Es domāju, ka sezona mums ir pagājusi ar trim izsaukuma zīmēm, – dibināti saka Latvijas Leļļu teātra vadītājs Mārtiņš Eihe. Ar skatītāju gavilēm ir uzņemts sezonas pēdējais jauniestudējums – mūzikls Sēnes. Daudz radošu ideju arī jaunajai sezonai. Pagaidām var atklāt, ka Leļļu teātrī iestudēs režisori Elmārs Seņkovs un Reinis Suhanovs. Tas ir Mārtiņa Eihes konceptuāls uzstādījums – meklēt arvien jaunas personības, kas novērtētu un patiesi aizrautos ar šī žanra piedāvātajām teju bezgalīgajām iespējām.
Bet sezonas izskaņā – vēl viena izsaukuma zīme, kas atgādinās, cik plašā amplitūdā gan tēmu, gan izteiksmes ziņā iespējams darboties laikmetīgajā leļļu teātrī. No 22. līdz 24. maijam Rīgā ar devīzi Esi gatavs redzēt citādi pirmoreiz norisināsies Baltijas Vizuālā teātra skate (BVTS), kurā būs skatāmas 11 izrādes no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Somijas, piedāvājot plašu ieskatu Baltijas reģiona vizuālajā teātrī. Auditorija – pasaules pētniecībā atvērti cilvēki no 6 mēnešu vecuma līdz 100 plus. Izrādes notiks trīs dažādās norises vietās – Latvijas Leļļu teātrī, Ģertrūdes ielas teātrī un Rīgas cirkā.
«Baltijas Vizuālā teātra skate ir vieta, kur satiekas fiziskais, leļļu un objektu teātris un kur stāsts tiek izteikts galvenokārt caur vizuālo valodu. Tā saturs atklājas tēlos, kustībā, materiālos un skaņā – reizēm metaforiski un simboliski, reizēm ļoti tieši un priekšmetiski. Festivāls ir atvērts dažādām auditorijām – tajā būtiskākais nav skatītāja vecums, bet interese un atvērtība šai pieredzei,» skaidro Mārtiņš Eihe.
Lūdzu, īsi pastāsti par Baltijas Vizuālā teātra skates priekšvēsturi.
Pirms sešiem gadiem bija pirmā skate Igaunijā, kurai sāka gatavoties, man šķiet, vēl pirms kovida. Tā bija aizsākums vairākām lietām – gan pašai skatei, gan arī sākām darbu pie tā, lai tiktu uz Šarlevilmezjēras festivālu Francijā, kas ir olimpiskās spēles vizuālajam teātrim. Pēc diviem gadiem bija nākamā skate Lietuvā, kur, kopā strādājot, jau uzaicinājām veselu virkni kuratoru, tostarp arī Šarlevilmezjēras kuratoru. Šī sadarbība rezultējās ar braucienu uz Šarlevilmezjēru (2025. gadā Latviju pārstāvēja Latvijas Leļļu teātris ar daudzkārt godalgoto Valtera Sīļa iestudējumu un Ģertrūdes teātris ar režisora Andreja Jarovoja iestudējumu Malkas ceļi – U. A.). Katrā valstī ir viens atbildīgais – Lietuvā tas ir Viļņas Leļļu teātris, Igaunijā – Jaunatnes teātris, Latvijā – Latvijas Leļļu teātris. Skates mērķis ir parādīt to, kas tajā brīdī ir aktuālākais un interesantākais visās trijās valstīs. Kopskate palīdz savākt lielāku auditoriju, tieši profesionāļus. Mēs aicinām dažādu festivālu direktorus braukt un skatīties.
Notiek potenciālo viesizrāžu un iespējamo sadarbības projektu nolūkošana?
Jā. Līdzīgi Latvijā katru rudeni notiek kopējā Latvijas teātra skate. Tas patiešām darbojas. Visi cilvēki ir ieinteresēti atbraukt un vienkopus apskatīties vairāk izrāžu. Piemēram, šobrīd mūsu fokuss ir uz Čikāgu, kas ir lielākais leļļu teātra festivāls Amerikā. Gan lietuvieši, gan igauņi, gan mēs esam bijuši tur draudzēties. Mūsu mērķis ir desantēties tur 2028. gadā.
Gada sākumā, februārī, Bostonā notika jau 8. Baltijas dokumentālo filmu festivāls, tieši šodien (saruna notika 12. maijā) tiek pasniegta Baltijas balva, var minēt orķestri Kremerata, kur spēlē mūziķi no visām Baltijas valstīm, protams, jāmin Baltijas mākslas zinātnieku vērienīgais kopprojekts Nepieradinātās dvēseles, popularizējot Francijā Baltijas mākslas simbolismu, bet kopumā sadarbības piemēru uzskaitījums neveidojas nemaz tik garš. Kā tu izjuti, veidojot Baltijas vizuālo skati, vai kopā kā trim Baltijas valstīm jums savā nozarē ir vieglāk un efektīvāk uzrunāt starptautisko vidi?
Jā, ir. Pēc piedalīšanās Šarlevilmezjērā mūs vairāk visur kur aicina. Tas palīdz strādāt un veidot kontaktus, palīdz mūs ieraudzīt kopainā. Mums ir diezgan maz vizuālā teātra piemēru salīdzinājumā ar citām valstīm. Somijā tā vairāk ir neatkarīgo kompāniju zona. Baltijas valstu ietvarā vizuālais teātris tiek īstenots vairāk valsts teātros. Lietuvā, piemēram, no valsts puses ir trīs nozīmīgi spēlētāji – Viļņā, Kauņā un Klaipēdā. Ir vēl viens ļoti interesants neatkarīgais teātris, kurš taisa ļoti specifiskus projektus.
Kā tu paskaidrotu kādam, kurš pēdējo reizi ir redzējis Pifu bērnībā, bet tagad vēlas sākt izglītoties laikmetīgās mākslas norisēs, – kas ir vizuālais teātris?
Lai to labāk saprastu, mēs šajā festivālā ieviesām arī Somijas fokusu, nākamajā – plānojam – Polijas. Uz Somijas izrādēm gan visas biļetes jau izpirktas. Mums pašiem teātrī ir divas bēbīšu izrādes (no 6 mēnešu vecuma – U. A.), un šobrīd režisore no Somijas, kura piedalīsies Baltijas Vizuālā teātra skatē, taisīs pie mums nākamo. Ir vērtīgi to redzēt, lai nav no jauna jāizgudro velosipēds, bet var darbināt savu fantāziju. Tā ir radikāli savādāka domāšana – mēs nevis izrādām bērniem, bet palīdzam dzīvot. Tanī brīdī – uz skatuvītes kopā ar aktieriem. Aktieris neizklaidē, viņš ir daļa no izrādes kopā ar mazajiem rāpulīšiem. Mēs agrāk to neesam tik daudz darījuši, bet tagad esam sapratuši, ka tas ir iespējams. Zinu, ka Liepājas festivālā būs līdzīga izrāde, kur vēl būs fokuss uz bērniem ar funkcionāliem traucējumiem.
Vizuālo teātri pamatā nosaka izteiksmes līdzekļi. Piemēram, izrāde Extra Virgin – Evaņģēlijs (18 +). Tajā somu izraēliešu izcelsmes mākslinieks stāsta par Palestīnas un Izraēlas vēsturi, izmantojot dildo. Izrāde balstās dokumentālā stāstā par to, kā Palestīnas Rietumkrastā atvēra "seksšopu", kas pastāvēja pāris stundu. To izdemolēja gan musulmaņu, gan kristiešu, gan izraēliešu radikāļi. Visas trīs konfesijas vienu reizīti bija apvienotas darbā pret cilvēku seksualitāti. Izrāde rāda, kā var stāstīt ļoti nopietnsu stāstus ar objektu, kas pirmajā mirklī neasociējas ar ierasto objektu teātra arsenālu. Bet, kad tu saproti, ka vēsture lielā mērā ir vīriešu veidota, tad tā šķiet ļoti precīza izvēle.
Galvenais ir tas, ka visos šajos stāstos vārds ir klātesošs, bet tas nav dominējošs. Vizualitāte izpaužas arī caur objektu, caur ķermeni, kā, piemēram, Kvadrifrona izrādē Sēri krāca ūdens viļņi, kur džeki stundu kaujas, kamēr tas iegūst virsnozīmi. Tas ir kaut kas jauns un reizē nav. Kā zinām – Sergeja Eizenšteina vienīgā izrāde, ko viņš bija uztaisījis pēc Džeka Londona stāsta Meksikānis motīviem (1921. gadā – U. A.), bija boksa mačs. Uz skatuves bija tā laika amatierbokseri.
Skates mērķis ir arī tas, ka tu satiecies ar cilvēkiem un redzi, kā viņi dara. Mums ir arī viena lietuviešu cirka izrāde – À Mesure – apieties uzmanīgi. Arī tas ir vizuāls stāsts, kurā varam skatīties divos līmeņos – ko meiteņu ķermeni ar tehniskajiem līdzekļiem var izdarīt fiziski, un sekot viņu personīgajiem stāstiem. Protams, skatītāji, sevišķi skatītāji Latvijā, baidās no izrādēm bez naratīva.
Mums bija diezgan liela diskusija, kur bērnu psiholoģe skaidri norādīja, ka bērniem līdz zināmam vecumam jau nav nepieciešams tāds izklāstīts stāsts kā pieaugušajiem. Bērns tver fragmentāri, visu kopsummā un no tā veido savu stāstu. Festivālā mums ir iekļautas arī horeogrāfes un režisores Kristīnes Brīniņas Mīļumlietas. Vietējie cilvēki pret to attiecas ar bijību, jo tur nav lineārā stāsta, bet visi ārzemju viesi, kas jau iepriekš ir redzējuši, ir stāvā sajūsmā.
Ko Baltijas Vizuālā teātra skatē piedāvā igauņi un lietuvieši?
Viļņas Leļļu teātris Lelė piedāvā interaktīvu izrādi bērniem (2+), kur tu, mainot proporcijas ausī, uzzini par savām fizioloģiskajām īpatnībām. Par to, kas ir mūsu katra ķermenis: kas slēpjas degunā? Kā izskatās auss iekšpuse? Bērnam ļauj ieraudzīt lietas, kurām viņš parasti nepievērš uzmanību. Kauņas Valsts leļļu teātris rādīs Šekspīra Karaļa Līra (16+) versiju. Uzskatu, ka tā ir viena no izrādēm, kas noteikti ir jāredz.
Igauņi nāk ar divām izrādēm. Viena ir fiziskā teātra izrāde Austošie vijolnieki, kas notiks japāņu valodā un ko stāsta igauņu autors. Par diviem brāļiem, kur viens kļūst par bandītu, otrs – ne. VAT teātris ir vecākais neatkarīgais teātris Igaunijā. Režisors ir viens no viņu aktieriem. Šobrīd lielākā daļa no aktieru trupas ir 50 plus, gandrīz visi ir pabeiguši režijas studijas un paši iestudē. Režisors Tanels Sārs ir studējis tajā pašā mākslas augstskolā, kur tagad studē Iveta Pole (Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmijā laikmetīgās fiziskās performances specialitātē – U. A.). Mums viņš savulaik pasniedza skatuves cīņu. Tā ir reāla fiziska izrāde. Otra igauņu izrāde Pārgalvīgie ir studentu izrāde, kas mūsu festivālā piedzīvos pirmizrādi. Tas bija igauņu uzstādījums, ka viņi to grib. Igauņiem ik pa diviem gadiem ir festivāls Treff, kurā viņi principā saved labāko no Aviņonas teātra festivāla, kur redzēju milzīgu dažādību – sākot no Malaizijas amatieriem, beidzot ar amerikāņu profesionāļiem.
Kur šobrīd pasaulē notiek visradošākais un daudzpusīgākais vizuālā teātra process?
Čehija, Polija, Bulgārija ļoti spēcīgi uztur klasisko naratīvu. Prāgā ir viena ļoti radikāla skola pie Sodjas Lotkeres. Viņi pēta cilvēku attiecības ar materialitāti, materialitātes attiecības pašai ar sevi. Viņas studentus jebkur pasaulē uzreiz var atpazīt. Tā domāšana ir tik radikāla! Pēc izrādes prasīju vienai meitenei no Makao – vai tu esi Sodjas Lotkeres studente? Viņa brīnījās, kā es to varēju zināt. Bet tas uzreiz ir redzams! Viņa arī stāstīja, ka mājās viņa nevar stāstīt šo stāstu, jo ciestu viņas radinieki Ķīnā.
Mūsu leļļu kursa kūrētāja Kultūras akadēmijā Anna Ivanova ved uz meistarklasēm labākos meistarus no pasaules. It kā viņi dara to pašu, ko mēs, bet domāšanu tomēr pagriež citādāk. Viņi iedod kopskatu – nav pareizākais veids, ir tev piemērotākais veids. Ļoti spēcīga vizuālā teātra šūniņa ir Somijā, Turku. Tur es redzēju foršu izrādi, kurā caur mikroskopiem, mainot elektromagnētisko lauku, pats salasi visādus puteklīšus no grīdas, saliec iekšā un skaties, kā viņi mēģenē dejo. Viens gals iesniedzas zinātnē, otrs – leļļu stāstu fantāzijā. Varbūt kādreiz atvedīsim šo izrādi.
Berlīnē ir viena skola, kurā māca tikai un vienīgi to, kā izgatavot milzīgas lelles, kas ir divstāvu māju augstumā. Tur ir ļoti spēcīga mehānika, materialitātes izvēle. Ja man prasa par novatorisku domāšanu, tad minu Sodju Lotkeri – kā ļoti zinātnisku un uz nākotni vērstu skatu. Pretpols – ūķītis, kur notiek interesantas lietas, ir Tamperē, mājā laboratorijā Teaterri Mukamas.
Sīkāk par skati un pilna programma: lelluteatris.lv.