
Nekādas atbildības
Kannu festivāla izsmalcinātās žūrijas locekļu individuālos viedokļus neuzzināsim, tāpat kā ekstravagantus tērpus regulāri demonstrējušās aktrises Demijas Mūras (tieši viņa noslēguma ceremonijā 23. maijā paziņoja par Mīnotaura apbalvošanu) attieksmi pret šo filmu, taču žūrijas kolektīvais lēmums ir publiskots. Tiesa, jau pirms šī Kannu festivāla Andreja Zvjaginceva atgriešanās tika pozicionēta kā viena no festivāla sensācijām. Savulaik ar savām filmām Nemīlestība (2017), Leviatāns (2014) un citām Andrejam Zvjagincevam bija izdevies radīt vēsa analītiķa intelektuāļa reputāciju, kurš šķietami sadzīviskām drāmām spēja piešķirt vispārinājumu, pat traģēdijas mērogu un mitoloģisku dimensiju. Atgriežoties Kannu festivālā pēc daudzu gadu pauzes – smagas slimības un dzīves emigrācijā –, režisors nav radikāli mainījis savu rokrakstu un stilu.
Filmas Mīnotaurs nosaukums apelē pie sengrieķu mīta par puscilvēku/pusbriesmoni, kuram ir regulāri jāupurē jaunieši. Tā ir veidota kā reālistiska drāma, kurai vajadzētu sasniegt metaforisku vispārinājumu, bet tas tomēr nenotiek. Darbība risinās vārdā nenosauktas Maskavas piepilsētas (fakts, ka filma uzņemta Rīgā, nekādi nestiprina nacionālo pašapziņu) pārtikuša transporta kompānijas īpašnieka ģimenē. Elegantā savrupmājā dzīvojošā pāra – pusaugu zēna vecāku – attiecības ir uzsvērti vēsas, un tajās iezogas greizsirdības pazīmes. Scenārija pamatā ir franču klasiķa Kloda Šabrola 1969. gada drāmas Neuzticīgā sieva/La femme infidèle sižets. Šai filmai ir bijis arī amerikāņu rimeiks Neuzticīgā/Unfaithful (2002), un, ja ir redzēta kaut viena no šīm filmām, sižets par greizsirdīgo vīru, kurš spontāni nogalina sievas mīļāko, būs zināms. Paralēli šai attiecību drāmai Mīnotaurā tiek risināts otrā plāna sižets – uzņēmējs ir saņēmis norādījumu, ka uzņēmuma vadībai ir jāsagatavo to darbinieku saraksti, kuri tiks mobilizēti un sūtīti uz fronti, ko biznesmenis arī izdara. Andrejs Zvjagincevs iezīmē ģimenes – sievas un vīra – attiecību drāmu, fonā ievijot kara tēmu, un noslēdz filmu, aizsūtot vīru slepkavu, atgūto sievu un dēlu ceļojumā uz siltajām zemēm. Nekāda satricinājuma, nekādas morālas atbildības – smagam darbam (slepkavībām) seko pelnīta atpūta.
Režisors ir ne tikai izveidojis mūsdienu Krievijas portretu, kurā morāles un atbildības kategorijas ir atceltas, bet arī portretējis mūsdienu Rietumeiropu, kura akceptē šādus spēles noteikumus. Biznesa elite kā slepkavas, kuri izbrauc atpūsties uz Rietumeiropas un citiem kūrortiem, – šāds vēstījums nav komplimentārs valstij, no kuras režisors ir aizbraucis, bet traģiskais un nerimstošais Krievijas agresijas konteksts Mīnotauru tomēr neļauj uzskatīt par filmu, kuras autori izprot traģēdijas un savas līdzatbildības mērogus. (Šīs filmas producējošās valstis ir Francija un Vācija, filma ir saņēmusi LIAA ekonomiskā atbalsta instrumentu ārvalstu filmu uzņemšanai.)
Mūsu laika gars
Festivāla galveno balvu Zelta palmas zars saņēma drāma Fjords/Fjord. Tās autors ir Kannu festivālā jau savulaik triumfējušais rumāņu režisors Kristians Mundžu – 2007. gadā viņš ieguva Zelta palmas zaru par filmu Četri mēneši, trīs nedēļas un divas dienas/4 Months, 3 Weeks and 2 Days, pievēršot uzmanību ne tikai sev kā jaunam, talantīgam režisoram, bet arī rumāņu kino, kas kopš tiem laikiem pastāvīgi ir Rietumeiropas festivālu uzmanības lokā ar savu sociālo skarbumu, bieži vien arī ekscentriskumu un vizuālo raupjumu.
Filma Fjords ir uzņemta angļu valodā, tā piedāvā klasisku izteiksmi un izsmalcinātu skandināvisku vizualitāti. Fjorda darbība notiek Norvēģijā, filmas pamatā ir stāsts par piecu bērnu ģimeni, kuras tēvs ir rumānis, māte – norvēģiete. Abi ir pārliecināti kristieši un audzina savus bērnus ļoti strikti. Zilumi uz viņu vecākās meitas ķermeņa, ko fizkultūras stundā pamana skolotāja, aizsāk sarežģītu un birokrātiski kafkiānisku procesu, kura gaitā bērnu tiesību aizsardzības institūcijas atņem vecākiem piecus bērnus un apsūdz viņus vardarbībā.
Vienkāršoti filmu varētu traktēt kā vērtību sadursmes drāmu – Rietumu iekļaujošā, demokrātiskā sabiedrība un tās birokrātiskās institūcijas pret konservatīvām vērtībām un dzīvesstilu, ko iemieso ģimene. Vecākus spēlē norvēģu zvaigzne ar starptautisku atpazīstamību Renāte Reinsve un rumāņu izcelsmes Holivudas aktieris Sebastjans Stens. Filmai ir lielisks, grods scenārijs, skatīties Fjordu ir aizraujoši, par spīti faktam, ka liela daļa darbības risinās birokrātiskos birojos un tiesas zālē. Fjords uzsver atšķirīgas tradīcijas, atšķirīgus kultūrkontekstus un pieredzi, kas kļūst par pamatu konfliktiem un definē mūsu laika garu.
Balvu komplekti
Vairākas festivāla balvas tika piešķirtas divām filmām vienlaikus, liecinot par žūrijas nespēju vai nevēlēšanos vienoties par vienu uzvarētāju. Ar balvu par labāko režiju novērtēta jau iepriekšējā KDi numurā aprakstītā poļu autora Pavela Pavlikovska melnbaltā, vizuāli izsmalcinātā un konceptuālā filma Dzimtene jeb Tēvzeme/Vaterland, kas stāsta par vācu rakstnieka Tomasa Manna un viņa meitas viesošanos dzimtenē pēc Otrā pasaules kara. Par labāko režiju apbalvota arī spāņu režisoru Havjera Kalvo un Havjera Ambrosi filma Melnā lode/La bola negra. Tā vēsta par spāņu literatūras klasiķa Federiko Garsijas Lorkas manuskriptu Melnā lode un vairāku paaudžu homoseksuāliem vīriešiem. Darbība risinās gan Spānijas pilsoņu kara laikā 30. gados, gan mūsdienās, vizualizēts tiek arī manuskripta teksts. Filmas vēriens un laika struktūras sarežģītība, autoriem nemitīgi miksējot laika nogriežņus un tikai pamazām atklājot varoņu savstarpējo saistību un mantotā manuskripta nozīmi, pieprasa ārkārtīgi pacietīgu skatītāju. Jācer, ka filma, kas atklāj nezināmas šķautnes Lorkas daiļradē, atradīs skatītājus arī ārpus festivālu auditorijas. Frontes izklaides zvaigznes kabarē priekšnesuma epizodē valdzina aktrise Penelope Krusa.
Kannu festivāla pamatkonkursa programmā uzkrītoši iezīmējās kara tēma un vēsturiskais žanrs – gan tradicionālā, gan skandalozā interpretācijā. Tradicionālo virzienu pārstāvēja franču režisora Emanuela Māra drāma Sava laika cilvēks/Notre salut, kuras darbība notiek Otrā pasaules kara laikā. Tā tika apbalvota par labāko scenāriju.
Netradicionālāks, izaicinošāks bija jaunā beļģu režisora Lūkasa Donta piedāvājums: filmas Gļēvulis/Coward darbība risinās Pirmā pasaules kara laikā. Tās galvenie varoņi ir karavīri, kuri iesaistīti savu armijas biedru izklaidēšanas aktivitātēs, iestudējot muzikālus priekšnesumus, kas iekļauj arī pārģērbšanos sieviešu drānās. Lūkasu Dontu iedvesmojusi kāda dokumentāla Pirmā pasaules kara laika fotogrāfija ar sievietes drānās tērptu jaunu vīrieti tranšejās. Nepiederu pie šīs filmas cienītājiem, uzskatu, ka tā ir talantīgā režisora neveiksme, tomēr žūrija apbalvoja Gļēvuļa galveno lomu atveidotājus Emanuelu Makju un Valentīnu Kampaņu, piešķirot viņiem labākā aktiera titulu.
Labākās aktrises balvu patiesi pelnīti saņēma francūzietes Viržīnijas Efiras un japānietes Tao Okamoto duets par sniegumu japāņu režisora Rjusukes Hamaguči drāmā Pēkšņi/All of a Sudden. Par šo filmu, kas bija viens no festivāla konkursa programmas pārliecinošākajiem un humānākajiem darbiem, KDi rakstīju pagājušajā nedēļā. Žūrijas balvu ieguva vācu režisores Valeškas Grīzebahas filma Nosapņotais piedzīvojums/Das Geträumte Abenteuer. Tās darbība risinās kādā Bulgārijas pierobežas pilsētiņā, kurā kā akacī tiek ierauta filmas galvenā varone atbraucēja.
Aiz festivāla laureātu loka paliek vēl virkne profesionāli kvalitatīvu un pārsteidzošu filmu. Te varētu minēt gan franču režisores Šarlīnas Buržuā-Takē filmu Sievietes dzīve/La vie d'une Femme (sociāla melodrāma, kuras galvenā varone ir ķirurģe), gan pievilcīgi eksplozīvo un neparedzamo Dienvidkorejas režisora Na Hongdžina filmu Cerība/Hope (tajā mazpilsētas policijai un iedzīvotājiem nākas sastapties ar citplanētiešu invāziju).
Vairāk nekā puse no Kannu festivāla konkursa programmas filmām tiks izrādītas arī Latvijā. Savukārt Latvijas kinopieredzē šis festivāls paliks ar veiksmīgu režisora Viestura Kairiša un aktiera Kārļa Arnolda Avota kopdarba Uļa pirmizrādi konkursa programmā Īpašais skatiens. Kaut arī filma balvas neieguva, tā ir raisījusi intereses vilni un gana plašu publicitāti ārvalstu plašsaziņas līdzekļos. Uļas ceļš pie skatītājiem tikai sākas.