Kad neilgi pirms gaidāmā koncerta tīklos parādījās trio Alejas jaunā dziesma Baiļu nav, jau kārtējo reizi prātā bija tā pati doma – šie mākslinieki kļūst ar katru mirkli arvien labāki, kaut arī iepriekš nekad nav bijis tā, ka kaut kā pietrūktu un nevarētu vien sagaidīt to "īsto"... Kopš 2019. gada debijas albuma Stāsti par dabu vai katrs Aleju spertais solis transformējas uzticamā un izturīgā pakāpienā, pa kuru var un pat ieteicams droši lēkāt – ne tas no smaguma irdenā zemē kā akmens kādā sava saules mūža mirklī grims, ne drups un pārvērtīsies smiltīs, kuras ātri aiznes upes krasta vējš, jo celtnieki reiz pieļāvuši cilvēcisku kļūdu. Turklāt ar Alejām tas viss notiek intuitīvā jeb sajūtu līmenī – līdz galam nav iespējams izskaidrot šo fenomenu, un tas intrigu tikai stiprina.
Tajā pašā baseinā
Nemaz jau nerunājot par to visu, ko Aleju dalībnieki Kirils Ēcis, Spāre Vītola un Reinis Žodžiks uzsūkuši jau ar agrajiem dzīves gadiem, augot vecāku iekoptā vidē, kur māksla, mūzika un cita veida kultūra visu laiku bijušas līdzās, atkārtošos arī ar apgalvojumu, ka Alejas aizvien ir kā šībrīža pasaules un sabiedrības spogulis, turklāt nebūt ne greizais. Tā stūros kaut kāda tehniska brīnuma rezultātā atvērušies mazāki failiņi ar pašu trio dalībnieku reāllaikā nepieredzētajiem pagātnes rēgiem jeb hitiem – no riekstiņa, pīrādziņa, ko grauž kāds cits Aspazijas Circenīša Ziemassvētkos, un postpanka klasiķu – grupas Aurora – dziesmas Sadauzītais bundzinieks līdz Laura Reinika un Dueta Divi nospiedumiem Aleju mūzikā un mūsu dzīvē.
Spāres, Reiņa un Kirila mūzika ir tik piesātināta, ka klausītājs katru reizi var no tās izspiest kaut ko jaunu. Līdzīgi kā no grāmatas, kurā visa kā ir tik daudz, ka jālasa vairākkārt, vai filmas, kuru pēc ieturētas pauzes vērts skatīties atkal. Dažiem mūzikas profesionāļiem Alejas radījušas iespaidu, ka mūziķi paši līdz galam nesaprot, kur atrodas un ko dara, bet Alejas šādu kritiku uztver kā rotaļīgu komplimentu. No malas varbūt patiešām izskatās, ka viņi mācās peldēt, metoties uzreiz visdziļākajā atvarā, nevis soli pa solim brien jūrā, atstājot iespēju pārdomāt un kāpt atpakaļ krastā, ja nu pēkšņi tomēr izdomā darīt ko citu vai ūdens vēl neliekas gana silts.
Tomēr ar katru brīdi arvien vairāk atklājas, ka teju visas trio darbības ir nopietni pārdomātas – mūziķi sākumā pamazām, bet neatlaidīgi pilina, vēlāk jau nodrošina nepārtrauktu plūsmu, līdz ļauj atjēgties, ka mēs kopā ar viņiem peldamies beidzot ar ūdeni piepildītajā baseinā no dziesmas Ūdensvīrs videoklipa, pat neapjaušot, kur palikušas drēbes un kāpēc šis ūdens garšo pēc ledainas ledenītes no dziesmas Es tevi redzu. Varbūt tā vienmēr bija gaidījusi tieši šo baseinu, kur izkust, vai drīzāk Kirila atveidoto visiem tik neērto puņķu ēdāju tā krastā vai kādā izžuvušā gultnē, sēžot līdzās mirstošajai lāga zivij Ginta Zilbaloža filmas Straume finālā, kas atgādina, ka kādam reizēm jāiet bojā, lai izglābtos citi.
Stūre drošās rokās
Pagājušā gada balvas Zelta mikrofons albumu vērtēšanā Alejām bija iedalīta alternatīvās un indīmūzikas kategorija, kurā trio šķita mazāk iederīgs nekā elektroniskās vai popmūzikas sadaļā, jo tām abām ir kaut kādas gadu desmitos izstrādājušās klišejas, ko rīkotājiem grūti salauzt.
Austras balvu jau pelnīti saņēmušais Aleju albums Ardievu, ledus laikmet! (2024) pie spožās Zelta mikrofona figūriņas netika, bet tam vairs nav pārāk lielas nozīmes – Alejas jau nokļuvušas lielceļa ātrākajā joslā un stabili tajā turas. Bez gaismām un bez iemesliem kā vienā no grupas skaistākajām dziesmām Romance, kas Kirila duetā ar viesvokālisti Elīzu Dombrovsku uzmirdz arī 24. aprīļa koncertā Palladium ar atbilstoši piemeklētiem video par neprātīgas braukšanas tēmu, kas tieši vai netieši Aleju izpausmēs parādās atkārtoti.
Skats no grupas Alejas koncerta. Foto – Sarma Tukāne
Līdzīgi kā iepriekšējās lielās disenes – tā Alejas dēvē savus koncertus – Angārā un Vagonu zālē, arī Palladium bija pilns līdz malām. Šajā sakarā daudz lielāks par savu paša kā mūzikas klausīšanās rūdīta veterāna prieku ir prieks par ļoti jaunas paaudzes dominanci Aleju koncertos, jo jauniešu gaume vēl tikai veidojas. Ja viņi atkārto uz skatuves redzamās "gulbju sirsniņas", dziedot Alejām līdzi par tiem, ko vajag pārmācīt, pēdējiem tramvajiem, čiku pliku vai ķeršanos elektrības vados, lai paliek siltāk, arī viņu attiecībās ar pasauli viss būs labākajā kartībā arī pēc gadiem un gadu desmitiem, kad šie cilvēki veidos mūsu valsts tēlu vai pat vadīs to. Tātad mūsu nākotne ir drošās rokās, un Alejas tās veidošanā piedalās jau tagad, saviem klausītājiem saprotamā muzikālā valodā piedāvājot augstvērtīgu izklaidi, ar allaž radošu piegājienu veidojot aranžējumus, šoreiz kā koncerta viesus piesaistot saksofonistu un kori. Plus vēl pievienotā vērtība ir daiļskanīgi, asprātīgi un mūsdienu cilvēkos pakāpeniski izzūdošo asociatīvo domāšanu veicinoši teksti, kuros Aleju dalībnieki kā tauriņu ķeramajā tīklā notver laika garu un ar kuriem draiski spēlējas.
Kurš padzina zosis?
Grupas līderis Kirils Ēcis ir mantojis artistiskumu no saviem vecākiem – izciliem aktieriem – Gunas Zariņas un Ģirta Ēča. Viņš ir dziedošais dzejnieks, kurš par savu grāmatu te nu ir tā vasariņa nesen saņēmis Latvijas Literatūras gada balvu kategorijā Spilgtākā debija. Ja jau Kirila tekstus Aleju klausītāji zina un koncertos dzied līdzi, gan jau viņi vēlēsies no šī neatvairāmā Kirila vēl šo to arī palasīt, iegriezīsies kādā grāmatu veikalā, ieraudzīs un ar plastmasas pieskārienu nogurdinātajiem pirkstu galiem sataustīs, cik maigi aizkustinoša ir pasaule ārpus ekrāna.
Grupas Alejas koncerta apmeklētāji. Foto – Sarma Tukāne
Pirmie divi Aleju albumi iznāca tikai digitāli, trešais piedzīvoja taustāmu – kompaktdiska – formātu, turklāt ar vāciņu, plānāku par ierastajiem, kādus savulaik lietoja singliem. Gan jau Alejām kaut kad iznāks arī vinila plate, bet pagaidām trio spridzina savos koncertos un katru reizi pamanās pārsteigt. Alejas ir nevis festivālu, bet savu koncertu grupa. Šādu statusu vēlams saglabāt un neizmainīt sevi sīknaudā.
Šoreiz scenogrāfijas galvenais elements ir divi spoguļattēlā simetriski ar knābjiem un krūtīm kopā sakļāvušies caurspīdīgi gulbju silueti, kuru kaklu līnijas veido sirds formu, ar ko Alejām tik ļoti patīk spēlēties. Īpaši pamatīgi mākslinieki ir padomājuši par videoprojekcijām, kuras bagātina koncertu ne vien ar jau redzētiem klipiem un gaumīgi eklektiski atlasītu elementu kolāžām, bet arī ar Kirila reportāžu no ciemošanās pie kāda ezera ornitoloģijas speciālista vadībā, lai parunātos ar zosīm. Protams, tie tomēr izrādās (vai kāds šaubījās?) uz skatuves redzamo caurspīdīgo maketu dzīvie brāļi – majestātiskie baltie gulbji un pa kādai raibai pīlei vien gulbjiem garām peldētāju statusā. Latviešiem ir sens teiciens "dzen zosis" – sinonīms "pūš pīlītes" vai "melš niekus"… Rupjos zināt paši. Gan jau tur tās zosis arī palikušas – aizdzītas vai varbūt viedi māj ar knābjiem Kirilam no aizkadra, kur vēl dziļāk ielūkosimies nākamreiz. Brīdi, kad atkal tiksimies, sākam gaidīt jau tagad.