Satiksmes ministrs Atis Švinka (Progresīvie) šodien [intervija notiek ceturtdien] knapi izturēja kārtējo neuzticības balsojumu, lai gan trīs koalīcijas partnera ZZS deputāti atbalstīja viņa demisiju un kāpa tribīnē savu koalīcijas kolēģi kritizēt. Pirms nedēļas līdzīgi uzvedās Progresīvie, no Saeimas tribīnes kritizējot paši savas koalīcijas premjeres Evikas Siliņas (JV) ziņojumu par valdībā paveiktajiem un iecerētajiem darbiem. Es negribu politisko procesu trivializēt līdz «spēlei» vai «teātrim», bet ir acīmredzams, ka koalīcijas partneri ir vienojušies, ka līdz vēlēšanām ir atļauts viss, kas nenogāž valdību. Proti, visi trīs tēlo, bet varbūt arī netēlo, ka cits citu neieredz, tikmēr turpina strādāt kopā, lai gan vēlētājam rodas maldinošs priekšstats, ka visi ir ārkārtīgi principiāli un atšķirīgi.
Valdība šodien lamāja valdību, kas ir kaut kas neticams. Sabiedrībai tika nodemonstrēts pilna spektra teātris, respektīvi, koalīcija pati grib paņemt visas funkcijas, esot gan koalīcija, gan opozīcija vienlaikus. Kad koalīcija it kā vada valsti, bet, no otras puses, sabiedrībai nodrošina šo šova elementu, kur viens otru kritizē, darot opozīcijas darbu. Šīs valdības lielākā problēma ir, ka dienu pirms vēlēšanām oktobrī, kad būs jāpavelk svītra zem padarītā, atklāsies, ka tajā sarakstā ir tikai lietas, kurām nav valstiski prioritāras vērtības. Ja mēs tā paskatāmies, ko tad šī valdība būs izdarījusi, tā būs pieņēmusi Stambulas konvenciju, denonsējusi to, nedenonsējusi, iesaldējusi, un tas viss ar ZZS trīskārtēju, ja ne četrkārtēju pozīcijas maiņu. Faktiski viss, ko trīs koalīcijas partijas ir panākušas, – nodrošinājušas, ka savās elektorālajās bāzēs katrs ir paspēlējies. Bet, ja mēs paraugāmies praktiski, tad gandrīz visos skaitliskajos rādītājos mēs esam piedzīvojuši nevis izaugsmi, kārtību un acīmredzamas garantijas, ka virzāmies pareizā virzienā, bet labākajā gadījumā – stagnāciju. Līdz ar to šī publiskā izrāde, kas arī šodien Saeimā ļoti spilgti parādījās, ir nepieciešama kā pašsaglabāšanās metode priekš 3. oktobra vēlēšanu dienas. Jā, šādas metodes tika piekoptas arī iepriekš, bet tās vienmēr tika izbeigtas, tiklīdz sāka iet runa par Latvijas nacionālo drošību un Latvijas ārpolitiku. Šīs bija tās sarkanās līnijas, pār kurām līdz šim neviens neatļāvās spēlēties.
To jūs domājāt, kad šonedēļ sociālajos tīklos nocitējāt vispirms aizsardzības ministru Andri Sprūdu (Progresīvie), ka «Latvija patlaban neplāno iesaistīties iespējamā operācijā Hormuza šaurumā», un pēc tam premjeri Eviku Siliņu (JV), ka «Latvija ļoti nopietni izvērtētu lūgumu palīdzēt operācijā Hormuza šaurumā», un uzdevāt retorisku jautājumu, vai mūsu valstij ir vienota ārpolitika un vienoti signāli uz āru, jo jums izskatoties, ka valdības partijas vispār nesarunājas savā starpā? Jo Valsts prezidents trešdien pēc tikšanās ar premjeri teica, ka īsti pretrunu šeit neredz. Doma tāda – kad un ja Latvijai būs jālemj, vai atsaukties ASV aicinājumam NATO valstīm iesaistīties ar palīdzību, lai atjaunotu naftas pārvadāšanu Irānas režīma apdraudētajā Hormuza šaurumā, tad arī būs pozīcija.
Ja nebūtu Valsts prezidenta, kurš vienmēr kā tāds neitrāls arbitrs no malas velk ārā aiz ausīm šīs koalīcijas katastrofas, tad, visticamāk, sabiedrība jau sen būtu eksplodējusi. Bet prezidents lieliski veic savu funkciju, mēģinot apdzēst visas šīs rotaļas ar sarkanajām līnijām un visus šos ugunsgrēkus vai vismaz mēģinot amortizēt visu šo traģisko rotaļu sekas. To piemēru jau ir neskaitāmi daudz – gan nespēja valdībai skaidri pozicionēties, vai tad mēs esam Palestīnas vai Izraēlas pusē, kur koalīcija demonstrē abas pozīcijas vienlaikus.
Jūs tiešām domājat, ka gadījumā, ja Latvija nonāks līdz nepieciešamībai lemt par iesaistīšanos, Progresīvo pusē būs kādas problēmas ar šo?
Tas, ko mēs skaidri redzam, ka ļoti lielas un uzskatāmas antipātijas pret republikāņiem un Trampu atklātā veidā nāk no Progresīvajiem. Vienotībā ārlietu ministre [Baiba Braže] ir kaut kā dīvaini spēlējusies tajos… nu, piemēram, sākas Irānas karš, un tā pozīcija ir apmēram tāda, ka «es aicinu pusēm nomierināties un neeskalēt». Viss jau ir sācies! Tā pozīcija jau ir nokavēta, tas jau ir vecs stāsts. Igaunijas ārlietu ministrs [Marguss Cahkna] iziet ārā ar skaidru pozīciju – ja amerikāņi sauks palīgā, tad igauņi noteikti palīdzēs. Skaidrs, ka, ja, nedod Dievs, sāktos kāda sauszemes operācija, mums nav tādu spēju, lai mēs tur piedalītos. Jautājums šobrīd ir cits – par Hormuza šaurumu. Minimālā apmērā, par ko igauņi šobrīd diskutē, ir atsevišķu atmīnēšanas speciālistu nosūtīšanu, lai tiktu galā ar šaurumā izvietotajām mīnām. Kaut vai tik vienkāršu signālu raidīt – ja būs nepieciešamība, mēs atsauksimies. Tā vietā iznāk mūsu aizsardzības ministra un premjeres pozīcija, kas ir kontroversāla. Nu, kāds ir šo abu cilvēku signāls? Kur tur ir stāsts par vienotu saprotamu Latvijas ārpolitiku? Tieši nekāds. Igaunijas ārlietu ministrs pa to laiku aizlido uz Izraēlu, tiekas ar amatpersonām, cenšas noskaidrot vairāk un skaidri apliecina, kurā pusē viņš šajā stāstā stāv. Pie mums es pagaidām nejūtu nekādas sarunas un mēģinājumu ļoti rūpīgi izdomāt Latvijas valsts vienotu pozīciju, tas, kas notiek publiskajā telpā, drīzāk liecina par to, ka amatpersonas savā starpā vispār nesarunājas, kas ir graujoši. Normāli būtu, ka pie jebkuriem reāliem lieliem pagriezieniem pasaules ģeopolitiskajos notikumos būtu momentānas konsultācijas un koordinācija un Baltijas valstis stāvētu vienoti. Mēs redzam, ka igauņi šobrīd ir aizgājuši uz priekšu, kamēr latvieši uz āru raida diametrāli pilnīgi pretējas pozīcijas. Tā ka nerunāsim par kaut kādu vienotu Baltijas ārpolitiku – mums ir koalīcijas ietvaros absolūti diametrāli pretēji uzskati. Un tas nav pirmo reizi. Vēl tikko ar atbalsta vēstuli Trampam bija situācija, kas mums draudēja ar trim dažādiem Saeimas paziņojumiem vienlaikus. Un tajā brīdī es arī sazinājos ar Valsts prezidentu un rosināju, ka mēs – šis piecinieks, kas ir valstiski domājošas partijas, – apsēžamies pie galda, izrunājam situāciju un vienojamies, jo ne tikai es kā opozīcijas pārstāvis, arī prezidents pats bija diezgan lielā izmisumā no šīs situācijas. Un tad tapa visas kompromisa redakcijas un faktiski pie galda tika «pielauzti» partneri, un prezidentam bija izšķiroši svarīga loma, lai vispār saglābtu vienotu ārpolitisko pozīciju šajā visā. Prezidents kā meža sanitārs vienmēr saslauka to miskasti, kas tiek radīta. Paldies viņam, protams, par to, bet jautājums ir, kā mēs brauksim uz priekšu ar pieciem riteņiem, kur katrs brauc savā virzienā?
Jūs sākāt ar to, ka Progresīvo aizsardzības ministra Sprūda nostāja lec laukā jautājumā, kas skar Latvijas pozicionēšanos, vai tā atbalsta ASV un Izraēlas darbības pret Irānu un ir gatava iesaistīties. Bet lielajā ārpolitikas pieciniekā jau ne Sprūda, ne kāda cita no Progresīvajiem nav. Tur bez prezidenta ir Vienotības, ZZS un Nacionālās apvienības politiķes. Tad, kas ir tas, kas traucē noformulēt vienotu un saprotamu pozīciju? Jo mēs vairākkārt pēc katra klupiena dzirdam, ka nu gan viss būs koordinēti un labāk, bet buksē taču.
Problēma ir dziļāka. Problēma ir tajā, ka veselā saprāta centrisku politiku pie šāda koalīcijas salikuma vienkārši nav iespējams izveidot, tāpēc ka vienā galā ir Progresīvie, kuriem ir jācenšas radīt gandarījumu tajā sabiedrības daļā, kas ir viņu pamatelektorāts, kas ir ultra kreisi, ultra liberāli noskaņoti woke atbalstītāji. Viņu elki ir [radikālā vides aktīviste] Grēta Tūnberga, klimats, Palestīna, viendzimuma laulības un vēl vesela buķete ar šāda tipa jautājumiem. Un, kā to parāda arī socioloģija, ir izveidojies savienoto trauku princips starp Progresīvajiem un Vienotību, kur liela daļa viņu elektorāta mierīgi varētu dreifēt no vienas partijas uz otru. Tādēļ Vienotībai nekas cits neatliek kā iet kreisuma virzienā, viņi to ir izlēmuši darīt – tā vietā, lai noturētu centru un veidotu politiku, viņi pavelkas līdzi kreiso politikai. Vienīgās Vienotības bailes ir, ka Progresīvie viņus varētu vēlēšanās izkonkurēt, jo Vienotība nevar būt vēl kreisāka nekā Progresīvie.
Otra problēma ir sāncensība starp ZZS un Šlesera partiju [Latvija pirmajā vietā], kas ir dabisks pretpols Progresīvajiem. Visu, ko dara Progresīvie, Šlesers dara pretēji un otrādi. Šlesers mīl Trampu, Progresīvie ienīst, Progresīvie virza Stambulas konvenciju un runā par viendzimuma laulībām, Šlesers ir pret. Arī šo abu spēku augšana Latvijas politiskajā ekosistēmā nav iedomājama vienam bez otra. Kādreiz bija saspēle starp Nacionālo apvienību un Saskaņu, tagad – starp Progresīvajiem un Šleseru. Viņi ir kļuvuši par dabiskajiem partneriem. Līdz ar to koalīcijā esošā ZZS cenšas pievilkties klāt un iegūt daļu simpātiju, kas ir tajā elektorālajā daļā, kas ir Šlesera vēlētājs. Un, lai to izdarītu, ZZS ieņem radikālāku pozīciju tajā, kas saistīts ar Trampu un izrietošajiem jautājumiem. Tas savukārt rada šķēri starp ZZS un Progresīvajiem, un skaidrs, ka visi viņu kašķi par mežu nozari arī der kā vieniem, tā otriem. Es nesen – gada sākumā – biju ASV, kur tikos ar republikāņu kongresmeņiem, un viņi paši ir nelaimīgi, kā šis viss ir radikalizējis sabiedrību, un ieguvēji no tā ir radikāli politiķi, veidojas divi radikāli flangi, un normāla politika šajā cīņā izskatās pelēka un garlaicīga, veselā saprāta politikai šādā radikalizācijā vienkārši sāk pietrūkt vietas.
Te ir īstais brīdis precizēt, ko jūs domājāt, pašā sākumā runājot par partiju «paspēlēšanos sava elektorāta ietvaros», jo ne visi šo politisko slengu sapratīs, bet tas ir pietiekoši svarīgi.
Mēs šobrīd redzam jaunlaiku fenomenu, kad pie tā melu apjoma, kas šobrīd ir gāzts pāri sabiedrībai, vienalga, kurā jautājumā, – Kariņa lidojumi, Rail Baltica, airBaltic, «iesim biržā-ne, neiesim biržā» –, pagātnē jebkura valdība jau būtu sadegusi zilās liesmās un kritusi. Ja mēs patinam atpakaļ laiku, kad veselības ministrs krita, jo par dažiem eiro bez rindas kaut kādu pumpu nooperēja, vai vides ministru atlaida tikai par to, ka viņš 16. martā aizgāja pie Brīvības pieminekļa, pārkāpjot tā laika ārpolitisko līniju «nekacināsim Krieviju, jo mums ar viņiem galu galā tranzīts», respektīvi, par relatīviem sīkumiem, ja salīdzinām ar mūsdienām, tad šobrīd faktiski ir iestājusies vispārēja visatļautība, jo ir pārliecība, ka pie tik emocionāli uzkacinātas sabiedrības, kāda tā ir šobrīd, ielādējot jautājumus, kas sašķeļ sabiedrību, nevis tos, kas pēc būtības ietekmē mūsu nākotni un likteni, liela daļa sabiedrības to pirmkārt nesapratīs, jo tas melu apjoms ir tik liels, ka to lēnām sāk uztvert par normu. Tādēļ notiek paļaušanās, ka pietiks emocionāli uzrunāt marginālas tēmas, kas ir fantastiski pielādētas un rezonē vēlētāju apziņā, lai cilvēki piedotu visas iespējamās kļūdas. Lai gan tikai Rail Baltica vien būs milzīgs starptautisks skandāls, kas būs pamatakmens attiecību katastrofai Baltijas valstu starpā. Jo skaidrs, ka būs jāmaksā un nekas netiks pabeigts, bet tas viss paliek bez sekām uz reitingiem. Tāpēc, ka emocionālos jautājumus risina, par tiem cepas un cīnās. Te mēs esam nonākuši – ko darīt saprātīgiem, centriskiem politiķiem šajā ļoti uztracinātajā laikmetā, kur dominē pseidoproblēmas. Savukārt tās jēdzīgās tēmas ir sarežģītas un garlaicīgas, tās ir grūti skaidrojamas un grūti risināmas, tāpēc tiek izvēlētas ļoti vienkāršas un elektorātu tracinošas tēmas, uz kurām abos pretpolos pārstāvētās partijas arī cer iejāt nākamajā Saeimā.
Kur izpaužas tas jūsu piesauktais Vienotības kreisums, ja neskaita konkurēšanu ar Progresīvajiem par atsevišķām dienaskārtības tēmām, kur Vienotība tomēr cenšas pozicionēties atšķirīgi, kā partija, kas atbild par eiropeisko kursu, nevis tikai izkliedz lozungus ideoloģiskā nišā?
Labējās idejas, labējā politika ir pazudusi – ekonomiskā attīstība, konkurētspēja, tas viss jau labu laiku ir pazudis no ētera. Vienotības politika jau labu laiku ir balstījusies parādu vairošanā, kas tiek vienkārši noēsts. Valsts parāda uzaudzēšana nebijušos apmēros un vispār pieradināšana pie tā, ka mēs jau varam nemēģināt taupīt, mums vienkārši ir jāaizņemas vēl. Tas neglābjami novedīs pie krīzes, un krīze novedīs pie izdevumu konsolidācijas. Vienā brīdī jau būs jāgriež, un tad būs ērti palikt opozīcijā, ļaut izdevumus griezt citiem un teikt: «Nu, redziet, mūsu laikos gan visi zaļi dzīvoja!»
Jūs iezīmējāt scenāriju šī gada oktobrim, kad notiks sarunas par jaunās valdības sastādīšanu?
Šobrīd notiek problēmu audzēšana visos virzienos. Mēs it kā pat zinām diagnozes, bet valdība apzināti audzē problēmas, kuru risināšanai atvēlētais laiks būs nepietiekams, lai kaut cik saprātīgi tās censtos atrisināt. Valsts parāds, airBaltic, Rail Baltica – tur ir vesels saraksts, sauc, ko gribi. Arī demogrāfijas problēmu nerisināšana noved pie imigrācijas atvēršanas, kas jau klusiņām ir notikusi, un tagad tiek domāts, kā to legalizēt. Būs kā kara laikā, kad tev to risināmo problēmu vienlaikus ir tik daudz, ka nav laika mikroķirurģijai un tā kāja ir vienkārši jāzāģē nost. Respektīvi, tiem nākamajiem, kas nāks valdībā, viņiem draud politiska katastrofa. Un, iespējams, Vienotība oktobrī nemaz neraudās, ka zaudēs premjera pozīcijas, bet ar gardu muti pasēdēs opozīcijā vai kā trešais, ceturtais spēlētājs valdībā, kas var atļauties pakritizēt, – nu, tas, ko mēs principā šobrīd redzam koalīcijā.