Sezonas izskaņā Latvijas Leļļu teātrī radošais gars nav beidzis mutuļot, un maija sākumā entuziasma pilnie teātra jaunie spēki, kuriem ir par šauru leļļu dīdītāju melnajos kabinetos, atkal patīkami pārsteidz ar iestudējumu bez lellēm un bez objektiem, bet ne bez fantastiskiem tēliem. Šoreiz mākslinieces Pamelas Butānes vadībā ir atdzīvojušās sēnes. Par bekām, suņu sēnēm, mušmirēm, gailenēm, bērzlapēm, bisītēm un lāčpurniem, pūpēžiem un pat par pelējumu un ķērpjiem vēsta izrāde Sēnes.
Dzīvesziņas atklāšana
Atbilstoši teātra dramaturģes Ances Muižnieces iecerei skatītājiem neredzama dabas māte klātesošos iepazīstina ar trim latviešu sēņotājiem, kuri nolēmuši arī citus pievērst savas kaislības objektiem. Dabas māti tēlaini iemieso apjomīgā tekstilija – tā kā cekulains zaļais vilnis kalpo par spēles telpas gala sienu un vienlaikus funkcionālu pārģērbšanās aizslietni un tālāk kā sūnu paklājs nosedz skatuves mēli. Turpinājumā trio, duetos un solo priekšnesumos sēņotāji prezentē dažādu sugu sēnes un citus mums cieši blakus dzīvojošus organismus. Tiem piešķirtās balsis ļauj iztēloties to iespējamos stāstus, kuri jaunākajai skatītāju paaudzei māca demokrātiskas diskusijas pamatus, aicinot vispirms kliedēt neziņu, iepazīt un tikai pēc tam aktīvi kritizēt vai noliegt.
Izrādes tekstam nav paredzēta mērķtiecīga virzība, tas paliek visai fragmentēts, un tāpēc pretēji pieteikumam Sēnes par mūziklu nenosauksi, drīzāk par muzikālu defilē. Taču nav melots, ka to caurauž populārzinātniski fakti par sēņu pasauli. Mazās zāles tumšajā telpā par acīm apslēpto, bet tepat vien blakus eksistējošo micēliju kā noslēpumainu mūsu kopīgās ekosistēmas biedru atgādina arī gaismu mākslinieces Māras Aniņas ēnu spēles, kas pastiprina apkārt esoša meža biezokņa iespaidu.
Izrādes režija atklājas pašas Pamelas Butānes radītajos kostīmos, kuri sevišķi izteiksmīgi izceļas uz dabiskās vides fona, par ko var pārliecināties izrādes programmā iekļautajās Pētera Vīksnas fotogrāfijās. Tie ne vien vizuāli raksturo sēnes, uzsverot kādu svarīgu izskata iezīmi, ko mazākie skatītāji varēs atpazīt dabā, un personificē tās, piešķirot cilvēciski psiholoģiskus vaibstus, bet rada arī priekšnoteikumus kustību partitūrai un sēnes dzīvesziņas atklāšanai. Sēņu stila radīšanā izdoma mākslinieci nav pievīlusi, un prātā jo īpaši paliek tie darbi, kuros fantāzija ir apaugļojusi realitātē balstītu konkrētību. Te jāpiemin lietišķās bekas putekļu mēteļos stilizētām platmalēm galvās, mušmiru tērpu aristokrātiskie audumi, aksesuāri un piegriezumi, kas pieprasa pazemību, un arī drebelīgās bērzlapes, kuru trauslās pačkas sedz smags karmīnkrāsas samts, – trauslas, bet pamatīgas. Noteikti jāizceļ arī tintene, kuras porcelāna krāsas cepure balādes dramatiskajā kulminācijā izgriežas uz otru pusi, pārtopot piķa melnos svārkos, tāpat kā šai sēnei, kura novecojot pati sevi noārda.
Jāņa Šipkēvica muzikālie numuri piedāvā mūsdienu popmūziku visā tās dažādībā. Dažiem ir hita potenciāls radio vai vēl labāk – tos var iztēloties kādā dabai piekļautā koncertvietā. Te jāatsauc atmiņā dramaturģiski strukturētā spīgulīšu kompozīcija, kuru gluži episkā vērienā izdzīvo visi trīs aktieri, vai toksiski eksplozīvais gļotsēņu jandāliņš, kuru neizsmeļamas enerģijas uzplūdā sarīko Anna Klišāne un Krists Jēkabsons.
Atļauts gandrīz viss
Ķermenim cieši piegulošos triko ģērbto aktieru elsas un čuksti, pavedinošie acu skatieni, kuri notver un uzmana skatītājus, izrādei piedod izteikti erotizētu zemtekstu. Papildu tam manipulācijas ar dzimumidentitāti radošajai komandai ir ļāvušas veidot apzināti bezkaunīgu vidi, kas atgādina kabarē vai burleskas atmosfēru, kurā pār noteikumiem valda instinkti un izjūtas un tāpēc gandrīz viss ir atļauts. Visspilgtāk tas izpaužas jau pieminēto mušmiru tēlos: Annas Klišānes sarkanā mušmire ir kā vīzdegunīga skaistuma mušiņu rotāta baronese cirtotā parūkā un asinssarkanā bodijā, Agra Nātres baltā mušmire atgādina manierīgu donžuānu, kurš upuri gatavs nosmacēt savos kuplajos volānos, savukārt Krista Jēkabsona zaļajā mušmirē saskatāma androgīna geiša, kuras nolaisto plakstu izstarotais magnētiskais miers kādam var kļūt liktenīgs.
Iestudējuma trumpis gan kļūst par tā problēmu, ja to vērtē no izrādes jaunākās auditorijas, proti, septiņgadnieku, skatpunkta. Mākslinieku radošo garu nevar iespiest vecuma cenza spīlēs, bet vienlaikus izrādes estētika mulsina pat tās adresātu un tas atstāj ietekmi arī uz vēstījuma vērienu, jo bērnu izrādes vairāk saistām ar zināmu moralizēšanu jauno sabiedrības locekļu veiksmīgai socializācijai. Ar provocējošo formu, kas stimulē nobriedušākus un nestandarta pieredzei vairāk atvērtus prātus, disonē Marta Pujāta lielākoties vieglprātīgi naivie dziesmu teksti un aizkadra balss izglītojošie komentāri par sēņu nozīmi dzīvības ciklā, kas audzinošos nolūkos tiek pārnesta arī uz cilvēku savstarpējām attiecībām. Izrādes temperatūru atdzesē arī tās finālā sēņotāju izspēlētā uz līdzenas vietas radusies bērnišķīgā ķilda, kurā savijas pārpratumi, aizvainojumi un savas taisnības aizstāvēšana, kas noslēdzas ar draudzīgi sentimentālu salabšanu.
Skatoties iestudējumu kādu laiku pēc pirmizrādes, nepamet sajūta, ka aktieri mazliet baidās vai kautrējas no pašu raisītās enerģijas, kam ogles pieber dinamiskā mūzika. Tāpēc ne visu izrādes laiku ir iespējams pilnībā aizmirsties šajā psihodēliskajā pasakā. Gribas just līdzi aktieriem un turēt par viņiem īkšķi, lai katrs saglabātu sava uznāciena darbības intensitāti, paņemtu visas notis un tās veikli sakombinētu ar horeogrāfes Agates Bankavas individualizētajām pozām un ķermeņa plastiku. Tomēr jāsecina, ka Latvijas Leļļu teātris turpina kāpināt interesi par savu radošo darbību, kuru neiegrožo žanri, tēmas un iesīkstējuši priekšstati par to, kādam ir jābūt leļļu teātrim.
SĒNES
Latvijas Leļļu teātra Mazajā zālē 16.VI–6.X
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 22–25