Teātra izrādes programmiņa – ar noteikumu, ka tā tiek rūpīgi gatavota un ir saturīga, – var sniegt daudz vērtīgu atziņu. Piemēram, vienu no tematiem, par ko režisore, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Kristīne Vītola reflektē sava JRT iestudējuma Nezināms objekts ir piezemējies programmiņā, sauc Samierināšanās ar nespēju izskaidrot. Nelielā raksta pirmais teikums skan šādi: "Zinātne var tuvoties, modelēt, aprakstīt, bet pilnīga izskaidrojuma vietā bieži paliek telpa intuīcijai, interpretācijai un brīnumam." Šis teikums lielā mērā ir atslēga ne tikai jaunākajai Kristīnes Vītolas izrādei, bet arī viņas līdzšinējai darbībai teātrī kopumā.
JRT Mazajā zālē spēlētajā izrādē Nezināms objekts ir piezemējies režisore, kura ir arī šīs oriģināllugas autore, strādā sev raksturīgajā manierē: notikums tiek pieteikts, bet netiek nedz īsti risināts, nedz – vēl jo vairāk – atrisināts.
Viss, kas nepiesavināms
Režisore programmiņā ievietojusi arī Džordžo Agambena esejas Nepiesavināmais fragmentu, kurā ir runa par nepiesavināmo ainavu, bet šo jēdzienu Kristīne Vītola lieto arī citā kontekstā, skaidrojot, ka nepiesavināmais ir "kaut kas, ko nevar līdz galam izskaidrot, kontrolēt vai reducēt līdz vienai nozīmei". "Izrāde var darboties kā sapnis: attēli, skaņas, fragmenti un klusums nav viennozīmīgs," viņa piebilst. Tādējādi režisore šķietami ieliek skatītājam rokās to atslēgu, kādā vēlas tapt atslēgta viņas domāšana mākslas darbā. Vienlaikus, arī izlasot šīs atziņas, katram pašam nākas meklēt saskarsmes veidu ar izrādi Nezināms objekts ir piezemējies, kas it kā necenšas būt nedz saistoša, nedz saprotama, bet eksistē pati savā mākslinieciskajā trajektorijā. Tieši tāpat notika ar režisores iestudēto Verteru, kas skatītāju viedokļu skalu piepildīja no galējās plusa atzīmes līdz absolūtam mīnusam.
Rakstīt par Kristīnes Vītolas izrādēm nav viegls uzdevums, jo vienkārši aprakstīt to, kas notiek uz skatuves, var, bet nez vai vajag, savukārt mēģināt to tulkot nozīmē iekulties nepatikšanās, jo ar tik irdenu struktūru un neviennozīmīgi uztveramiem signāliem kā izrādes otrais cēliens jebkurš mēģinājums to skaidrot var nonākt maldu ceļos. Izrāde principiāli dalīta divos atšķirīgos cēlienos. Pirmajā notiek četru cilvēku saruna, kas sākotnēji šķiet kā policijas ziņu vākšanas attēlojums, kurā iztaujā divus lieciniekus, laulātu pāri, kuri neko prātīgu nespēj paskaidrot, – stāsts riņķo uz vietas un ir piesātināts ar apšaubāmām epizodēm par nemitīgu apmaldīšanos un ēšanu dažādās vietās. Saruna pamazām atklāj precizējošas detaļas – kontakts ar citplanētiešiem ir bijis visiem četriem, tikai dažādā laikā un atšķirīgā veidā.
Starp šiem cilvēkiem veidojas saikne, kas īsti nav verbalizēta. Arī nakts ainai, kurā visi ir vienā teltī, katrs skatītājs var piedomāt neredzamās detaļas atbilstoši savai iztēlei. Šos četrus personāžus uz konkrēto vietu acīmredzot ir atveduši notikumi ar NLO, savukārt tas, kas viņus šai vietai piesaista ilgāk nekā plānots, ir ainava, kura izrādē atrisināta ar fototapeti un tiek demonstrēta tikai pirmajā cēlienā. Izvēlētās dekorācijas klajais butaforiskums, kas pirmām kārtām attiecas uz akmeņiem, no kuriem daži pārvietojas paši, un spēles veida ironiskā distance traucē līdz galam nolasīt Kristīnes Vītolas attieksmi pret pašas veidotās izrādes vēstījumu.
Svarīgais aiz vārdiem
Otrais cēliens necenšas risināt neko no tā, ko nepasaka pirmais, jo režisore organizē vairākas savā starpā vāji saistītas norises Ivara Krasta mūzikas pavadībā, samērā īsais cēliens notiek gandrīz bez teksta, un tajā butaforiskie akmeņi gan kustas paši, gan tiek pārvietoti, turklāt skatītājam nākas domāt par to, kāpēc tas ir tik svarīgi, lai sieviete nolemtu draudēt ar ieroci vīriešiem – akmeņu pārnēsātājiem. Starpbrīdī tiek transformēta arī scenogrāfija: fototapete pazudusi, tagad dekorācijas svarīgākais elements ir griestu paneļa atlūza, kas, iespējams, iemieso sevī kosmosa kuģa vraka fragmentu. Taču darbības, ko veic aktieri, piemēram, Elitas Kļaviņas kustības ar vingrošanas lentu un visas četrotnes iesaistīšanās sienas apzīmēšanā ar krītiņiem, pašas par sevi nesniedz atbildi, kāpēc tas viss notiek šeit un tagad.
Programmiņā minēti izrādes tēlu prototipi, un šie personāži iestudējumā sapulcēti vienuviet, lai arī notikumi, kuros viņi šķietami kontaktējušies ar NLO, ir risinājušies dažādā laikā XX gadsimta 60. un 70. gados. Izrādes darbība nav piesaistīta kādam fiksētam laikam, un arī kostīmos varbūt drīzāk ir kāds smīniņš par klišejām (Ivara Krasta platmale kā kārtīgam Amerikas reindžeram). No aktieru atšķirīgās eksistences lomās nav nolasāms, cik lielā mērā īstenotas režisores idejas, teiksim, Elita Kļaviņa neapšaubāmi cenšas veidot konkrētu tēlu ar zināmām rakstura īpašībām, Ivars Krasts pamatā turas pie policistam raksturīgas izvaicāšanas, tikai pakāpeniski atklājot arī savu sastapšanos ar nezināmo, kamēr Jevgeņija Isajeva un Dāvida Pētersona varoņi ir samērā neitrāli, un, atzīsim, no Jevgeņija Isajeva režisori nekad īsti nav gaidījuši ko vairāk par konkrētu un diezgan atpazīstamu aptuveni viena veida tipāžu.
Spriežot pēc skatītāju atsauksmēm, Kristīnes Vītolas izrāde mulsina un arī kaitina ar acīmredzamu un teju demonstratīvu nevēlēšanos neko konkrētu pavēstīt. Vai uz zemes mēdz nolaisties citplanētiešu kuģi? Vai atnācēji veic pētījumus ar cilvēkiem? Varbūt jā, varbūt nē. Konkrētie attēlotie cilvēki uzskata, ka tas ir noticis, un, lai arī vārdos viņi apgalvo, ka otrreiz to negribētu piedzīvot, nevar izslēgt, ka atmiņas vai iedomātas atmiņas tomēr ir arī patīkamas.
Tādējādi JRT izrāde pati ir tāds nezināms objekts, kas uz brīdi atlido un atkal aizlido no skatītāja apziņas. Suverēns, pašpietiekams un – ja jau, tad jau – nepiesavināms skatuves darbs. Nevaru teikt, ka bez tā Latvijas teātra un JRT ekosistēma būtu ievērojami nabadzīgāka, bet savu krāsu repertuāram izrāde nenoliedzami piešķir.
NEZINĀMS OBJEKTS IR PIEZEMĒJIES
JRT Mazajā zālē 18.VI–10.IX
Biļetes pārdotas