Ir tādi operu iestudējumi ilgdzīvotāji, kuriem lemts pārdzīvot vairākas izpildītāju un skatītāju paaudzes, un viens no tādiem Latvijas Nacionālās operas (LNO) repertuārā trīsdesmit gadu ir bijis Džakomo Pučīni Bohēmas iestudējums, kurš tapa 1995. gadā Pētera Krilova režijā, Andra Freiberga scenogrāfijā un kura varoņi uz skatuves darbojās kostīmu mākslinieces Ievas Kundziņas veidotajos tērpos. Interesanti, ka tieši Pučīni populārākās operas ir guvušas šādu – iestudējumu ilgdzīvotāju – statusu, un šīs izrādes ir kļuvušas par laikmeta zīmēm. Šī fenomena kontekstā ir jāpiemin leģendārie režijas granda Franko Dzefirelli iestudējumi Ņujorkas Metropoles operā – gan Bohēma, kura Dzefirelli inscenējumā Ņujorkas teātra repertuārā ir kopš 1981. gada, gan nepārspējamā greznumā mirdzošā Turandota, kuras pirmizrāde notika 1987. gadā. Savukārt Latvijas Nacionālās operas Turandota pirmizrādi Jāņa Zariņa režijā un Edgara Vārdauņa vizuālajā noformējumā piedzīvoja 1973. gadā, un tā joprojām ir LNO īpaša, ar lielu rūpību kopta vērtība.
Tomēr viss, kas sācies, reiz arī beidzas, un pienāk laiks atteikties no sen zināmā, lai dotu vietu jaunam skatījumam. Šī stunda situsi Bohēmai, ar kuras jauniestudējuma pirmizrādi 4. jūnijā Latvijas Nacionālā opera vēra durvis pēc vēsturiskās ēkas rekonstrukcijas un atklāja ikgadējo Rīgas Operas festivālu. Izaicinājumu veidot jaunu Pučīni operas iestudējumu pieņēmusi starptautiska radoša komanda: Igaunijas Nacionālās operas galvenais diriģents Arvo Volmers, pašmāju režisore LAURA, franču scenogrāfs, gaismu un videomākslinieks Fabjēns Ledē un pašmāju kostīmu mākslinieks Fjodors Podgornijs, kurš guvis starptautisku atzinību kā modes dueta Fyodor Golan dalībnieks. Iestudējuma horeogrāfe ir Elza Leimane. Skaidrs, ka uzmanības centrā bija jautājums: ko mēs šoreiz ieraudzīsim?
Visraibākā burzma
Ieraudzījām izteikti košu, operas nosaukumam Bohēma atbilstošu dzīves, jaunības un mīlestības svinēšanu – īstu bohēmu, kas Mimī nenovēršamo aiziešanas stāstu padarīja vēl sāpīgāku un kontrastus vēl vairāk saasinātus. Te ir gan atturīgi tērpto galveno varoņu nabadzība un aukstums, gan svētki, kuru jautrajā, daudzkrāsainajā, karnevāliski raibajā burzmā gozējas visdažādākie bohēmisti, dzīves baudītāji un īpatņi. Ne vairs XIX gadsimta ļaudis, bet mūsdienu sabiedrība, kādu varam sastapt uz ielas, dažnedažādos pasākumos, naktsklubos un Parīzes Latīņu kvartāla kafejnīcās. Tā ir sabiedrība, kurai visas robežas – uzvedības normu, gaumes un stila robežas – visdrīzāk eksistē tikai tāpēc, lai tās ignorētu, un kuras galvenā vēlme ir vizuāli izcelties un pārsteigt.
Izrādes veidotāji uzsver, ka iestudējuma vadmotīvs ir "skaistuma salutēšana un dzīves svinēšana", par spīti stāsta traģikai. Viņi vēlējušies radīt skaistumu, jo skaistums ir aktuāls visos laikos. Vai tas, ko redzam uz skatuves, ir skaistums, kas glābs pasauli? Nē, īsts skaistums ir harmonisks un samērīgs. Domāju, ka raibums ir precīzākais apzīmējums otrajā cēlienā (iestudējumā – otrajā ainā) dāsni un spilgti individualizēti eksponētajai krāšņajai sabiedrībai, kurā ikvienam kora māksliniekam ir savs atšķirīgs tērps un tēls. Raibuma šķiet par daudz arī tāpēc, ka ar nenoliedzamu radošu izdomu tērptajai bohēmistu sabiedrībai skatuves scenogrāfiskajā uzbūvē diemžēl ir acīmredzami par maz vietas. Tāpēc nākas drūzmēties kā pilnā trolejbusā vai pārpildītā popmūzikas koncerta hallē. Un nez kāpēc zēnu koris ir ietērpts rūtainos skotu svārciņos? Ko skotu puikas dara Parīzē, un kāpēc viņi spēlējoties un dīdoties, lēkā taisnā ierindā? Nu droši vien tāpēc, ka lielākai brīvībai gluži fiziski nepietiek vietas.
Ir interesanti vērot šos popkultūras un dažādu subkultūru estētikas un kiča svētkus, turklāt dažiem tēliem ir konkrēti vēsturiski prototipi. Piemēram, uzkrītošais, rozā tērptais pāris ar skūtajām galvām, kuru nav iespējams neievērot pat visraibākajā burzmā, ir atsauce uz vācu mākslinieku pāri Evu un Adeli. Šis duets sevi dēvēja par hermafrodītu dvīņiem un ar savu uzkrītošo vizuālo tēlu arvien izcēlās dažādos pasākumos, arī operu pirmizrādēs un pieņemšanās. Tomēr elpa pa īstam aizraujas, kad uz skatuves efektīgā varavīksnes krāsu kleitā parādās seksīgi valdzinošā Mizete – soprāns Katrīna Paula Felsberga, kura ne tikai spoži izdzied, bet arī teatrāli krāšņi izspēlē slaveno Mizetes valsi. Šis brīdis ir bauda acīm un ausīm, un vispār jaunā, temperamentīgā dziedātāja ir īsts atradums šai vokāli un skatuviski košajai subretes lomai. Viņa ir droša, pašapzinīga, kaprīza, viltīga un vienlaikus labestīga Mizete.
Dāsnajā skatuves tēlu galerijā ir arī atsauces uz popkultūras varoņiem, piemēram, Parpinjola ietērpā iekodētas pat vairākas slavenības, ieskaitot Deividu Boviju. Bet lai nu paliek tērpu mākslinieka iedvesmas avotu medības. Atgriezīsimies pie Pučīni operas vēstījuma. Šajā kontekstā trāpīgs jauns paņēmiens ir dejojošo simbolu iekļāvums operas trešajā cēlienā: mirdzošie iekšējo orgānu, skeleta, rentgena un ultrasonogrāfijas uzņēmumu izšuvumi uz melnajiem baletmākslinieku kostīmiem nepārprotami simbolizē slimību un nāvi, kas lodā ap tuberkulozes skarto Mimī. Trāpīgi mērķēta ir izrādes gaismu partitūra, kurā īpaši izceļas efektīgi sarkani izgaismotais Mimī un Rūdolfa pirmais skūpsts.
Saskanīgā partnerība
Pirmizrādē 4. jūnijā Mimī atveidoja soprāns Inga Šļubovska-Kancēviča, kura saskanīgā vokālajā un aktieriskajā partnerībā ar ukraiņu tenoru Dmitro Popovu, vienu no šā brīža visvairāk atzītajiem Rūdolfa lomas izpildītājiem pasaulē, bija patiesi maiga, sirsnīga un karsti mīloša Mimī – meitene, kura grib dzīvot un arī svin dzīvi, par spīti smagajai slimībai. Ingas Šļubovskas-Kancēvičas balss ir silta, plūstoša, vijīga un emocionāli piepildīta plašā jūtu un noskaņu gammā gan ārijās, gan duetos ar Dmitro Popovu.
-2sl.jpg)
Operas Bohēma galveno lomu atveidotāji – tenors Dmitro Popovs (Rūdolfs) un soprāns Inga Šļubovska-Kancēviča (Mimī). Foto – Kristaps Kalns
Emocionāli koncentrēta ir arī Mimī saruna ar baritona Jāņa Apeiņa atveidoto Marselu pēc tam, kad viņa dzirdējusi, cik atklāti un skaudri Rūdolfs ir uzticējis draugam savas sāpes, mīlu un bezspēcību, apzinoties nenovēršamo mīlasstāsta finālu. Svarīgi, ka Mimī izrādes sākumā ir arī rotaļīga un tīšām, ar nelielu viltību paildzina pirmo tikšanos ar Rūdolfu, kurš viņai jau ir iepaticies.
Dmitro Popovs Rūdolfa lomā ir izcils, tā ļoti piestāv gan viņa spēcīgajam tenoram, gan dabiskajam temperamentam, kas ļauj māksliniekam būt patiesi dedzīgam, aizrautīgam mīlētājam. Gan savos solodziedājumos, gan ainās kopā ar Mimī un Marselu viņš spēj dziļi aizkustināt. Dmitro Popovs parāda ne tikai romantisko dzejnieka dvēseli, bet arī citas rakstura šķautnes. Viņš ir pievilcīgs bohēmas dalībnieks savu domubiedru – izdzīvotāju un svinētāju – ansamblī kopā ar baritonu Jāni Apeini (Marsels), Šonāru (baritons Daniils Pogoriless) un Kolēnu (bass Edgars Ošleja). Ikviens no draugu četrotnes ir lieliski iejuties savā tēlā. Jānis Apeinis, kura Marsels kopā ar Katrīnas Paulas Felsbergas Mizeti pārstāv operas otro mīlētāju pāri, pārliecina ar vīrišķību, cilvēcību un vokālo briedumu, demonstrējot spēju arī acumirklī emocionāli pārslēgties strīdos ar neprognozējamo Mizeti. Daniils Pogoriless ir labs ansambļa dalībnieks ar izteiksmīgu, dzīvīgu aktierspēli. Savukārt Edgars Ošleja īpaši paliek atmiņā ar sulīgā basā izdziedātajām atvadām no vecā mēteļa.
Baritons Juris Ādamsons jau izsenis ir atraktīvs namsaimnieka Benuā komiskajā raksturtēlā, tikai šoreiz ticis pie efektīga rītasvārka, savukārt basa Krišjāņa Norveļa komiķa talants izpaužas Mizetes pielūdzēja bagātnieka Alesandro iznācienā. Tenors Andris Kipļuks ir gana pamanāms Parpinjola tēlā. Spilgti individualizētie skatuves tēli netraucē LNO korim koncentrēties uz saskanīgu, vitālu un izkoptu korskaņas ansambli. Pučīni mūzikas piesātināto emocionalitāti jūtīgi un niansēti akcentē Arvo Volmera diriģētais LNO orķestris, atklājot Bohēmas varoņu iekšējo pasauli un balstot dziedājumu radīto pārdzīvojuma jaudu.
Skatuves ripas izmantojums, bez pārbūvēm mainot darbības notikumu vidi, ļāvis uzveduma četrus cēlienus apvienot divās daļās (izrāde notiek ar vienu starpbrīdi), tādējādi koncentrējoties uz stāsta nepārtrauktību un neļaujot skatītājiem atslēgties no Pučīni mūzikas neatvairāmās emocionalitātes un skaistuma.
Bohēma
LNO 17.VI, 21., 22.X plkst. 19
Biļetes Opera.lv EUR 20–75