Aspazija. Personīgi. Kā viņa pati dzīvē jutās

Patiesībā Ķimeles liktenī redzu nopietnu traģisku vadlīniju un caurviju darbību- viņai nav bijis teātra, ko varētu saukt par savu. Ja būtu, tad mēs varētu daudz drošāk runāt par viņas glorificēto talantu vai tā klāt-neesamību ( režijas lielajos uzvedumos, ne pedagoģijā, ne kamerizrādēs). Bīstos, ka apstākļos kā noritējis Ķimeles radošais mūžs, varam būt gauži netaisni savos vērtējumos. Asas piezīmes no skatītāju un vērtētāju puses ir sekmējusi režisores pašas nesaudzīgā attieksme pret citu darbu, kā arī kategorisms izteicienos par literatūras žanriem, ko runājam saistītā valodā. Pašas audzēkņi runas mākslā nevarīgi. Turklāt sanāk, ka, piemēram, runas mākslas pedagogu Olgas Bormanes, Arnolda Liniņa, Imanta Adermaņa... mūža darbs bijis nekam nevajadzīgs. Tāpat šeit lieki aizstāvēt mūsu skatuves mēistarus, kas bijuši izcili vārda meistari- Teodors Lācis, Ludmila Špīlberga, Anta Klints, Emīlija Bērziņa, Elza Radziņa, Harijs Liepiņš, Ints Burāns, Baiba Indriksone, Ausma Kantāne, Līga Liepiņa, Māra Zemdega... Sievietes, protams, nospiedošā vairākumā, jo čaklākas.

----Kabatā Ķimele ar savu favorītu Ērgļu Nikolaju, Burkovsku, Vītiņu, Vazdiku Raimondu, personiski salūgtajām recenzentēm šeptējās uz nebēdu--- Kāpēc G.Āboliņš nesaņēma Spēlmaņu balvu par Revidentu? Varbūt bija jāglābj kādu? Izglāba? Nezin, vai tikai tas nebija ar MĶ svētību, jo viņa ļoti rūpējusies par saviem cilvēkiem. Bet NN uztvēra kaut ko ļoti būtisku par M.Ķimeli (KD Aplamā ņemšanās Jaunā Rīgas teātra Noziegums/sods recenzija 2012. gada 4. aprīlis 12:14): Diemžēl, noskatoties Noziegumu/sodu, analogi vārdi jāadresē pašai režisorei: ja ņem Dostojevski un nerunā par psiholoģiski melnām, baismīgām ciešanām, sirdsapziņas ēdām, nepārtraukto Dieva un izredzētības, reliģiskās ekstāzes ideju meklēšanu un neatrašanu - visām šīm smagajām tēmām, kuras līdz ausu galiem pārdzīvo romāna varoņi, sevi un citus, vistuvākos plosīdami/saplosīdami, tad kāda mārrutka pēc ķerties pie Nozieguma un soda? Un pavisam jau nepieņemama ir režisores akceptētā aktrises ākstīšanās, attēlojot diloņslimo Katerinu Ivanovnu, - sevišķi nāves ainā, kad G. Zariņa, apkrauta ar trim lupatu lellēm (tie ir badā esošie bērni), atlaiž treknus štampus no provinces ķēmu teātra repertuāra. Kamēr Dostojevskim romānā šī publiskā nomiršanas aina nozīmē izaicinājumu Dievam. Nu, moins, teiktu Odesā. Iespaidīga recenzija par trauslo gaumes robežu. Arī JRT aktieriem nenāktu par ļaunu pārlasīt to reižu reizēm, lai saprastu, ka jādomā arī ar savu galvu. Bet M.Ķimele pratusi visos laikos pažēloties par savu grūto likteni, vispār viņa pratusi savu PR veidot. Jo aizkustina jau tā lielā pāridarījuma sajūta, ko viņai nācies izjust...:).

Vakar pirmo reizi dzēru cukurūdeni, lai pabeigtu noskatīties "Otello". Man ir problēma. Vai JRT teātra aktieri ir izcili inteliģenti, pacietīgi, pieradināti ( tāpat kā par šo teātri fanojošā publika un dažas, manprāt, ķertas un uzpirktas zinātnieces), vai viņi ir sabijušies par likteni, kas skar ikvienu, vai rupors- Hermanis pāršāvis pār strīpu, vai, lai dievs nedod, gaidāma koma... Neaizmirsīsim, ka Naumanis sakārtoja, lai Spēlmaņu balva tiktu Keišam, ne Skrastiņam par Amadeju. Seko "Dzeja"un "Aspazija" Ķimeles, un kā var noprast, arī aktieru akceptētas izrādes. Nobeigšu prastāk par prastu: Lūcis jau Valmierā nežmiedza, bet iegrožoja Ķimeli, nejaucās viņas darbā, pats bija vecmodīgs un domāju, ka arī apzinājās to, tikai neafišēja. Kabatā Ķimele ar savu favorītu Ērgļu Nikolaju, Burkovsku, Vītiņu, Vazdiku Raimondu, personiski salūgtajām recenzentēm šeptējās uz nebēdu, kaut kas nobruka, īpašums īsti veiksmīgi nenoformējās. Dailē, NT paviesojās, bet tur pašiem savējo gana, tad hermanis JRT turēja atstauma klātienē, tagad, kad pašam spēcīgas erotiskas un mākslinieciskas intereses pasaule, ļauj vaļu/ darīt mello darbu. Vārna liela pareģone, saka: " Dī*sā būs, ja neattapsies jeb ko dī*sies, ja neproti lidot!"

Par daudz paldies esam pateikuši, sevišķi par izrādēm, kas bieži nema nav izrādes, bet kā tagad modē- murgi. Tad nu tie tēātri arī pilnīgi apdulluši ar visām savām aprakstītājām, ar sarunātām slavinātājām pēlējām, ar Spēlmaņu naktīm, Harija Lipeiņa, Lilitas Bērziņas prēmiju laureātiem, kur p[retendentiem pat nav jausmas cik viņi tāli no šīm personībām. Bertas Rūmnieces un Ēvalda Valtera medaļas izčībēja, ko tur tik vecus...Rūmniece latviešu teātra māte? Sūdu! Kas tas Alunāns, lai arī latviešu teātra celmlauzis ar visām kļūdām un nevarībām? ĶIMELE un ASPAZIJA= tik tuvi kā pirksts un loceklis! Ja par aktieriem runājam, tad viņi to nastu nes nekurnēdami, jo skatuves mūžs rit, jauni nāk vietā, režisoru nopelns te dažkārt ir tuvu nullei, pedagogi, diemžēl, gatavo mazajām zālēm, tuvplāniem, nonākuši teātrī jaunie ģēnija milzonīgi strādā paši un par to AKTIRIEM paldies!

jā - vajag lasīt, tā ir. Bet es nespēju iespēt izlasīt visu, ko gribu. Nezinu - varbūt jāņem bezalgas atvaļinājums un jālasa - nedēļu, piemēram. Gribu lasīt akurateru, Belu, Janovski, ZSkujiņu , nerunājot nemaz par svešvalodās neizlasīto.

Miesas krāsas domino ir ārkērtīgi interesants romāms, fāntāzija, iatēles auglis, kur mazliet vēstures sajaukts ar irreālo, kas aizvien bijis modē/ topā. Tikai Skujiņš ir pārcenties, it kā jau gribēdams kļūst postmodernists, par ko nabaga universitātes studentiem jāraksta domraksti. Viss, kas saistās ar seniem laikie, ir minhauzena garā, forši. As pazijas bēres ataino attieksmi pre dzejniekiem kopumā. Skailse, tie taču ir mīti, leģendes, tāpēc ar interese lasāmi, labā valodā, mākslas darbs. Otrā romāna puse ar realitāti, visādiem tur geto un bezmaz revolucionāro kustību ir vienkārši Skujiņa k-ga blefs, paņirgāšanās par tiem, kas nepazīst drēbi. Traģiskākais ir nespēja daudzmaz sakarīgi savest galus kopā, kā tautā saka, gala biegās ir vien izčākstiens. Neaizmirstiet, ka Skujiņš ir ne vien sava laika spligtāko literātu pulkā, bet arī blēdis, šmigulants un māksliniecisks viltnieks, šantažists un izglītots cilvēks, kas saprot etiķeti un smalkas manieres. Tas taču ir ļoti daudz. Ej, mīļā, uz JRT, ceru, ka Baiba Broka visu izglābs, tikai uz mākslinieci paļaujos, ka ASPAZIJA BŪS. Tāpat kā daudzos citos gadījumos, piemēram Znotiņa, Daudziņa, Zariņas gadījumos, kur NOPELNUS nesteigsimies pierakstīt režisoriem.

NE PĒTERIS VASKS NE DZINTRA GEKA SAVĀ GARĀ NAV PIELĪDZINĀMI NE RAINIM , NE ASPAZIJAI. - - - - - - - - - - - - - - - - - - Vai Jūs domājat, ka Geka un Vasks ir pārāki par Aspaziju un Raini?

Prieks, ka tieši Māra izvēlējusies būt par režisori ASPAZIJAI. PERSONĪGI. Teicamāku izvēli grūti iedomāties. Pietrūkst sieviešu emancipācijas organizācijas atbalsta. Izvēles mēdz būt tik pat smalkas kā inspirācijas, kas garantē mākslas darba pilnīgumu. Viena no pēdējo gadu izcilākajām latviešu mākslas filmā, manprāt, ir "Pitons". Galvenajā lomā sievieškārtas pārstāve, lieki saistāma ar jēdzienu- mākslas tēls, bet reti atbilstoša naturalistika produkta kategorijai, jo sevišķi ar spičku kastīti un tās saturu komplektā. KAS BŪTU MŪSU VISU PIENĀKUMS: Nacionālājā Operā sarīkot SVĒTKU KONJCERTU ar latviešu klasiķu kora un solo dziesmām ar As pazijas un Raiņa dziesmu tekstiem. Piedalās izcilākie kori, diriģenti un solisti. Netiek piešķirta anormāla NAUDAS summa ( tikai samērīga atlīdzība) scenārija autoram vai programas sakārtotājam, Kultūras ministrija, vismaz kaut kā izrādot PATIESU CIEŅU mūsu kultūras DIŽGARIEM, atrod personību, kas to dara aiz pateicības pret latviešu tautas kultūras mantojumu.

Ne aizvainojums, ne murgs, ne izvirdums, ne cilvēciņš. Atmetiet vismaz augstprātību, CILVĒKS, tāds pats kā visi citi, jo pat visdiženākos gaida skujiņām rotātais galapunkts. Ticiet, ka pienāks brīdis ( nav runa par dzeltenajiem), ka daudz vēl nāks gaismā, arī dažā laba ( taču tikai aiz intereses, vai ne) pastiprināta interese par okultismu un maģiju, apmeklējot sirdsskaidrus pasākumus. Zinu, ka Māra Ķimele ir gādīga pret SAVIEM audzēkņiem, viņi viņu ciena un uzteic, kā jau profesionāļi, kam pedagogs nepieciešams, bet nemīl. Ja Ķimele zinātu, kas ir pedagoga misija, tad viņa nespētu būt kā sērskābe pret citu skolu pārstāvjiem. Mums ir visādi maisi, mums ir visādi pētījumi un visādas patiesības, kuras nav vēlams zināt, kur nu vēl uzdrīkstēties pieminēt. Nedarītu to arī tagad, ja Ķimele savu vārdu neliktu līdzās Aspazijai, kā arī nebūtu tādus it kā Raiņa "šedevrus" izkleķerējusi kā "Karuklīti" Valmierā un "Jāzepu" NT. Varbūt ir labi, ka izcila personība apveltīta ar gara mantu, kas ļauj neapzināties, ka katram ir autori, tēmas, kurām nevajadzētu ķerties klāt. Tik ir "pamatīguma", ka cienu ļaudis, kas neizliekas par tiem kas nav.

tas nu gan ir pamatīgi aizvainota cilvēciņa murgu izvirdums

Var manīt, ka pamestie skatuves mākslinieki un uzpumpētā publika, kas sevi par ārkārtas produktu uzskat, ir satraukušies. Un ne bez pamata.