Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Ilgu putns uz ābolu maisa. Laimas Kotas romāna Cilvēks ar zilo putnu recenzija

Dualitāte starp materiālo un garīgo ir kodols, kas veido Laimas Kotas romāna Cilvēks ar zilo putnu centrālo asi.

Jau pagājušā gada nogalē izteicu cerību, ka apgāda Dienas grāmata literārā cikla Es esmu… darbi, kas sekos pirmajiem diviem izdotajiem – Andra Zeibota Krauklim un Ingas Gailes Rakstītājai –, būs tikpat saistoši kā šie abi. Rakstnieks, kurš raksta par rakstnieku, – nemaz nav tik vienkāršs rēbuss. Tiesa, jāpiekrīt, ka sērijas autoriem rokas atbrīvo iecere par katru apskatīto literātu izdot arī zinātnisku pētījumu, – tas nozīmē, ka visus interesējošos dokumentālos faktus lasītājs varēs iegūt no monogrāfijas, bet rakstnieks līdz ar to nav spiests savu ieceri balstīt tradicionālā biogrāfiskā romāna jeb Deivida Koperfīlda shēmas principos, secīgi pievēršoties sava varoņa izcelsmei, bērnībai, skolas gadiem un tā tālāk.

Klasiskajam biogrāfiskajam romānam ir sava vieta Latvijas literārajā ainavā, taču gan mūsdienu izteiktais akcents uz personisko pieeju, gan minētā alternatīvā faktu ieguves iespēja ļauj katram cikla autoram veidot savu individuālo versiju par pagājušā gadsimta amata brāli vai māsu.

 

Simboliskais konteksts

Rakstniece Laima Kota savu tikko klajā nākušo romānu par Anšlavu Eglīti nosaukusi – Cilvēks ar zilo putnu. Pirmajā brīdī nosaukums sasaistās ar kādu grāmatas epizodi, kā arī ar to, ka viens no Anšlava Eglīša dzīvesbiedres Veronikas Janelsiņas prozas darbiem nosaukts Es, zilais putns, bet Laimas Kotas romāns vienlīdz stāsta par abiem – rakstnieku un viņa sievu, viņa darbu pastāvīgo ilustratori un vēlākajos dzīves gados arī atzītu prozaiķi. Taču zilais putns ir arī vairāk nekā gadsimtu pazīstams ietilpīgs, no Morisa Māterlinka lugas Zilais putns aizgūts simbols, kas personificē laimes meklējumus tālās zemēs ārpus dzimtenes.

Šis simboliskais konteksts iemanto nedaudz ironisku pieskaņu brīdī, kad saprotam: Laimas Kotas romānā aplūkots vēsturiski pavisam neliels posms Anšlava un Veronikas dzīvē, proti, aptuveni pieci gadi, kas tiek pavadīti Vācijas mazpilsētiņā: pieci gadi starp emigrēšanu no karā ierautās Latvijas un tālākajām gaitām uz ASV, kur rakstnieks ar sievu nodzīvo vēl garu un bagātu mūžu. Varētu jautāt: kādu laimes zemi zilā putna izskatā varēja meklēt no dzimtenes pret savu gribu izraidīts cilvēks? Turklāt ne jau mītu apvītajā visu iespēju zemē Amerikā, bet kara noplicinātajā un sagrautajā – tiklab ekonomiski, kā psiholoģiski – Vācijā? Taču ir arī kāds būtisks iemesls, kāpēc tieši šis laikposms Ilgu putns uz ābolu maisa Dualitāte starp materiālo un garīgo ir kodols, kas veido Laimas Kotas romāna Cilvēks ar zilo putnu centrālo asi TekstsBārbala Simsone ieinteresējis rakstnieci.

Par šiem pieciem Eglīšu ģimenes gadiem Vācijā, pēcvārdā atzīst romāna autore, atšķirībā no pirmskara un Amerikas laika ir pieejama vien ļoti trūcīga informācija, tāpēc rakstniece izvēlējusies tieši šo posmu, lai radītu savu neatkarīgu versiju par vienu no savdabīgākajiem latviešu prozas meistariem.

 

Pārsietas brūces

Kā jau ierasts Laimas Kotas agrākajos darbos, jārēķinās, ka fakti šeit saplūst ar iztēli, rotaļīgumu, maģiskā reālisma elementiem un simbolismu. Kalnu pilsētiņa Teilfingena ir kā kolorīts, nedaudz grotesks fons, kurā švābu zemnieciskais praktiskums un pamatīgums, ietiepīgā turēšanās pie paradumiem, tradīcijām un sīkmanības kļūst par sava veida enkuru, kas notur – vismaz uz laiku – pasaulē klīstošo bēgļu pāri, kas izrauts no savām saknēm un apjauš, gan vēl tikai attālināti, ka arī viņu identitāte turpmāk būs saplēsta divās daļās, kas nekad tā gludi atkal vairs nesalīmēsies kopā. Nevis trimdas latviešu "mazās galvaspilsētas" Vācijā Eslingenas rosīgā latviskā kultūra, svētku un tradīciju svinēšana, "dievputniņu" (dīpīšu) inteliģences raibā burzma ir tā augsne, kurā ir neliela cerība iesakņoties, vismaz uz laiku, Eglīšu pārim – kā augam pirms tālākas pārstādīšanas ļauj apsakņoties labā zemē.

Nē, tieši Teilfingenas bieži komiskais absurdums, nelidināšanās augstās sfērās izrādās svarīga, lai taptu par vietu, kas klejotāju brūcēm uzsien labu, pamatīgu pārsēju. Šis ir laika posms, kurā it kā nekas nenotiek, taču pazemē, aizkadrā notiek gan: dzīšana vai vismaz aprētošanās. Anšlavs atsāk rakstīt, viņa Frau Kunstmalerin Veronika pelnās, gleznodama ciemata iedzīvotāju portretus, nama saimniece tirgo ābolus, vietējais ārsts kāpj kalnā, dzirnavnieka meita lolo idejas par savu rūpalu... un ikdienas notikumu, vairāk vai mazāk košu raksturlomu savirknējumā pamazām norimstas kara un okupācijas saplosītā trimdinieka elpa un izkristalizējas kaut pagaidu, bet tomēr kāda nebūt stabilitāte.

Tiesa, iluzoro mieru reizumis pārrauj ārējās īstenības skaudrums – kaut vai epizode, kas uzrakstīta teju paša Eglīša traģikomiskajā stilā: tajā mazo ciemata namiņu, kurā abi apmetušies, grasās izlaupīt divas groteski kariķētas padomju armijas "ložmetējnieces", bet, Anšlava teatrālā priekšnesuma aizbiedētas, savu nolūku neīsteno. Sižetiski daudz klusinātāks, tomēr jēdzieniski vēl baisāks atgādinājums par dzīvi "tur, ārā" ir padomju Latvijas literārā korifeja Andreja Upīša iznīcinošā vēstule Anšlavam, vēstule, kura realitātē nekad netika nosūtīta, bet kuras teksts ņemts no Upīša "veltījuma" trimdas literātiem Bezsaules noriets – izdevuma, kurā no okupācijas aizbēgušajiem literātiem veltīti patiesi stindzinoši novēlējumi.

 

Ēdiena kods

Romānu caurvij ēdiena kods: visas nodaļas ir nosauktas dažādu ēdamu lietu vārdos – Āboli, Etiķis, Pīrāgi. Ēšanas, maltītes, uztura motīvs caurvij tekstu kā galvenā maģistrāle, kas atgādina par dzīves prozaisko, zemišķo, tomēr neizbēgamo aspektu. Jo kas gan vēl labāk un regulārāk atgādina mums par sava ķermeniskā veidola prasībām kā nepieciešamība pēc uztura?

Daļēji šis akcents atspoguļo Eglīša pirmskara prozai raksturīgos izšķērdīgos labāko Rīgas namu dzīru galdu aprakstus, bet daudz būtiskāks ir aspekts, kuru tekstā formulē pats varonis, "pamanījis, ka cilvēki sāk runāt par ēdienu īpašos un galvenokārt divos brīžos": "Kad ēdiena ir daudz, kad tā ir pārpārēm, kad šķiet, ka resursi ir neiztērējami (..) Par ēdienu sāk runāt arī tad, ja tā nav." Eglīši ir piedzīvojuši abas situācijas, un arī romānā atainotajā relatīvajā "miera un pieticības malā" nebūt viss nav tik rožaini, kā varētu domāt.

Romānā citēti autentiski Eglīša dienasgrāmatu pieraksti, kas sīki fiksē, kur rakstnieks devies, kādas uzturvielas iemantojis, ko pret ko iemainījis. "Lasot Eglīša pierakstus," rezumē autore, "brīžiem domāju, ka tos rakstījis kāds neatlaidīgs un krampīgs ēdnīcas sagādes daļas vadītājs, nevis rakstnieks, visnotaļ estēts. (..) aizkustina Eglīša gluži vai vīrieša-mednieka vēstījumi, kā "gājis taukos", kur ko dabūjis, cik kartupeļu un sīpolu iemangojis no švābu zemniekiem, cik triko kreklu iemainījis pret olām..."

Tam ir pamats: Vācijā valda pēckara nabadzība, joprojām ābolam, kartupelim, maizes kukulim un miltu maisam var būt arī dzīvības vērtība. Šai kontekstā ēdiens iegūst piesātinātu simbolisko vēstījumu, kas sasaista zemi (ķermeni, iztiku, izdzīvošanu) ar debesīm (dvēseli, radošo lidojumu, neatkarību), gluži kā kristīgajā baznīcā Svētais sakraments vienlaikus ir fiziska maize, bet arī kaut kas nesalīdzināmi vairāk par miltu un ūdens, un cepeškrāsns darbināšanas iznākumu.

Šo sasaisti starp garīgo un materiālo sfēru atspoguļo arī romāna gredzenveida kompozīcija: pirmā epizode, kurā Anšlavs un Veronika ierodas ciematā, vienlaikus rāda arī lielu satraukumu vietējo iedzīvotāju vidū, jo pazudusi viena no sešām koka svēto skulptūrām, kas sargā sešus dažādus ceļus uz ciematu. Ironiski, ka pazudis tieši svētais Onslovs, un nu atnācējam Anšlavam ir teju vai jāstājas pazudušā vārdabrāļa vietā, "svētot" ciemu ar savu esību. Savukārt pēdējā epizodē, Eglīšiem dodoties uz Ameriku, pazudusī skulptūra, rakstnieka celestiālās sfēras dubultnieks, atrodas pat divkārt – ciema pusaugu blēņdari atdod nočiepto oriģinālu, bet pats Anšlavs, būdams ne vien rakstnieks, bet arī daudzpusīgs mākslinieks, ir izgatavojis jaunu tēlu, uz tā apmetņa mugurpuses atainojot zilu putnu līdzšinējā sudrabainā vietā.

Dzīvs cilvēks un koka svētais, ēdiens – uzturviela un ēdiens – simbols. Tieši šī dualitāte starp materiālo un garīgo, zemei piesaistīto (un tas ietver arī alkas pēc dzimtenes, ja ar to saprotam ilgas pēc mīļās un pierastās esamības pazīstamā vidē) un garīgo (kas spēj dvēseles dzimteni un augsni radošumam atrast arī diskomfortā, ārpus noteiktas fiziskās telpas un apstākļu kopuma), dualitāte, kas, kā beigu beigās izrādās, faktiski ir simbioze, ir tas kodols, kas veido Laimas Kotas romāna centrālo asi.

Atmosfēru, kurā saplūst fantāzija un karikatūra, ataino arī autores radītās ilustrācijas – melnbaltas, rotaļīgas, šķietami viendimensionālas. Mēs tās nesajauksim ar fotogrāfijām, tāpat kā neuzskatīsim, ka Cilvēks ar zilo putnu ir dokumentāls stāsts. Taču svarīgāks par faktisko šoreiz ir vēstījums par paliekošo – dzimteni, kas nav tikai ar zemes svaru mērāma, un aicinājumu, kam sekot jebkurā zemes vai varbūt debesu nostūrī.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Saules akords(3)

Kādi avoti darbina īstu talantu? Kāpēc tik bieži tas izpaužas kā ārdošs spēks?

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja