Pagājušajā nedēļā, 28. aprīlī, mūžībā tika iesaukta Inga Brūvere – māksliniece, kuratore un Latvijas Radošo savienību valdes priekšsēdētāja, kuras asais prāts, jūtīgums un bezkompromisa cīnītājas gars bija unikāla parādība Latvijas kultūrā.
Pēc Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas beigšanas (1981) Inga turpināja studijas Latvijas Mākslas akadēmijas Monumentālās glezniecības nodaļā, kuru absolvēja 1991. gadā. Turpat ieguva arī mākslas maģistra grādu (2003). Lepojoties ar piederību senai Rīgas dzimtai, no tēva mantoto uzvārdu Artjomova Inga pārmainīja uz vecmammas uzvārdu Brūvere.
Tieksmē pēc skaidrības
"Viens no Ingas Brūveres mākslas raksturlielumiem ir blīvums. Viņas darbos tas manifestējās dažādos veidos, sākot ar eļļas gleznojumiem, kuros Inga burtiski uzbūvēja blīvumu ar neskaitāmiem krāsu slāņiem, it kā reflektējot par to, kas tad ir krāsa – tonis, telpa vai jēdziens. Vēlākie tekstu zīmējumi vienkāršā ornamentālā, pat mazliet naivā formā (Glītrakstīšana. True Colour...) arī satur daudzus slāņus. Reizē nopietni, reizē it kā koķetējot ar vienkāršu formu, tie ietver atšķirīgus aspektus par cilvēku domāšanu, uztveri un lietu kārtību. Ingas māksla caur minimālisma estētiku aicina domāt dziļumā," saka gleznotāja Baiba Sprance.
Desmit gadu Inga Brūvere gleznoja abstrakcijas, krāstelpas un objekta attiecības. Viņa gleznoja lazējot, vadoties no dažādiem iespaidiem – vai tās būtu Kloda Monē panorāmiskās ūdensrozes, kas uzplaukušas Parīzes muzejā Orangerie, vai Pīnas Baušas horeogrāfija Igora Stravinska baletā Svētpavasaris. Radošajā darbnīcā Braziers Oksfordšīrā 2002. gadā Inga Brūvere saplūdināja angļu regulārā dārza ūdeņu arhitektūru ar tējas rituālu un izveidoja instalāciju Tea Time – uz blīvi zaļojošas ūdenszāļu virsmas gozējās rozā tējas tasītes kā ūdensrozes.
Mākslinieces kāpinātais jūtīgums, tieksme pēc skaidrības un vienkāršības, kā arī prasme pakļaut visas dimensijas (viņai patika piesaukt līmeņus) vienotam mērķim noveda pie emocionāla konceptuālisma. Universālisma dēļ Inga Brūvere izvēlējās angļu vai vācu valodu. Šis posms sākās ar izstādi Kaleidoskops (2003). Darbi tapa līdzīgi krāsainiem stikliņiem, kuru spoguļstruktūras pie mazākās kustības sabrūk, veidojot nākamo struktūru. Trausluma ideja māksliniecei deva veselu virkni teksta zīmējumu uz audekla. No tiem gribētos izcelt diptihu I Love You un I Love You 2 (2002–2003). Pirmajā frāze ir uzzīmēta ar kubu kontūrlīniju, aizpildot visu balto plakni, otrajā to pašu frāzi plaknē izsaka punktu kārtojums. Gleznotāja izmantoja "pavairojamu modulāru metodi" (Sols Levits). "Tas bija manas dzīves periods, kad uz savām ilūzijām skatījos kā no malas. Neitrāli, izvairoties no galējībām. Negribētu, lai ilūziju uztvertu kā kaut ko traģisku," komentēja māksliniece.
Par to, kas paslēpts aiz noklusējuma principa, lasām Rolāna Barta grāmatā Mīlas diskursa fragmenti/Fragments d’un discours amoureux (1977): "Es iztēlojos fantazmos empīriski neiespējamo, lai divi mūsu izteikumi tiktu pateikti vienlaikus – lai viens nesekotu otram, it kā tas būtu atkarīgs no pirmā. Izteikšana nevar būt dubultīga (dubultota), tam tiek paredzēts tikai vienots uzliesmojums, kurā saslēdzas divi spēki (sadalīti, izkliedēti laikā, tie būtu tikai parasts saskaņojums). Jo vienotais uzliesmojums īsteno neiedomājamu lietu: vienkāršo visa veida aprēķinus."
Autorpozīcija
Ingai Brūverei bija svarīgi ieraudzīt savus darbus citu autoru mākslas lokā, un 2001. gadā viņa pievērsās izstāžu kūrēšanai. Turpinot konceptuālisma praksi, 2012. gadā Inga Brūvere kūrēja divas izstādes. Būt vai nē/To Be or Not risinājās Dailes teātra foajē. Viņa bija aicinājusi māksliniekus interpretēt kādu rindu no Šekspīra Hamleta slavenā monologa. Iedvesmojoties no rindas "...Un nonievātās mīlas sāpes, smeldzi", viņa ar mākslīgo margrietiņu ziediem rakstīja Love Is Illusion. Savukārt plašā izstāde Teksts=Attēls Laikmetīgās mākslas centrā Kim?, kas toreiz darbojās vienā no Daugavmalas spīķeriem, veidoja tēmas apkopojumu un kristalizāciju.
Kūrēšanā Inga Brūvere saskatīja iespēju veidot kontekstuāli vienotu mākslas darbu. Citu autoru darbu izvēle, izstādes scenogrāfija, kas elementu mijiedarbībai varēja piešķirt negaidītu skatījumu, un kataloga dizains kļuva par viņas mākslu, viņas autorpozīciju. Uzņemoties kūrēšanu, viņa nonāca pie juridisko un ekonomisko jautājumu risināšanas.
Kopš 2019. gada februāra Inga Brūvere vadīja Latvijas Radošo savienību padomi. Viņa nesavtīgi un principiāli cīnījās par radošo cilvēku tiesībām un atalgojumu. Inga Brūvere panāca, ka Valsts kultūrkapitāla fonds piešķir gada stipendijas radošajai darbībai, taču joprojām nepastāv vienošanās, ka mākslinieks, kas veido personālizstādi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, saņem atalgojumu, nerunājot nemaz par darbu eksponēšanu kopizstādēs. Mākslinieks, kas veido saturu, var nesaņemt neko. Vispār neko. Par šo padomisko stagnāciju Inga Brūvere teica: "Māksliniekam iespēja veidot izstādi jāuztver kā pagodinājums bez atlīdzības, tas ir raksturīgs tieši valsts pārvaldītajās struktūrās. Nevalstiskajās organizācijās, kam nav valsts garantēta budžeta, gan parasti ir otrādāk." (KDi, 13.05.2021.)
Inga Brūvere burtiski karoja par autoratlīdzības nepieciešamību un sociālajām garantijām. Viņu kaitināja mākslinieku čekistu pāreksponēšana Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un kultūrpolitika, kas balstās uz privātām attiecībām, savstarpējo izdevīgumu, nevis analītisku izvērtējumu un nākotnes redzējumu. Šajā ziņā viņa bija ļoti neērts cilvēks.
Tuvāk skatītājam
Par Ingas Brūveres radošās prakses augstāko sniegumu kļuva Rīgas Fotogrāfijas biennāle. Kad Rīga gatavojās kļūt par Eiropas kultūras galvaspilsētu, radās ideja par izstādes un izglītības programmu, kas iekļauj fotogrāfiju plašākā mākslas kontekstā. Inga Brūvere, vadot Rīgas fotomēnesi 2014, sarīkoja izstādi Viewfinders. Laikmetīgā Baltijas un Ziemeļvalstu fotogrāfija izstāžu zālē Rīgas mākslas telpa. Līdzās fotogrāfijām bija redzama arī videomāksla.
Pēc domstarpībām un greizsirdības lēkmēm, kādas mūždien rada fotogrāfijas entuziasti, 2015. gadā Inga Brūvere kopā ar mākslas zinātnieci Aigu Dzalbi un mākslinieci Ievu Epneri nodibināja Rīgas Fotogrāfijas biennāli un kļuva par tās vadītāju. Pirmā biennāle notika 2016. gadā.
Tas ir starpdisciplinārs mākslas festivāls, kas fokusējas uz attēla un sociālo procesu mijiedarbību, savā daudzveidībā fiksē medija attīstību, ieskaitot digitālā laikmeta jaunās iespējas. Ingai Brūverei bija svarīgi laikmetīgā skatījumā iekļaut marginālo mantojumu – atrastās nezināmo fotogrāfu bildes, kolorētās, manipulētās fotogrāfijas. Tradicionālo izpratni viņa transformēja konceptuālajā izpratnē un izmantoja dažādas vides, tuvinoties skatītājam.
Pieaicinātie ārzemju mākslinieki par festivālu atsaucās ar sajūsmu. Festivālam ir noturīgi laba slava. Par biennāles izraisīto rezonansi Inga Brūvere sacīja: "Mani vienmēr ir mulsinājis, ka mēs, tāda maza tautiņa, gribam kaut kur ierakstīties. Jāsaprot, ka mēs nekad nevarēsim finansiāli konkurēt ar mākslas pasaules centriem – Londonu, Ņujorku. Par reklāmu un rakstiem visur ir jāmaksā. Arī Rīgas Fotogrāfijas biennālei vairāki starptautiski portāli piedāvāja rakstus, bet par samaksu. Lai varētu pasaulē intelektuāli konkurēt, ir jāatbalsta process." (Kultūrzīmes, 03.04.2019.)
Šogad, svinot Rīgas Fotogrāfijas biennāles desmitgades jubileju, Inga Brūvere vēl pieredzēja tās atklāšanu. Viņas aiziešana bija negaidīta un strauja. Onkoloģija. Mēs esam zaudējuši spožu personību.