Zviedri jau 1989.gadā gatavojās ekonomiskajai sadarbībai ar Latviju

Ziņojumā no Zviedrijas konsulāta toreizējā Ļeņingradā (patlaban - Sanktpēterburgā) Ālanders raksta: "Ir skaidrs, ka visi baltieši vēlas neatkarību," un piebilst, ka nedaudz atšķiras veids, kā šo jēdzienu izprot, taču pirmajā vietā, diplomātam šķiet, ir runa par ekonomisko neatkarību, kamēr viedokļi daloties par to, ko nozīmē politiskā neatkarība.Tomēr diplomāts vēlāk ziņojumā secina, ka "Zviedrijai tā ir vairāk vai mazāk politiska revolūcija ziemeļos - pirmā, ko esam pieredzējuši mūsu dzīves laikā. Uz attīstības Austrumeiropā fona (tobrīd komunistiskā sistēma bruka arī vairākās tālaika Varšavas pakta valstīs) neizbēgami jāredz līdzības ar 1848.gadu. Viena pēc otras kā domino klucīši krīt autoritāras valdības tautas dusmu priekšā".Ālanders ziņojumā analizē situāciju Igaunijā, Latvijā un Lietuvā pirms tobrīd gaidāmām padomju pašvaldību vēlēšanām un ķeras pie ekonomiskā stāvokļa apskata. "Ekonomikā valda nedrošība un apjukums. Plašos vilcienos, tiek nomainīts viss vecais civillikums. Vecos likumus vairs nepiemēro, jaunie likumi vēl nav stājušies spēkā.""Labākā gadījumā no šī radošā haosa iznirs jaunas personības, uzņēmumi un struktūras. Jauni uzņēmumi uzplauks, un vecie valsts uzņēmumi iznīks. Zināšanu un sapratnes trūkums par to, kā darbojas tirgus, tostarp banku sistēma, ir uzkrītošs," raksta diplomāts.Uz paša jautājumu "Kas Zviedrijai jādara?" Ālanders atbild ar virkni prognožu, ieteikumu un secinājumu, arī biznesa un ekonomiskās sadarbības jomā."Attīstība Baltijā būs nozīmīga zviedru uzņēmumiem. Visticamāk, mazie un vidējie zviedru uzņēmumi stāsies kontaktos un tirgosies ar Baltiju. Tie būs pavisam citi zviedru uzņēmumi - ja neskaita tirdzniecības uzņēmumus - nekā lielās zviedru firmas, kas līdz šim dominējušas tirdzniecībā ar Padomju Savienību," raksta Ālanders.Diplomāts arī prognozēja, ka Baltijas neatkarība atdzīvinās virkni Zviedrijas ostu. "Attīstība radīs jaunas iespējas snauduļojošām Zviedrijas austrumu piekrastes ostām," raksta Ālanders un min tādas pilsētas kā Nīneshamna, Norčepinga, Vestervīka, Oskarshamna, Kalmāra, Karlskrona un citas.Diplomāts, kurš, pēc internetā pieejamās informācijas, ir arī bērnu grāmatu autors, prognozēja, ka "no Baltijas valstu puses parādīsies jauni, spējīgi valsts uzņēmumu vadītāji, kuri meklēs sadarbību ar ārvalstu uzņēmumiem". Tā kā šo uzņēmumu darbība un nozares var neatbilst līdzšinējai (1989.gada) Zviedrijas Eksporta padomes darbībai un interesēm, Ālanders iesaka sūtīt vietējo valodu protošus pārstāvjus uz Tallinu un Rīgu, kur tie varētu strādāt Zviedrijas konsulāro pārstāvniecību paspārnē, veidojot informācijas birojus."Var arī iedomāties, ka šiem informācijas birojiem uz īsāku vai ilgāku laiku piesaista zviedru banku personālu un eventuāli atver Ziemeļu investīciju bankas filiāli. Šajā (banku lietu) nozarē ir liels zināšanu trūkums, kas var izrādīties šķērslis zviedru un baltiešu abpusējas tirdzniecības izaugsmei," brīdināja diplomāts.Diplomātiskajā korespondencē zviedru valodā, kuru var lejuplādēt no Zviedrijas Ārlietu ministrijas mājaslapas, 1990.gada laikā biznesa un ekonomiskās sadarbības jautājumi vairs īpaši bieži netiek pieminēti, jo daudzos atslepenotajos ziņojumos diplomāti galvenokārt pievēršanas Lietuvas neatkarības deklarācijai 1990.gada martā un tās sekām, kā arī padomju bruņoto spēku aktivitātēm Baltijas reģionā. Par gaisa desanta vienību pārvietošanos un darbošanos 1990.gada gaitā zviedri pat dažkārt ziņo ar steidzamām telegrammām un telefona zvanu pierakstiem.