Nedaudz vairāk nekā nedēļu ilgā laika nogrieznī Latvijā šā gada pavasara izskaņā iekrita trīs viesmākslinieku koncerti, kuru muzikāli vēsturiskā nozīme bija nojaušama, vēl pirms to stunda sāka tuvoties un beidzot pienāca. Somu mūziķis Džimijs Tenors Hanzas peronā Rīgā 23. maijā cikla Brīnumu laukums koncertā spēlēja latviešu grupas Zodiac 1980. gada albumu Disco Alliance, 28. maijā Latvijā pirmoreiz uzstājās 90. gados pasaules slavu iemantojusī amerikāņu dziedātāja Torija Eimosa, savukārt 30. maijā Siguldas pilsdrupu estrādē koncertu sniedza Džeks Vaits, kuru pamatoti var uzskatīt par XXI gadsimta rokmūzikas karognesēju vai pat dievu. Visi trīs koncerti bija dažādu paaudžu mūzikas mīļotāju nepacietībā paātrinātu sirdspukstu režīmā gaidīti notikumi, un nejaušu apmeklētāju, kuri tur nokļuvuši "lai-būtu-stilīgs-tev-tur-jābūt" reklāmu iespaidā, pašiem īsti neapzinoties, kurp atnākuši, bija maz.
Ventilatora skaņas
Somu džeza, elektroniskās mūzikas un avangarda mākslinieks Džimijs Tenors Latvijā bijis jau vairākkārt. Šoreiz viņš atsaucās Hanzas perona mākslinieciskā vadītāja Mika Magones piedāvājumam spēlēt Jāņa Lūsēna grupas Zodiac albumu, kas PSRS laikā tika pārdots vairāku miljonu tirāžā.
Kā izrādās, šai Zodiac platei esot kulta statuss arī Somijā – to savos dīdžeja setos daudz izmantojusi Džimija Tenora sieva Titi, un viņa arī ievadīja vakaru Hanzas peronā. Džimijs Tenors ar grupu patiešām spēlēja albumu Disco Alliance pilnā garumā un pieteica katru skaņdarbu. Pat šīs teju pusgadsimtu vecās mūzikas pazinēji guva pavisam jaunu pieredzi, oriģinālā ar elektroniskiem instrumentiem un bungām iespēlētos skaņdarbus dzirdot svaigās versijās, kurās – tāpat kā Zodiac versijās – arī tika izmantoti sintezatori un dzīvās bungas. Papildu tām atsevišķas partijas pirmo reizi bija dzirdamas saksofona, trombona un flautas skaņās. Džimijs Tenors ar grupas biedriem arī pamanījās priekšplānā izcelt dažas melodijas, kuras Zodiac ierakstā ir dzirdamas, taču kaut kur dziļāk aiz tām skaļākajām noslēpušās, tāpēc uzreiz neasociējas ar konkrētajiem skaņdarbiem, bet, kad tās sadzirdi, sajūsmā uzgavilē, tās pirmo reizi tik labi sajūtot un novērtējot.
Džimijs Tenors ar savu grupu 23. maijā Hanzas peronā spēlēja apvienības Zodiac albumu Disco Alliance pilnā garumā. Foto – Aivars Ivbulis
Džimijs Tenors, kuram patīk eksperimenti ar iepriekš nedzirdētām skaņām, kā soloinstrumentu izmantoja arī ventilatoru, no tā izvilinot melodijas, līdzīgi kā tereminam pietuvinot vai attālinot roku. Dažs no apmeklētājiem teicās pat nobažījies, ka ventilatora rotējošais propellers nenogriež māksliniekam pirkstus, bet viss beidzās labi – Džimijs Tenors zina, ko dara. Bija redzams, ka pašus mūziķus aizrauj tas, ko viņi uz skatuves dara pirmo un, visticamākais, pēdējo reizi mūžā. Katrs no viņiem arī vizuāli atgādināja citu laikmetu un tam raksturīgo stilu: basģitārists izskatījās kā iemaldījies no glemroka ziedu laikiem un mierīgi varētu būt Slade vai Sweet dalībnieks, trombonists ar savu tumšo eleganci varētu spēlēt kādā orķestrī arī pirms simts gadiem, bundzinieks bija kā no indie vides. Pats Džimijs Tenors izskatījās kā Endijs Vorhols pēc viesošanās pie indiāņiem vai kādā tālā Austrumu zemē. Pēc koncerta somu mākslinieks un viņa dzīvesbiedre labprāt parunājās ar klausītājiem, viņi turpat no skatuves pārdeva un parakstīja plates.
Misija beidzot izpildīta
No agriem gadiem par brīnumbērnu uzskatītā Torija Eimosa kļuva par kritiķu un daudzu klausītāju apjūsmotu mākslinieci, kad daži viņas hiti vai ik pēc stundas tika rādīti MTV, taču turpmāko gadu darbi nav izskanējuši tik plaši. Tomēr teikt, ka dziedātāja mūs aplaimoja ar savu klātbūtni trīsdesmit gadu par vēlu, nebūtu pareizi – tā varētu sacīt tikai patērētāju kultūras piekritēji, kuriem mūzika nav vienā no pirmajām vietām dzīves baudu sarakstā.
Torija Eimosa aizvien izdod citu no cita atšķirīgus albumus ar lieliskām oriģināldziesmām, kaut gan 2001. gadā ir bijis arī albums Strange Little Girls ar izcilām kaverversijām. Un nekas nevar būt labāks par vēl nezināmu šedevru sadzirdēšanu pirmoreiz – ja kaut kas no mākslinieces pērlēm bagātās daiļrades ir paslīdējis garām – dzīvajā sniegumā tieši Rīgā zem tikko iznākušā albuma In Times of Dragons garam atbilstošajiem pūķa scenogrāfijas elementiem ar kustīgiem milzu spārniem. Varētu padomāt, ka kopā ar šāda līmeņa mākslinieci spēlēs vesels orķestris, bet viss bija diezgan askētiski: uz Xiaomi arēnas skatuves kopā ar Toriju spēlēja tikai ritma grupa – bundzinieks Ērls Hārvins un basists Džons Evanss.
Ja tagad, 62 gadu vecumā, dīva vairs nevar paņemt tik augstas notis kā jaunībā, skatuves labajā pusē viņai piepalīdz trīs fona vokālistes. Šāda prakse ir visiem lieliem mūziķiem – līdzīgs skats ir redzēts gan Madonnas, gan Tīnas Tērneres koncertos. Torija visu uzstāšanās laiku, kā jau ieradusi, sēdēja pie lielajām klavierēm Bösendorfer (tās viņa ved sev līdzi turnejā), bieži vien pēc izdziedātajām frāzēm pagriežoties pret publiku. Papildu klavierēm dziedātājai otrā pusē ir vēl divi mazāki taustiņinstrumenti: viens skan kā Rhodes elektriskās klavieres, otrs – kā ērģeles. Protams, programmā neiztikt arī bez dažiem vecajiem hitiem. Izdzirdot piedziedājuma frāzi "When you gonna make up your mind", vai katrs atpazīst dziesmu Winter, ne mazāk zināma ir Pass the Mission – patiess saviļņojums, ka Torija Eimosa savu misiju uzdziedāt arī cienītājiem Latvijā nu ir izpildījusi un tagad zina, kā smaržo rozes šeit.
Torija Eimosa visu uzstāšanās laiku, kā jau ieradusi, sēdēja pie lielajām klavierēm Bösendorfer un bieži vien pēc izdziedātajām frāzēm pagriezās pret publiku. Foto – Ritvars Stankevičs
Nobeigumā skanēja hits Cornflake Girl, kura singla platīti tajā dienā nēsāju pie sirds cerībā iegūt autogrāfu, un tas nekas, ka šī laime izpalika. Plakāti ar mākslinieces autogrāfu bija nopērkami "merča" bodītē, kas ir saprotams – ja kādam savs paraksts kaut kur jāšvīkā ik dienu jau gadu desmitiem ilgi, labāk lai par nogurdinošu darbu kļūst tas, nevis dziedāšana uz skatuves un jaunu dziesmu sacerēšana. Iespējams, savulaik dziedātājai arī tā kukurūzas pārslu meitenes dziesma bija totāli apnikusi, bet nu jau pietiekami daudz gadu pagājis (trīsdesmit divi), lai tā atkal skanētu svaigi un dažam gados jaunākam cilvēkam kļūtu par brīnišķīgu atklājumu.
Laikus pretī rudenim
Džeks Vaits Latvijā ir uzstājies vēl dueta The White Stripes laikā Sapņu fabrikā 2005. gadā un 2018. gadā sniedza izpārdotu solokoncertu Palladium Rīga. Viņa saikne ar Latviju nu jau neaprobežojas tikai ar koncertiem vien: Džekam Vaitam izveidojusies veiksmīga sadarbība ar daudzu mūziķu iecienīto Latvijas elektronisko skaņu ierīču ražotāju Gamechanger Audio – tas izstrādājis Third Man Plasma Coil pedāli, kurš guvis lielus panākumus tirgū.
Ar 30. maija Džeka Vaita koncertu Siguldas pilsdrupu estrādē Latvija trešo reizi kļuva par vietu, kurā pasaulslaveni mūziķi sāk turneju. 2014. gadā Arēnā Rīga savu Eiropas koncertceļojumu sāka Nine Inch Nails, 2022. gadā turneju turpat sāka The Cure. Šiem māksliniekiem ir uzticami fani, kuri dodas uz turnejas atklāšanas koncertu jebkurā pasaules vietā, jo arī dzirdēt iepriekš nepublicētas dziesmas ir liela privilēģija.
Kā zinādams, ka latvieši tieši uz Siguldu dodas baudīt zelta rudeni, kad no kokiem lapas krīt, Džeks Vaits sāka vakaru ar Dead Leaves and the Dirty Ground. Tieši šī dziesma bija pirmā, kurā jelkad esmu dzirdējis Džeku, – perfekta izvēle! Tālāk sekoja virkne Džeka Vaita pēdējā, visvairāk pēc The White Stripes "ģīmja un līdzības" skanošā soloalbuma No Name (2024) kompozīciju, kuras mijās ar vecā labā dueta hitiem. Koncerts aizritēja zibenīgi kā vienā elpas vilcienā – stunda paskrējusi nemanot, bet tu negribi, lai šāds ātrums saglabātos, jo vēlies pēc iespējas ilgāk peldēt šī koncerta viļņos.
Džeks Vaits 30. maijā Siguldas pilsdrupu estrādē bija enerģijas pilns kā pats viesulis. Foto – Deivids Džeimss Svensons
Džeka Vaita saspēle ar bundzinieku Patriku Kīleru un nu jau ilggadējo sabiedroto – basistu un piedziedātāju Dominiku Deivisu – ir absolūti organiska un Siguldā lika izbaudīt ik sekundi. Trijotni papildināja taustiņinstrumentu virtuozs Bobijs Emets pie Hammond ērģelēm, viņš turpināja rūpēties par tām pašām klasiskā hārdroka noskaņām, kurās ieveda pirms koncerta skanošā Uriah Heep mūzika. Džeks Vaits bija enerģijas pilns kā pats viesulis, un viņa ģitāru tehniķis ne reizi nenokļūdījās, kā redzēts iepriekšējos koncertos, – tas lika domāt, ka vakara galvenā varoņa satrakošanās vismaz pa daļai ir teātris, bet šoreiz tas izpalika.
Publika sākumā bija diezgan mierīga, bet, kad pirmajās rindās iespraucās daži jau iekarsuši rokenrola pārņemtie, viņi ātri vien sapurināja un parāva sev līdzi pārējos. Neko darīt – skatītāji bija spiesti noslēpt savus telefonus (koncertā Palladium pirms astoņiem gadiem plātīties ar viedtālruņiem nebija ļauts) un baudīt koncertu te un tagad.
Ar Džeka Vaita grupas The Raconteurs hitu Steady, as She Goes pamatdaļa bija noslēgusies. Pēc atgriešanās uz skatuves mūziķi nospēlēja vēl sešas dziesmas. Publika dungojot mēģināja piesaukt Seven Nation Army, iespējams, nenojaušot, ka tās būs beigas. Protams, dziesma Seven Nation Army ir izcila un programmas noslēgumam der lieliski, bet tik un tā šķiet paradoksāla cilvēku kaifošana par to, ka koncerts tūliņ beigsies, – laikam viņi noilgojušies pēc stāvvietā gaidošo automašīnu siltajiem sēdekļiem un saviem televizoriem, varbūt izbadējušies? Visam labajam reiz pienāk beigas, un te tās bija. Aplaimoto cilvēku rindas raitā solī atstāja pilsdrupas, tāpat kā pēdējā saules gaisma 30. maija vakaru Siguldā.
Mēs ticam, ka Džeks Vaits kaut kad, cerams, drīz, atbrauks atkal. Paldies par šo reizi! Un pateicība visu triju koncertu rīkotājiem par muzikāli izcilu pavasara izskaņu.