Beļģu ilustratore Kitija Krauzere ir viena no mūsdienu izcilākajām bilžu stāstu grāmatu autorēm, latviešu lasītājiem jau pazīstama ar Liels un mazs izdotajām grāmatām: Skrību skrābu tvīt plunkš! – par to, kā, kopā pārvarēts, pačib baiļu bubulis (nesen tapis arī iestudējums Latvijas Leļļu teātrī); Ezera Annija – noslēpumaina un ļoti humāna pasaka, kā mēs cits citam varam palīdzēt pārvarēt vientulību, izkāpt ārā no savām skumjām un tikt pie savām "laimīgajām beigām" arī tad, ja esi "liela un lempīga, nedz īsti glīta, nedz neglīta" kā Annija; Es gribu sunīti, vienalga kādu – smeldzīgi skaists un stiprs stāsts par to, ka īsta draudzība ir vairāk vērta par sociālo statusu un iederēšanos uzpūtīgu klasesbiedreņu bariņā. Ezera Annija, kuras metiens ir pilnībā izpārdots, visizteiktāk no Liels un mazs izdotajām Krauzeres grāmatām pieder pie tā sauktās cross-over literatūras, kas uztverama dažādos vecuma un izpratnes līmeņos, līdzīgi daudzām tradicionālajām tautas pasakām, un pārstāv aktuālu mūsdienu tendenci, ko drīzumā krāšņi apliecinās Starptautiskais Boloņas bērnu grāmatu tirgus – bilžu grāmatas vairs nav domātas tikai maziem bērniem vien. 2013. gadā Vecāku žūrija šai grāmatai piešķīra 2. vietu.
Kitijai Krauzerei tipiski ir izvēlēties oriģinālus varoņus un situācijas ārpus bērnu literatūras klišejām, brīvi saplūdinot realitāti un fantāzijas pasauli. Grāmatā Mazie nakts stāsti lācēns lūdz lācenei pastāstīt trīs vakara pasaciņas. Lāču mamma viņam izstāsta trīs stāstus: par naktssardzi, kura palīdz aiziet gulēt visam mežam; par mazo meiteni Žannu ar zobenu, kas apmaldījās mežā un pārnakšņoja pie sikspārņa Žako Mollo, un par vīru Bū, kurš nevarēja iemigt. Viņas darbi sakustina dziļas emocijas, bet reizē ir gaiši – labestības un sirsnības caurstrāvoti.
Izdevniecība Liels un mazs ir izdevusi arī nesen mūžībā aizgājušā zviedru bērnu literatūras klasiķa Ulfa Starka grāmatu Bēguļi, kurai Kitija Krauzere radījusi ilustrācijas. Intervijā Starku māksliniece piemin kā sev īpaši tuvu autoru. Puika nolaupa no slimnīcas savu neārstējami slimo vectēvu, kuram nu galīgi neiet pie sirds tāda vāļāšanās pa gultu un māsiņu nerrošana ar trauksmes pogas spaidīšanu un kurš vēlas vēl padzīvot – galu galā viņam vēl ir jāieķeksē no vecmāmiņas brūkleņu zaptes un jāatzīstas mīlestībā. Kā anotē Liels un mazs, "grāmata kopā ar Krauzeres sirsnīgajām un intensīvajām ilustrācijām ir emocionāli daudzslāņaina – vienlaikus skaista, jautra un ļoti smeldzīga".
Kitija Krauzere Rīgā bija ieradusies jau atkārtoti. Iepriekšējo reizi beļģu māksliniece viesojās 2014. gadā, kad notika Latvijas Nacionālās bibliotēkas organizētā konference Pasaule bilžu grāmatā. Šoreiz Krauzere piedalījās vairākos pasākumos Rīgas grāmatu svētkos.
Dodoties uz intervijas vietu – Bērnu literatūras centru 6. stāvā –, Kitija Krauzere pievērš uzmanību kādam skatam – šaurā logu ailā kā ierāmēts bildē pilnā godībā redzams Pēterbaznīcas tornis. Saku – jums nu gan ir laba acs uz detaļām. Kitija Krauzere: "Nuja, bez tā jau mākslinieks nemaz nevar."
Vaicāta, vai viņai pašai ir sunītis, vienalga kāds, Kitija Krauzere atsmej, ka ir kaķu cilvēks. Esot pieklīdis, nosēdies uz staba un skatījies ar skatienu "dod, kuce, ēst". Pēc tam atvedis vēl četrus kaķentiņus. Māksliniece stāsta, ka burtiski apbrīnojot šīs neatkarīgās radības. Kāpēc tad nerakstīja Es gribu kaķi, vienalga kādu? Nu, kaķis jau man ir – smejas Krauzere.
Kitijas īpašo jūtīgumu un niansēto vizuālo valodu ietekmējis tas, ka viņai kopš bērnības ir dzirdes traucējumi. Viņa ir piedzimusi jauktā ģimenē Beļģijā, kur tēvs ir brits, māte – zviedriete, dzīvojusi franču valodas vidē. Viņu iespaidojusi arī skandināvu un britu bērnu grāmatu tradīcija. Bērnu literatūrā autore strādā kopš 1994. gada un ir guvusi daudzas balvas Beļģijā un Francijā, vairākas literārās un mākslinieciskās balvas, tostarp Astridas Lindgrēnes memoriālo balvu (ALMA) 2010. gadā – vienu no augstākajiem apbalvojumiem bērnu literatūrā. Viņas darbi ir tulkoti vairāk nekā 20 valodās visā pasaulē. "Man pieaugušie bieži saka, ka manas grāmatas viņus ir mierinājušas," saka Kitija Krauzere, kuras grāmatās neviens nav nevainojams. Viņa raksta par to, kā vājums pārtop spēkā, ēnas un tumsas lēveri – gaismā.
Vecmamma vibrēja
Kā viņa pati izjūt savu identitāti? Vai viņa ir rakstniece, kura varētu rakstīt arī literatūru pieaugušajiem? "Mans partneris saka, lai es rakstu grāmatas pieaugušajiem. Man patīk laba literatūra, es pati lasu ļoti daudz, bet rakstīt pieaugušajiem mani neinteresē. Man patīk būt stāstniecei, rakstīt un zīmēt tieši bilžu grāmatas," stāsta Kitija Krauzere. Viņa ir erudīta, gudra, interesējas par zinātni un fiziku, bet tajā pašā laikā Kitija Krauzere ciena arī savu iracionālo iekšējo pasauli. Viņa apgalvo, ka stāsti pie viņas vienkārši atnāk. "Tie drūzmējas ārpus manis. Sēž kā gaitenī pie ārsta, un man ir jāizvēlas, kuru ielaist iekšā, kuru ne," saka stāstniece.
Iepriekšējā Rīgas vizītes laikā intervijā Kristīnei Ilziņai Kristīne Krauzere teica: "Stulbas, rožainas princešgrāmatas, kurās mīt stulbas, rozā, nekakājošas princeses, kuras grib būt tievas un sagaidīt princi, kas viņām uzdāvinās pili un auto, tiešām nodara ļaunu meiteņu prātiem – uzskata bērnu grāmatu māksliniece un autore Kitija Krauzere." (KDi. 04.08.2014.)
Arī šajā tikšanās reizē runājām par to, kā vislabāk ierādīt bērniem lasīšanas prieku, pasauli, lai tā viņiem neasociētos ar pienākumu.
"Man bērnībā vakaros lasīja priekšā abi vecāki. Vecākiem bija ļoti laba bibliotēka, es daudz lasīju," stāsta Kitija Krauzere. Viņa ir pārliecināta, ka bērnam var un vajag lasīt priekšā jau no sešu mēnešu vecuma. "Pavisam mazi bērni vēl nerunā un visu nesaprot, bet viņi uztver vibrācijas. Man bija vecmāmiņa, es gulēju viņai blakus, viņai bija tāda zema zema balss, un es atceros, kā viņa vibrēja.
Arī saviem dēliem bērnībā viņa lasījusi priekšā, ķeroties pie dažas labas viltības, bet tam bija cēls mērķis, un plāns izdevās. Ejot uz grāmatu veikalu, viņa piedāvājusi dēliem izvēlēties divas grāmatas pašiem, bet vienu nopirkusi savā gaumē. Arī mašīnā nolikusi pa tvērienam dažas labas grāmatas, ar ko pakavēt laiku garākos, nogurdinošākos braucienos. Telefons tobrīd vēl nebija kļuvis tik milzīgs konkurents.
Un kas notika pusaudžu gados? Viens no dēliem esot kaislīgi aizrāvies ar mangām (japāņu apzīmējums komiksiem un grafiskajiem romāniem – U. A.). "Mēs tās kopā pētījām un runājāmies par tām, kā kurš ir uztvēris un sapratis. Es nebiju dzimusi mamma. Mēs kopā ar dēliem to mācījāmies – jautāt, ievērot robežas," godīgi stāsta Kitija Krauzere.
Pats svarīgākais Kitijai Krauzerei šķiet piemeklēt katram bērnam grāmatu, kas viņam patīk un kas viņu uzrunā. Arī mācīties ar prieku, "jo bērni ir daudz gudrāki, nekā mums šķiet, kamēr mēs viņus nesamokām un nesamaitājam". Vai tiešām visu var iemācīties tikai ar prieku? Kitija Krauzere tomēr domā, ka tas ir iespējams. Viņasprāt, metožu ir daudz, un tās var būt radošas. Piemēram, viņas puikas gājuši alternatīvajā skolā, kur vecākie bērni gājuši pie mazākajiem un dalījušies ar to, ko paši ir iemācījušies. Protams, viņa apzinās, ka tā nevar būt pieredze visiem.
.png)
Kitija Krauzere. Es gribu sunīti, vienalga kādu. No franču valodas tulkojusi Elīna Brasliņa. Liels un mazs. 2024 un Kitijas Krauzeres grāmata Skrību skrābu tvīt plunkš!. No franču valodas tulkojusi Vineta Berga. Liels un mazs. 2014
Es gandrīz izkusu
"Grāmatas bija mans patvērums. Tēvs bija brutāls, starp vecākiem valdīja spriedze, un es agri iemācījos uzminēt viņu noskaņojumu," Kitija Krauzere dalās sāpīgā bērnības pieredzē. "Es biju ļoti, ļoti vientuļa. Runājos ar priekšmetiem savā istabā, pat ar durvju stenderi, manī attīstījās īpašs jūtīgums, jo sevišķi pret smaržām.
Vaicāta, kam viņa vairāk raksta – reāliem šodienas bērniem vai drīzāk uzrunā savu kādreiz ievainoto iekšējo bērnu, Kitija Krauzere izsaka pārliecību, ka "mēs visi nākam no senākas, aizlaicīgākas pieredzes un risinām vienu stāstu." Viņu saista viļņu un frekvenču fenomens fizikā. "Mēs nevaram uztvert to, kā mūsos nav," saka stāstniece, līdz ar to viņa ir pārliecināta, ka katrs viņas stāstā izlasa to, kas viņā jau ir. Tas arī izveido bilžu stāstu lasītāju auditoriju, un tie var būt gan bērni, gan pieaugušie. Viņasprāt, tā nav vecuma lieta. "Ne visi jūt šo vibrāciju," saka Krauzere.
Paturpinot tēmu par auditoriju, Krauzere izstāsta kādu skaistu gadījumu ar viņas grāmatas Es gribu sunīti, vienalga kādu redaktori. "Kad sieviete 50 plus pēc mūsu darba sarunas beigās prasa – klau, vai tiešām pastāv šāda šķirne? –, tā bija mana uzvara. Es gandrīz izkusu," smejas Kitija Krauzere. "Vaicāju viņai: vai tiešām tu to jautā nopietni?" Stāstniece ir droša, ka "pieaugušie ir tādi paši bērni". Visam viņas rakstītajam ticēt tomēr nevajadzētu. Neraugoties uz emocionāli dziļajiem, poētiskajiem un filozofiski tēlainajiem stāstiem, Kitijai Krauzerei ļoti patīk arī smieties: "Bez humora nevar."
Vai, viņasprāt, bērnu literatūrā vēl pastāv tabu tēmas? "Es ceru, ka ne. Es pati esmu rakstījusi arī par nāvi," atbild Kitija Krauzere. Grāmata Le Petit Mort ir stāsts par mazu meiteni, kura neizrāda pret nāvi ierastās bailes, šausmas vai bēdas, bet pieņem to kā savu rotaļu draudzeni.
Vaicāta, kā mainījusies viņas dzīve pēc prestižās Astridas Lindgrēnes balvas saņemšanas, Kitija Krauzere saka: "Lindgrēnes balva man iedeva pašvērtības sajūtu. Esmu pa pusei zviedriete, un tā bija lieliska sajūta, ka Zviedrija mani tā ir novērtējusi. Tas bija nozīmīgi arī naudas un prestiža dēļ. Bērnu grāmatu ilustratoriem nemaz tik grezni neiet. Pirms tam izdevēji mani zināja, bet pēc tam, protams, manam vārdam bija pilnīgi cits svars. Es to saprotu. Es pati arī droši vien attiektos līdzīgi." Citās intervijās lasāms, ka balva viņai ļāvusi daudz ceļot, kas kādā brīdī jau bijis par daudz. Nav vairs bijis laika rakstīt un zīmēt, un pāri visam pabūt klusuma brīžos, lai "sadzirdētu, kuri stāsti vēlas atgriezties pie manis". Pašai tuvākā Lindgrēnes grāmata bērnībā bijusi Brāļi Lauvassirdis.
.png)
Kitija Krauzere. Ezera Annija. No franču valodas tulkojusi Gita Grīnberga. 2012; Kitija Krauzere. Mazie nakts stāsti. No zviedru valodas tulkojusi Ieva Lešinska. Liels un mazs. 2019
Patīk zīmēt matus un augus
"Kitija Krauzere ir līnijas un noskaņas meistare. Viņa saglabā bilžu grāmatu tradīciju, vienlaikus to pārveidojot un atjaunojot. Viņas pasaulē durvis starp iztēli un realitāti ir plaši atvērtas. Viņa uzrunā lasītāju maigi un personiski, bet ar dziļu ietekmi. Savā dziļi izjustajā empātijā pret cilvēkiem grūtībās viņa parāda veidus, kā vājumu var pārvērst par spēku. Viņas mākslu caurstrāvo humānisms un līdzjūtība," teikts Astridas Lindgrēnes balvas žūrijas pamatojumā.
Ja rūpīgi pavēro Kitijas Krauzeres ilustrācijas, var ievērot, ka viņa tiešām ar lielu aizrautību izzīmē augu pasauli. Tās nav vienkārši jebkādas puķītes vai pirmās pretim lidojošās bitītes. Viņas zīmējumi nedaudz atgādina XIX gadsimta botāniķu piezīmju grāmatiņas ar dažādām sugu un šķirņu skicēm. "Man ļoti patīk izzināt un mācīties," saka Kitija Krauzere. Pieredzi savām bilžu grāmatām viņa krāj gan studējot, gan ejot uz dabas muzejiem vai vērojumu pastaigās. Kādā sarunā vecākais dēls Teo paķircinājis ar jautājumu – par ko viņa gribot kļūt, kad izaugs lielāka? Nosprieduši, ka Kitija varētu būt arī botāniķe.
Izdevniecības Liels un mazs direktore Alīse Nīgale atklāj, ka nākotnes plānos ir izdot piekto Kitijas Krauzeres grāmatu Māte medūza. "Par šo grāmatu es varētu runāt ilgi. Manās grāmatās vienmēr ir vairāki līmeņi, un katrs var paņemt, ko viņš vēlas un uztver," saka stāstniece, kuru dziļi interesē arī mitoloģija. Grāmatas galvenais tēls ir no grieķu mitoloģijas aizgūtā Medūza, vienīgā mirstīgā no gorgonām, ar čūskām matu vietā. Kitijas Krauzeres stāstā Medūza ir māte cilvēku pasaulē. Viņa mīl savu meitiņu, bet dara to aplami. Tas ir empātiski poētisks stāsts par cilvēku attiecībām un viņu mijiedarbošanos ar pasauli – noslēgšanos vai atvērtību. "Kā jūtas bērns, kura māte ir izvarota?" – Kitija Krauzere nosauc šīs grāmatas skaudrāko tēmu. Ilustrācija, kur Medūzas meitenīte ir ieslēgta mātes matu ligzdā, liek aizdomāties par vēl kādu motīvu – kā atlaist otru un neieslodzīt savas mīlestības cietumā? "Jā," piekrīt stāstniece, "lai gan man bērnībā tādas drošības ļoti pietrūka, un es pat vēlētos ko tādu piedzīvot..."
Izdevniecības Liels un mazs nākotnes plānos ir izdot daudzslāņaino, grieķu mitoloģijas iedvesmoto grāmatu Māte medūza. Par mātes mīlestību, kas ir īsta, tomēr aplama, par spēju dot drošību, bet atlaist, arī par smago jautājumu – kā jūtas izvaroto sieviešu bērni. Mazā Īrisa gribētu iet uz skolu un satikt citus bērnus, bet mātes mati ir tik gari... Publicitātes foto
Jau gadiem viņas instrumenti ir klasiski un vienkārši – zīmulis, pasteļa krītiņi un akvareļa krāsas. Šķiet, ka viņas penālī īsākajam vajadzētu būt sarkanajam zīmulim, jo sarkanās līnijas Kitijas Krauzeres ilustrācijās ir daudz.