"Izrādē Tagad un tad jautājums ir par to, kas mainīja izrādes varoņa dzīvi. Vai atgriešanās krustcelēs nozīmē mainīt virzienu? Autors lugā iekodējis atziņu – lai vai ko mēs mainītu, notiks tas, kas nolemts. Bet tā nav drūma un bezcerīga nolemtība! Tas ir stāsts par to, ka dvēsele izvēlas iet to ceļu, kas nav atkarīgs no egocentriskajām vēlmēm, sapņiem, ilūzijām. Dvēsele, kas ir mūžīga, izvēlas to ceļu, kas katram ejams konkrētajā valstī, ģimenē, dzimumā. Tas ir viņas uzdevums, un to mēs nevaram ietekmēt. To arī nevajag darīt. Mums ir jāpaļaujas," skaidro un vispārina režisore. Vēl viens būtisks jautājums ir par to, ka cits citu pārprotam. R. Kalniņa min pavisam vienkāršu piemēru: "Atnāk īsziņa, un to izlasām, izlaižam cauri saviem filtriem un pārprotam, jo interpretējam. Cilvēks, kurš to rakstījis, domājis pavisam ko citu. Te ir runa par dzirdēšanu, saklausīšanu, redzēšanu un ieraudzīšanu."
Rēzija Kalniņa pie šīs lugas autora Šona Grenana daiļrades atgriežas jau trešo reizi. Šo autoru atklājusi viņas māsa Dana Kalniņa-Zaķe (Stradiņa slimnīcas Garīgās aprūpes dienesta vadītāja, kapelāne), kura to arī tulkojusi. "Mēs sapratām, ka vēlamies runāt par to, kas mums ir aktuāls, un tās ir tēmas, kuras sakņojas bērnības pieredzē un musturos, kā mēs redzam pasauli. Vai redzam to tīru, vai caur logu? Un kāds ir logs – tīrs, ar lietus lāsēm vai caur aizkariem? Bet varbūt izvēlamies neredzēt?" Rēzija Kalniņa stāsta jautājot. Lugas autors ir gan aktieris, gan režisors, gan dramaturgs, gan kristietis. Un režisore to nosauc par pievienoto vērtību, jo autors pasauli vēro spirituāli, garīgi. "Tie, kas bijuši Jeruzalemē, zina, ka Jēzus baznīca atrodas aiz tirgus, mazā ieliņā. Un lugā ir tas pats – darbība risinās krogā, vietā, kas nav mājas, nav svētnīca, bet gan pieturvieta krēslas stundā. Tās ir krustceles, no kurām var iet četros virzienos. Kas ir dzinulis – vai jāstāv un jāizvēlas domājot, vai jāseko intuīcijai, kas ir dvēseles grāmata?"
Lai gan pati Rēzija Kalniņa šajā izrādē gribētu spēlēt visas četras lomas, kā režisore viņa tās uzticējusi Esmeraldai Ermalei, Janai Herbstai vai Ilzei Trukšānei, Raimondam Celmam vai Maksimam Buselam, Jānim Skanim vai Jurim Kalniņam.