Kamēr ir tādi cilvēki kā Kārlis Bimbers, liekas, ka pasaulē viss puslīdz kārtībā. Te runa par to nesalīdzināmo stāju, ko mēdz saukt par veco skolu. Domāju, katrs no mums savulaik saticis kādu, kas it kā pārstāv senākus laikus. Šādi cilvēki zina, kad nepieciešams smaids un kad distance, viņi dzīvo pilnasinīgi, bet vētru virpuļi paliek aizkulisēs, ārienē ir zināms atturīgums un viegli ironisks acuskats. Tie ir cilvēki, kam aristokrātiskais gēns ir jau šūpulī, tomēr dzīvesskolā vajadzīgs arī kāds, kas ierāda, pamāca, aizrāda, atbalsta un noslīpē. Kārlim bija laimējies satikt tādus cilvēkus, un mēs, kas viņu pazinām — cits labāk, cits virspusīgāk — jutām šo tvirto virpojumu.
90. gadu beigās sadarbojos ar Kārli kādā jaunības koncertuzvedumā, viņš spēlēja basģitāru, notis bija visai haotiski organizētas, likās, kas nu tur — ņem un spēlē, ko redzi, un akurāt tad reizi par visām reizēm sapratu, ka tādiem cilvēkiem kā Kārlis nav pieņemama jauneklīgi paviršā attieksme “gan jau”. Nē, tā nebūs — vēlos skaidri zināt, kāds mans uzdevums. Laime atrasties uz vienas skatuves ar basģitāristu Kārli Bimberu neaizmirsīsies.
Kārlis piedzima, kad vēl bija dzīvs Staļins, un tas liekas aumež sen, bet Kārlis nodzīvoja tikai 73 gadus, un tas atkal neliekas nemaz tik daudz. Viņš piedzima Lāčplēša dienā, un skaidrs, ka padomju laikos neko tādu i prātā nenāca piesaukt, bet kaut kas simbolisks tajā tomēr ir. Viņš uzauga Daugavas krastā un līdz pat mūža beigām ūdeni sauca par savu dominējošo stihiju līdzās mūzikai.
Pirmais mūzikas instruments Kārlim bija akordeons, un ar to viņš jau četru gadu vecumā uzstājās itin profesionāli, saņemot garšīgu atlīdzību no kaimiņiem un citiem, kas nu gadījās tuvumā. Aizkraukles mūzikas skolā pacieta dažu labu ordeņotu un kandžotu bajāna spēles zinātāju, līdz laimējās satikt īsto skolotāju Juri Zilveri.
Stājoties Jelgavas mūzikas vidusskolā, Kārlim misējās iekļaut eksāmena programmā džeza elementus, un komisijai tas nepatika, tomēr kāds gaišredzīgs pedagogs teicis, lai stājoties kontrabasa klasē. Tā kontrabass un basģitāra kļuva par Kārļa instrumentiem, un visciešāk viņš savulaik bijis saistīts ar Jāņa Sildega ansambli Sono un Tautas deju ansambļa Liesma instrumentu grupu Andreja Vanaga vadībā. Kaut kur netālu bija arī ģitāra, ko Kārlis pats mācījās spēlēt mājas bēniņos, lai tēvs nepamana, jo bītlu atbalsis dēlēna radošajā ceļā tolaik nebūtu guvušas ģimenes atzinību.
Radio korī Kārlis Bimbers nokļuva nejauši. 1976. gadā devās līdzi draugam uz dziedātāju uzņemšanu, un notika klasiskā spēle — draugu nepaņēma, bet Kārli gan. Tagad smaidu raisa fakts, ka dziedātāja karjeru Kārlis sāka pirmo tenoru grupā un tikai gadu vēlāk tika pazemināts par basu. Radio korī viņš ar pavisam niecīgu pārtraukumu dziedāja gandrīz piecdesmit (!) gadu no 1976. gada līdz pat korista karjeras beigām 2024. gadā. Kad 90. gados mainījās Radio kora darbības profils, Kārlis bija sajūsmā par to, cik filigrāni var muzicēt kamersastāvā, kur “viss notiek atbildīgāk, krāsaināk, mainīgāk”.
Kārlis zināja, ko nozīmē zaudēt cilvēkus, bet rūgtuma viņā nevarēja manīt. Vienpatnību gan. Ģertrūdes ielā savulaik dzīvojām pretējās mājās, un pa reizei Kārlis ieminējās, ka viņš jau tepat vien redzams tur augšstāva logā ar cigareti rokā. Tikai tuvākie zinās Kārļa īsto cilvēknepieciešamību. Mēs pārējie nekad neaizmirsīsim cilvēku ar skaistu un siltu zemu balsi, dzīvošanas patiku, smalku humora izjūtu un lielu labvēlību pret pasauli.
Paliek ieskaņojumi, atmiņas un tālrunī kāds dabasskats, kāds puķes tuvplāns kā dialogs ar sevi, bet kopš 2026. gada 26. marta arī ar mums visiem.
Orests Silabriedis