Laika ziņas
Šodien
Migla

Apsēstība un atdeve. Intervija ar mākslinieku Indriķi Ģelzi

"Mani interesē izkopt, lauzt un pārkonstruēt paša izstrādāto vizuālo ābeci ilgtermiņā," saka mākslinieks Indriķis Ģelzis, kurš tikko atklājis personālizstādi Londonā un gatavo nākamo ekspozīciju Gentē.

Pagājušās nedēļas nogalē Londonas galerijā Castor tika atvērta Indriķa Ģelža (1988) personālizstāde Figure of Everything, kurā ir eksponētas piecas viņa veidotās sienas skulptūras. Šī ir latviešu mākslinieka pirmā personālizstāde Lielbritānijas galvaspilsētā. Tā būs aplūkojama līdz 31. oktobrim. Savukārt 28. oktobrī Tatjanas Pītersas galerijā Gentē tiks atklāta Indriķa Ģelža personālizstāde ar brīvstāvošām skulptūrām. Tepat Latvijā Indriķa Ģelža darbus var redzēt jaunā mākslas centra Zuzeum atklāšanas izstādē Mēs dzīvosim un publiskajā telpā.

Pirms dažiem mēnešiem Indriķis Ģelzis ir atgriezies no Ņujorkas, kur atradies Covid-19 pandēmijas izraisītās krīzes sarežģītākajā periodā – pavasarī. "Tas bija mulsinošs, bet ļoti produktīvs laiks. Daudz paspēju izdarīt – gan īstenoju daudzus darbus, gan sagatavoju digitālos modeļus nākamajiem," stāsta mākslinieks, ar kuru satiekamies viņa darbnīcā Rīgā.

Kas bija Londonas personālizstādes Figure of Everything veidošanas impulss?

Manā gadījumā nav tā, ka es katrā izstādē manifestētu vai paustu kādu noteiktu ideju, jo, pirmkārt, mani interesē izkopt, lauzt un pārkonstruēt paša izstrādāto vizuālo ābeci ilgtermiņā. Tāpēc izstādes ir kā tādi izniršanas momenti no darbnīcas, un izstāde Londonas galerijā Castor ir procesa turpinājums. Galvenie mērķi, protams, ir saistīti ar progresu darbnīcā, reizēm aizsapņojos par atsacīšanos no izstāžu veidošanas, nepārprotiet – vēlos nevis nepiedalīties izstādēs, bet to pilnībā uzticēt kuratoram.

Kas bija sienas skulptūru sērijas sākumpunkts?

Sērija aizsākās studiju laikā Gentes Augstākajā mākslas institūtā (HISK). Līdz tam es biju praktizējis videomākslu un skulptūru no dažādiem materiāliem, īsumā, radās sajūta, ka mētājos starp dažādām tehnikām, paņēmieniem jeb piegājieniem, kas nevis ved kādā konkrētā virzienā, bet kultivē apjukumu un regresa stāvokli. Tieši studiju laiks un otrais mācību gads HISK bija periods, kas pētnieciskā darba rezultātā kļuva par ieganstu šīs tehnikas atklāšanai. Realizējot pirmās piecas sienas skulptūras šajā tehnikā, es veiksmīgi absolvēju institūtu, un kopš tās dienas apsēstība un atdeve ir tikai augusi.

Tuvākajā nākotnē jums ir plānotas vēl divas izstādes – Gentē un Bukarestē.

Izstāde Tatjanas Pītersas galerijā Gentē būs vērienīgāka nekā Londonā, jo tur būs jāieņem divsimt kvadrātmetru plaša telpa, tāpēc šai izstādei veidoju lielformāta darbus. Katrs pabeigtais darbs kalpo par atskaites punktu nākamajam, tas vairāk ir saistīts ar iepriekš minētās vizuālās ābeces izkopšanu. Apzināti nemainu savas paletes saturu jeb izvēlēto materiālu izvēli (Indriķis Ģelzis izmanto tēraudu, nerūsējošo tēraudu, audumu un MDF plātnes, kas ir apstrādātas ar nažfinieri – I. A.). Manuprāt, ir viegli iekļaut darbos jaunu elementu jeb materiālu, bet daudz grūtāk ir lauzt struktūru vai līnijas kustības loģiku. Atskatoties uz dažādiem vecmeistariem, var novērot, ka daudzi no viņiem visu dzīvi ir attīstījuši vienu stilu un mūža beigās radījuši savu universu, kas ir nepārprotams. Protams, eksistē dažādas mākslinieciskās stratēģijas un paņēmieni, bet šis ir tas, kas ir kļuvis par manu aicinājumu un uz ko es tiecos.

Kāds bija tas pamats, uz kura sākāt veidot savu vizuālo valodu?

Šie darbi atrodas konstantā flirta stāvoklī ar infografikām. Ar to palīdzību mēs spējam aptvert sabiedrību kopumā, pretstatīt un salīdzināt dažādus novērojumus, vienalga, vai tie būtu saistīti ar ekonomiku, dabas resursiem, labklājību utt. Šī strukturālā valoda pati par sevi nepārstāv nevienu konkrētu politisko, kulturālo vai ekonomisko piederību un ir dzimumneitrāla vienība. Manās interesēs ir kultivēt liberālu un demokrātisku māksliniecisko valodu, kura ir atvērta interpretācijai un spētu pastāvēt dažādos kontekstos.

Viens no mākslas kritiķiem jūsu darbā saskatījis būtni, kas remontē izlietni!

Mani darbi ir ikdienas reprezentācija, taču mans pienesums ir tajā, ka esmu izveidojis filtru, caur kuru laižu attēlus, kuri ir radušies manā galvā vai kurus esmu redzējis ikdienas dzīvē. Piemēram, šajā darbā (norāda uz darbnīcas stūrī esošo sienas skulptūru – I. A.) mēs redzam vairākas izliektas un komfortu rosinošas līnijas, te ir iespējams saskatīt piecas guļošas figūras, un šī darba nosaukums ir Five Spoons. Esmu novērojis: ja, piemēram, darbu uzlūkotājam izdodas nolasīt vienu figūru kādā no skulptūrām, ir iespējams atkodēt arī pārējos darbus.

Mēs tiekamies jūsu jaunajā darbnīcā Rīgā. Vai esat šeit uz palikšanu?

Līdz šim esmu uzturējies dažādās vietās – tas ir bijis apzināti. Februāri, martu un aprīli pavadīju Ņujorkā. Es tur īrēju darbnīcu un gatavojos darbnīcas vizītēm (mākslinieki darbnīcās regulāri uzņem apmeklētājus, kuri strādā dažādās mākslas institūcijās, un iepazīstina ar savu daiļradi – I.A.). Jau iepriekš man bija bijušas sarunas par izstādi ar galeriju Ņujorkā, bet aprīļa beigās pazuda kontakts ar to. Atgriežoties mājās, izlasīju, ka šī galerija ir bankrotējusi tāpat kā daudzas citas Covid-19 izraisītajā krīzē.

Tas bija mulsinošs, bet ļoti produktīvs laiks. Daudz paspēju izdarīt – gan īstenoju daudzus darbus, gan sagatavoju digitālos modeļus nākamajiem. Biju ieslēdzies darbnīcā un pastāvīgu strādāju. Ja nebūtu Covid-19 pandēmijas, es droši vien vairāk būtu gājis uz galerijām, muzejiem un citām mākslas institūcijām vai saticies ar draugiem.

Tieši gribēju jautāt par Covid-19 pandēmijas izraisīto krīzi.

Tā bija sirreāla un interesanta pieredze. Es ielidoju 28. februārī, un drīz vien visu sāka slēgt ciet un cilvēki brauca ārā no pilsētas. Pēc kādām divām trim nedēļām pilsēta bija gandrīz tukša. Staigājot pa tukšajām Manhetenas ielām, radās sajūta par apokalipses piedzīvošanu.

Kur atradās jūsu darbnīca?

Es īrēju darbnīcu Bušvikā Bruklinā, kas atrodas divdesmit minušu braucienā no Manhetenas. Tur es pilnīgi nejauši nonācu uz laikraksta The New York Times pirmās lapaspuses. Blakus darbnīcai bija neliels pārtikas veikaliņš, pie kura bija jāgaida rindā, lai tiktu iepirkties.

Tā es stāvēju ārpusē ar telefonu rokā, kamēr iekšpusē tika fotografēti cilvēki rakstam par telpu dezinficēšanu. Viens no maniem Ņujorkā esošajiem draugiem atsūtīja šo bildi un jautāja: vai tas gadījumā neesi tu?

Vai pavasarī Ņujorkā jutāt satraukumu?

Satraukums bija nepārtraukti klātesošs, jā, es centos lasīt ziņas aizvien retāk, jo to dēļ stresa līmenis tikai pieauga. Man nebija ne mazākās nojausmas, kā šis brauciens izvērtīsies un vai veiksmīgi tikšu mājās. Beigu beigās atgriezos Latvijā vienu dienu agrāk, nekā bija paredzēts.

Vai ir viegli piesaistīt sev uzmanību tādās mākslas metropolēs kā Londona un Ņujorka?

Man ir nākuši klāt jauni mākslinieki un vaicājuši, kā esmu ieguvis nepieciešamos kontaktus, bet tas tā īsti nenotiek. Pirmkārt, ir jāiegulda milzīgs darbs. Manuprāt, tikai tas spēs uzrunāt un ieinteresēt. Par karjeras sākumpunktu var kļūt izglītības iegūšana kādā ārvalstu augstskolā vai prakse kādā ārvalstu galerijā, muzejā vai citā mākslas institūcijā, kur var satikt dažādus cilvēkus un sākt ar viņiem dialogu vai tamlīdzīgi. Bieži vien tās ir neērtas vai riskantas izvēles, piemēram, tas pats brauciens uz Ņujorku, kuram cītīgi gatavojos pusgadu, ieguldīju līdzekļus darbnīcas īrē u. c. Jebkurā gadījumā tas atmaksājas, jo esmu novērojis, ka tieši mazi un neparedzēti notikumi noved pie izšķirošām iespējām.

Vai tagad paliksiet Latvijā?

Man patīk šis periods, esmu atbraucis atpakaļ uz Latviju un piesiets pie vietas, bet iekšējais dzinulis vienmēr ir licis uzturēties vidē, kurā valda liela konkurence: tur, kur jūti augstu aktivitāti un sāc darboties ar papildu sparu. Līdz Covid-19 potes izgudrošanai mēs ar sievu (modes māksliniece Sabīne Skarule – I. A.) uzturēsimies Latvijā, kur turpināšu strādāt, jo, par spīti bažām, viss norisinās bez izmaiņām, darbi nokļūst aizvien jaunās kolekcijās, paredzētās izstādes notiek un nāk jauni piedāvājumi. Pēc tam mums ir klusi sapņi par turpmākajiem soļiem.

Vai joprojām jūtaties kā jaunais mākslinieks?

Oficiāli jaunais mākslinieks skaitās līdz trīsdesmit piecu gadu vecumam, kad vēl var pieteikties dažādos konkursos un izglītības programmās.

Kāda ir jūsu iekšējā sajūta?

Grūti atbildēt, bet ir sajūta, ka darba process kaut kur ved. Apzinos, ka tāls ceļš ir ejams un esmu tikai karjeras sākumā, tāpēc nesatraucos par darbiem, kas nav izdevušies, izstādēm un plāniem, kas nav īstenojušies. Prieks, ka ir kolēģi un aizvien jauni ar mākslu saistīti profesionāļi, kuri man uzticas un izrāda interesi. Tas ir vienīgais veids, kā spēju rast ticību saviem spēkiem un tam, ar ko esmu izvēlējies saistīt savu dzīvi.

Ko uzskatāt par sasniegumu?

Esmu bieži domājis, kāds un kad ir tas moments, kad varu pilntiesīgi justies labi par kādu sasniegumu. Nezinu, kāpēc, bet parasti izstāžu atklāšanas dienas ir diezgan skumīgas. Varbūt tas ir saistīts ar to, ka veltītais darba apjoms ir bijis daudz lielāks nekā izstādes notikums. Katrā ziņā par sasniegumu es uzskatītu brīdi, kad ir iegūta muzeja, mākslas institūcijas, kuratora, mākslas kritiķa u. c., respektīvi, kolēģu, uzticība. Izstāde vai kāda cita sadarbība ir viens no ārējiem impulsiem, kas liecina, ka tevi kāds ir novērtējis, jo kuratori, galeristi, muzeji un mākslas institūcijas veido savas programmas ar noteiktām ambīcijām un uzmanīgi izvēlas māksliniekus, bet vispirms šiem sasniegumiem ir jābūt darbnīcā.

Varbūt ir doma par kopdarbu ar Sabīni Skaruli?

Man ir aizdomas, ka mūsu ikdiena un karjera ir viens liels kopdarbs. Esam kopā kopš 2008. gada un esam cīnījušies katrs savā frontē, vienmēr palīdzot un atbalstot viens otru. Ja kādam no mums ir radošā krīze, metam darbus pie malas un skrienam otram palīgā. Esam viens otru stūmuši uz priekšu, mudinājuši izdarīt neērtas izvēles un atbalstījuši, bet tajā pašā laikā esam diezgan kritiski viens pret otra darbiem – ja kaut kas nešķiet labi, tā arī pasakām. Sabīne mani iedvesmo ar katru kopā pavadīto dienu aizvien vairāk un vairāk. Viņai ir īpašs talants, no kura esmu daudz mācījies.

Viņa jums saka – galīgi neaktuāla auduma krāsa!

Jā, jā! Neatbilstoša šī gada rudens/ziemas sezonai (smejas). Ar krāsu un toņu izvēli nav viegli, jo vienā brīdī skaties uz krāsu un saproti, ka tā ir īstā bez jebkāda izskaidrojuma. Parasti krāsu palete, kuru izmantoju savos darbos, ir kontrolēta un mērķtiecīga. Tieši ar audumu skulptūrās ienāk kaut kādas gleznieciskas vērtības, kas rada nepieciešamo noskaņu, – var padarīt to agresīvāku vai pielaidīgāku.

Viens no jūsu darbiem ir iekļauts jaunā mākslas centra Zuzeum atklāšanas izstādē Mēs dzīvosim. Pastāstiet par to!

Tas ir lielformāta darbs, ko veidoju pagājušā gada Cēsu Mākslas festivāla izstādei Tuvplāns (tas bija eksponēts uz topošā Cēsu Laikmetīgās mākslas centra jumta – I. A.). Šī ir viena no manām brīvstāvošajām skulptūrām, kuru veidošanā izmantoju nevis audumu, kas palīdz radīt superkontrolētu kompozīciju, bet gan metāla plāksnes, ar kurām varu rīkoties daudz agresīvāk un spontānāk – dauzīt, locīt un pārlocīt.

Zuzeum publiskajā telpā ir vēl divi jūsu darbi.

Zuzānu kolekcijā ir vairāki mani darbi, no kuriem jaunākais ir tapis tieši pirms manas prombraukšanas uz Ņujorku. Pārējie šajā laikā radītie ir aizceļojuši uz nozīmīgām kolekcijām Beļģijā un Bukarestes Laikmetīgās mākslas muzeja kolekciju Rumānijā. Savukārt šie divi konkrētie darbi ir bijuši eksponēti izstādē Roterdamas galerijā Cinnnamon pagājušajā gadā.

Kādi ir jūsu iespaidi par Zuzeum?

Esmu priecīgs, ka ir parādījusies jauna, starptautiski konkurētspējīga privātā mākslas institūcija Rīgas pilsētvidē. Vieta, kur varēs satikties, runāt par mākslu, apmainīties ar idejām un baudīt Zuzeum notikumu programmu.

Ko domājat par nesen noslēgušos Rīgas Starptautisko laikmetīgās mākslas biennāli RIBOCA2?

Tā ir lieliska dāvana, it īpaši šajā laikā, kad nebija zināms, vai biennāle vispār notiks, turklāt izstādē ir tapusi arī pilnmetrāžas dokumentālā filma, tā ka ir nošauti divi zaķi ar vienu šāvienu. Žēl, ka Covid19 dēļ to nevarēja apmeklēt visi cilvēki, kuri būtu gribējuši to izdarīt, jo pagājušajā reizē biennālē viesojās daudz manu kolēģu.

Domāju, ka RIBOCA ir ielikusi Latviju kopējā pasaules mākslas notikumu kartē kā vienu no pieturpunktiem. Ceru, ka tā turpināsies, turklāt piesaistītie ārvalstu kuratori spēj piedāvāt citu skatījumu uz to, kas notiek mums apkārt, un caur to mēs uzzinām vai iemācāmies daudz ko jaunu paši par sevi. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Neatbildēti jautājumi

Nepieciešamība apvienot klasisko kino izrādīšanas vietu – kinoteātri – un skates interneta platformās būs viena no būtiskākajām pandēmijas mācībām.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja