Pērn vidējās darbaspēka stundas izmaksas Eiropas Savienībā (ES) bija 34,8 eiro, bet eirozonā – 38,6 eiro. Tomēr šis vidējais rādītājs maskē ievērojamās atšķirības starp dažādām Eiropas valstīm, piemēram, darbaspēka stundas izmaksas svārstās no 12,1 eiro Bulgārijā līdz 59,3 eiro Islandē. Latvijā ir ceturtās viszemākās darbaspēka stundas izmaksas ES – 16,3 eiro, liecina Eurostat dati. Lietuvā tās ir nedaudz augstākas – 17,9 eiro, bet Igaunijā – 21,1 eiro. Salīdzinājumam Polijā tās ir 19 eiro apmērā, bet Zviedrijā – 43,2 eiro.
"Latvijas zemās darbaspēka izmaksas Eiropas mērogā ir priekšrocība, bet tikai daļēja. Zemas darbaspēka izmaksas pašas par sevi nav ne brīnumzāles, ne problēmas risinājums. Tās var būt priekšrocība investīciju piesaistē un eksportā, īpaši cenu jutīgās nozarēs, proti, vienkāršākā ražošanā, apstrādē vai atsevišķos pakalpojumos. Taču ilgtermiņā investori neskatās tikai uz algu līmeni, viņi vērtē arī produktivitāti, darbaspēka pieejamību, enerģijas izmaksas, infrastruktūru, regulējuma prognozējamību un to, cik ātri valstī vispār var realizēt projektu," teic Citadele bankas ekonomists Kārlis Purgailis.
Vēl ir priekšrocība
"Izmaksu ziņā Latvijai vēl ir salīdzinoša priekšrocība, taču tā nav tik liela, lai viena pati noteiktu investoru izvēli. Eksportējošiem uzņēmumiem svarīgākais nav vienkārši zemas algas, bet izmaksas pret saražoto rezultātu. Svarīgi ir nevis tas, cik maksā darbinieks, bet cik daudz pievienotās vērtības viņš rada," norāda ekonomists.
Piemēram, Rīgas potenciālie investori, ar kuriem šobrīd notiek sarunas, lielākoties pārstāv pakalpojumu ekonomikas segmentus – IKT uzņēmumus, biznesa pakalpojumu centrus, finanšu tehnoloģiju uzņēmumus un citus starptautiskus uzņēmumus, kuriem būtiska ir kvalificēta darbaspēka pieejamība lielākā skaitā. Šajās sarunās divi galvenie faktori ir darbaspēka izmaksas un talantu pieejamība.
No šī skatupunkta raugoties, arī Rīgas Investīciju un tūrisma aģentūras direktors Fredis Bikovs vērtē, ka salīdzinoši zemākas darbaspēka izmaksas Rīgā ir priekšrocība investīciju piesaistē. Tas pats par sevi nav negatīvs faktors, jo starptautiskie uzņēmumi, kas ienāk Rīgā no tādām valstīm kā Šveice vai Norvēģija, šeit spēj piedāvāt konkurētspējīgākas algas nekā daļa vietējā kapitāla uzņēmumu. Līdz ar to investīciju piesaiste vienlaikus nozīmē arī iespēju paaugstināt atalgojuma līmeni Rīgas iedzīvotājiem. To apliecina arī Latvijas Starptautisko biznesa pakalpojumu centru nozares asociācijas (ABSL Latvia) statistikas dati, kuri norāda, ka lielie starptautiskie investori vidēji maksā augstākas algas, nekā ir tirgus vidējais līmenis.
"Vienlaikus ilgtermiņā konkurētspēju nevar balstīt tikai uz zemākām darbaspēka izmaksām. Otrs ļoti būtisks aspekts ir talantu pieejamība un kvalificēta darbaspēka attīstība. Ja vēlamies panākt izrāvienu produktivitātē un eksportā, daudz lielāks fokuss jāliek uz prasmju attīstību, pārkvalificēšanos un izglītības kvalitāti," uzsver F. Bikovs.
Neizšķir visu
No Baltijas valstīm viszemākās darbaspēka izmaksas ir Latvijā, visaugstākās – Igaunijā. "Lietuvā darbaspēka izmaksas ir augstākas nekā pie mums, bet tas nav traucējis ekonomikai vairākus gadus augt straujāk un piesaistīt investīcijas. Tas nozīmē, ka zemākas izmaksas ir bonuss, bet ne galvenais trumpis. Ja valsts piedāvā labāku biznesa vidi, lielāku tirgu, ātrākus lēmumus, spēcīgāku investīciju sistēmu un augstāku ražīgumu, investori bieži ir gatavi maksāt arī nedaudz vairāk," skaidro K. Purgailis.
Šobrīd Latvijā var redzēt arī izteiktas reģionālās atšķirības: Rīgā bezdarba līmenis ir zems, tas liecina par ierobežotu pieejamā darbaspēka apjomu, savukārt citos reģionos, īpaši Latgalē, tas joprojām ir augsts. "Tas norāda uz būtisku plaisu starp darba tirgū pieprasītajām prasmēm un pieejamā darbaspēka kvalifikāciju. Uzņēmumiem nepieciešami darbinieki ar augstāku kvalifikāciju un specifiskām kompetencēm, taču daļai darba meklētāju esošā kvalifikācija šobrīd nav pietiekama mūsdienu darba tirgus vajadzībām. Tāpēc ilgtermiņa izaugsmes pamats būs ne tikai konkurētspējīgas izmaksas, bet arī pārkvalifikācija, prasmju pilnveide un mūžizglītība, lai mazinātu šo plaisu un nodrošinātu ekonomikas un eksporta nozaru attīstībai nepieciešamo darbaspēku," norāda F. Bikovs.
Jāatzīmē, ka turpinās diskusijas par minimālās algas līmeni nākamgad. Attiecīgi arodbiedrības un darba devēji debatē starp 835 un 820 eiro minimālajām algām. Runājot par minimālās algas un neapliekamā minimuma diskusiju, K. Purgailis uzsver, ka te svarīgākais ir līdzsvars. Latvijā minimālā alga ir salīdzinoši zema pret ES mērogu, un tas nozīmē, ka telpa algu kāpumam pastāv, taču tam jāiet kopā ar produktivitātes celšanu, citādi, īpaši reģionos un zemākas pievienotās vērtības nozarēs, tas var kļūt par papildu spiedienu uzņēmumu konkurētspējai.