Šo atzinību viņš ir izpelnījies par grupas Alejas, dueta Domenique Dumont un mūziķes Keitijas Bārbales albumu recenzijām. Uz šo balvu pretendēja arī jaunie kritiķi Līva Marta Roze, Valters Liberts, Rēzija Krieviņa un Signija Joce.
"Alejas ir radījušas veselu rindu tēlu, [..] kas stājas pretim vēsajai nedrošībai un pieticīgumam, kas raksturo ledus laikmeta valdīšanas laiku," recenzijā Karsts un auksts par šīs mūzikas apvienības albumu Ardievu, ledus laikmet! norāda Arno. Katrā recenzijā viņš tiecas formulēt skaidru tēzi, kuras motīvs caurvij visu tekstu. Rakstot par Aleju albumu, kritiķis atklāj grupas radīto ierakstu kā dažādu tēlu apdzīvotu pasauli, savukārt recenzijā par Domenique Dumont veikumu viņš parāda šī dueta albumu Deux Paradis kā pretrunīgu ierakstu.
"No vienas puses, tas ir deju mūzikas albums, bet, no otras puses, es nejutu tai raksturīgo miesiskumu," skaidro Arno. Savukārt Keitijas Bārbales gadījumā kritiķim ir palīdzējis iepriekš lasītais, 1925. gadā publicētais austriešu psihoanalītiķa Oto Ranka pētījums Dubultnieks (Der Doppelgänger), kurā viņš analizē vairākus literārus darbus un to autorus, pievēršoties "dubultniecības" fenomena izpētei, un kurā aprakstīto tēmu latviešu mūziķe ir netīši turpinājusi savā ierakstā mazāk nekā trīs tieši pēc simt gadiem.
Riskants pasākums
Ja kritiķim neizdodas formulēt atslēgas frāzi, viņš atsakās no recenzijas rakstīšanas, jo tas esot riskanti. "Es mēdzu justies neomulīgi, jo, iespējams, kaut ko palaižu garām un manas zināšanas atduras pret to, ko neesmu atskārtis līdz galam," stāsta Arno. Pirms kāda laika kritiķis ir atteicies no kāda dzejas krājuma recenzijas rakstīšanas tieši tāpēc, ka nav juties pietiekami kompetents. Arī viņš pats raksta dzeju. Divas dzejas kopas – Dzeja par revolūciju un cilvēki un cilvēciņi – ir tikušas publicētas mēnešrakstā Avīzes Nosaukums.
Arno recenzijas ir lasāmas interneta žurnālā Satori, kur viņš ir bijis praksē – palīdzējis rediģēt tekstus, rakstījis interviju transkripcijas un veidojis kultūras pasākumu kalendāru. Uzreiz pēc prakses beigām Arno saņēmis piedāvājumu uzrakstīt pirmo recenziju, izmantojot savas filozofijas studijas kā fonu radītajam tekstam. "Kritika ir iespēja pievērsties domāšanai atbildīgi pret notiekošo pasaulē, kurā dominē impulsīvi un neizvētīti viedokļi," paša teikto par kritikas nozīmi mūsdienās papildina Arno. Tā ir iespēja arī lasītājiem šajā mežonīgajā skrējienā apstāties un pārdomāt. Tā ir iespēja māksliniekiem saņemt līdzvērtīgu atbildi savam ieguldītajam darbam.
"Sociālajos tīklos var atrast izvērstus nopietnus pārspriedumus par dzirdēto, lasīto un redzēto, tomēr to pamatuzstādījums nav labvēlīgs pret šādiem tekstiem, tāpēc man savtīgi gribētos, lai tradicionālie mediji publicistikā noturētu savas pozīcijas kā pretspēks sociālajiem tīkliem," akcentē Arno un piebilst, ka latviešu populārā vai mazāk populārā mūzika un citi mākslas veidi piedāvā plašu lauku, kurā izvērsties un katram recenziju autoram atrast savu žanru.
Grēcīgie partizāni
Kritiķa pirmā recenzija ir bijusi par mūzikas apvienības DJ Krankenwagen ierakstu Lēnā palīdzība. Šai latviešu rokgrupai raksturīgo paradumu ievietot citu mūziķu dziesmu fragmentus pavisam jaunā kompozīcijā ir izmantojis arī Arno. "Kad 2021. gadā ar savu grupu izdevām pirmo albumu, vienā no dziesmām iekļāvām dubultatsauci uz DJ Krankenwagen albumu Albums – mēs melodiju aizņēmāmies no viņiem, bet viņi bija atsaukušies uz grupu The Prodigy," recenzijā Citēt, atgriezties, atkārtoties atzīst Arno.
Viņš spēlē mūzikas apvienībā Grēcīgie partizāni. Tā savij bluegrass, pankroka tautiskās un klasiskās mūzikas elementus dzīvā un pārdomātā folkpanka skanējumā. Grupas sastāvā ir četri draugi, kurus aizrauj ceļošana pa Latviju, neatkarīgs dzīvesveids un spēlēšana uz ielām. Pūķis jeb Kārlis spēlē ģitāru un dzied, Anete spēlē veļas dēli, Nauris – bandžo un Arno – vijoli, kuru savulaik ir apguvis Pāvula Jurjāna Rīgas Mūzikas skolā. "Šķeļam asfaltu!" savā Instagram kontā @folkpanks 2023. gadā pirms gaidāmās velotūres pa Kurzemes pilsētām bija ierakstījusi grupa.
Tā ir viņu tradīcija – katru vasaru ar divriteņiem vai stopēšanu ceļot pa Latviju (līdztekus koncertiem festivālos un dažādās koncertvietās). "Paņemam savus instrumentus un mugursomas ar visu nepieciešamo vienai vai vairākām nedēļām un dodamies ceļā," ieskicē Arno, kurš kopā ar draugiem jau ir pabijis gandrīz visā Latvijā. Pirmā ir bijusi stopēšanas tūre pa Centrālvidzemi, otrā – jau pieminētā velotūre pa Kurzemi, trešā – stopēšanas tūre pa Ziemeļvidzemi, savukārt ceturtajā viņi ir devušies uz Latgali ar domu atrast jaukas vietas un ielas, kur iepazīstināt cilvēkus ar savu mūziku. "Akustiskais skanējums rada tuvuma sajūtu, it īpaši, muzicējot uz ielas, kur katrs garāmgājējs var apstāties, paklausīties un uzrunāt tevi," uzsver mūziķis. Pamazām Grēcīgie partizāni plāno savu nākamo tūri.
Par folkpanka grupas Grēcīgie partizāni tradīciju ir kļuvušas velo un stopēšanas tūres pa Latviju. Attēlā – Arno kopā ar saviem draugiem Aneti, Pūķi un Nauri. Foto no Grēcīgo partizānu personīgā arhīva
Zelta vidusceļš
Šobrīd Arno ir devies uz Beļģiju, kur studē filozofiju maģistrantūras programmā Lēvenas Katoļu universitātē. Pirms tam viņš ir ieguvis bakalaura grādu filozofijā Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. "Latvijā mēs bijām ievērojami mazāks studentu skaits nekā Beļģijā. Es biju pieradis pie šī tuvuma gan ar saviem studiju biedriem, gan arī ar pasniedzējiem, kas pazīst pilnīgi visus. Savukārt Beļģijā ir sajūta, it kā tu studētu milzīgā rūpnīcā, kurā viss ir birokratizēts un uzbūvēts tā, lai noritētu pēc iespējas efektīvāk, dažreiz aizmirstot par cilvēkiem," raksturo Arno.
Viņš piesauc vācu domātāju un filozofiskās hermeneitikas vadošo pārstāvi Hansu Georgu Gadameru, kurš izcēla dialoga nozīmi studentu un pasniedzēju vidū un divdesmit cilvēku grupu kā limitu šajā savstarpējā komunikācijā. Vai Arno jau ir pieradis pie šīs daudzskaitlības? "Ar grūtībām, taču lielākoties man nākas pavadīt solitāru dzīvi vienatnē ar tekstiem un rakstīt savu maģistra darbu, kura nodošanas termiņš ir desmitais maijs," atklāj jaunietis, kurš par sava pētījuma objektu ir izvēlējies vācu jurista, politikas filozofa un tiesību teorētiķa Karla Šmita "partizāna" jēdzienu.
Arno ir apmeties Beļģijas pilsētā Mehelenā, no kuras trīs reizes nedēļā brauc uz lekcijām. "Tā atrodas tieši starp Lēvenu un Antverpeni, kur studē mana draudzene. Zelta vidusceļš," akcentē Arno, kurš jau ir paspējis iejusties Beļģijā, jo tā esot līdzīga Latvijai. Viņš ir sācis apgūt arī flāmu valodu, kurā runā šajā reģionā – Flandrijā – un kura kā lingvistisks nošķīrums ir svarīga tās iedzīvotāju identitātei. "Esmu saticis daudzus iebraucējus, kuri šeit ir pavadījuši tikai dažus gadus un brīvi var sarunāties, tāpēc man būtu grūti attaisnoties, kāpēc es nevaru sev pasūtīt kafiju flāmu valodā," piebilst Arno.
Eén koffie, alstublieft!