Būtībā tūlīt lauksaimniecības jomā kā ik gadu sākas pavasara darbi. Kāds ir lauksaimnieku kopējais skatījums uz šo gadu kopumā – sēšanu, audzēšanu līdz pat ražas novākšanai? Respektīvi, kāds izskatās šis gads, kas līdzi atnesis jaunus notikumus arī ģeopolitiskajos kontekstos?
Pēc pagājušā slapjā gada, kas radīja milzīgu ietekmi lauksaimniekiem, jāsecina, ka aizvadītā ziema ir bijusi gana cerīga. Mums gan sen nebija piedzīvota tāda pilnvērtīga ziema, kāda bija šī, un, no augu (ziemāju) pārziemošanas viedokļa raugoties, prognoze patlaban izskatās diezgan laba. Jāpiebilst gan – lai arī nelielas, tomēr ir atšķirības pa reģioniem. Zemgale un Kurzeme izskatās vidēji krietni labi, taču, ja paskatāmies uz Latgali – tur varētu būt lielākas problēmas, ko radīja pagājušā gada lielais slapjums. Tas, ko ietekmēja pagājušā gada slapjais rudens – kopumā palēninājās ražas novākšana aptuveni par vienu līdz divām nedēļām, līdz ar to vēlāk tika iesēti ziemāji, un jautājums ir – kā tie būs pārziemojuši? To, cik labi tas būs izdevies, mēs varam sākt vērot tikai tagad, kad sniegs ir pilnībā nokusis. Vietām gan uz laukiem turas ūdens lāmas, tāpēc rēķināmies, ka kaut kādās vietās būs problēmas ar ziemājiem: vienā – lielākas, citā – mazākas. Taču kopumā jāsaka – slapjā rudens dēļ, izskatās, kopumā būs par 25–30% mazāk ziemāju iesēts, nekā tas ir katru gadu. Tas savukārt lielu ietekmi atstās uz kopējo ražu. Redzēsim, kāds būs šis pavasaris tādā ilgākā laika posmā – līdz vasarai, kad varēsim vasarājus sasēt. Un tur atkal ir jautājums – cik šis gads būs slapjš vai sauss un kā izaugs vasarāji? Līdz ar to jāuzsver, ka pagājušā gada radītā ietekme iestiepjas arī šī gada sākumā un tā ietekme ir diezgan liela.
Kāda situācija tiek prognozēta augļkopībā? Patlaban gan droši vien vēl ir grūti spriest, jo augļu koki vēl tā īsti nav atmodušies.
Šobrīd augļkopībā viss izskatās labi, bet tā lielākā ietekme, kas ir katru gadu, protams, ir salnas, kuras mēdz pāraugt jau salā. Atceros, Jelgavas pusē ir piedzīvots pat ap mīnus 11 grādu sals. Tādējādi kritiskais periods augļkopībā būs aprīļa otrā puse un maijs – lai augļkoku ziedēšanas laikā nebūtu liela sala. Tajā pašā laikā daudzi lauksaimnieki veic preventīvus pasākumus, tostarp pielietojot dažādus tehnoloģiskus pasākumus, piemēram, izmanto tā sauktās pretsalnu iekārtas, lai pēc iespējas mazinātu sala ietekmi. Mēs jau saprotam, ka mums tāpat nāksies sadzīvot ar mūsu klimatiskajiem apstākļiem, tostarp lielām salnām, kas reizi pa reizei tāpat būs, tādēļ arī darām visu iespējamo, lai no tā pasargātos.
Atgriežoties pie graudkopības un dārzeņkopības. Mūsu saruna notiek 1. aprīlī – dienā, kad tiek samazināts akcīzes nodoklis dīzeļdegvielai mazumtirdzniecībā. Tāpat arī lauksaimniekiem paredzētajai dīzeļdegvielai tiek mazināts nodoklis. Taču tieši energoresursu cenu straujā kāpuma sākumā dzirdēju lauksaimnieku pārdomas par to, vai vispār sēt un stādīt un, ja sēt – tad ko un cik daudz. Cik lielā mērā šis viss ietekmē lauksaimniecību šogad?
Es nezinu, kā labāk nosaukt mūsu lauksaimniekus – tie laikam ir tādi traki cilvēki, jo mēs darīsim visu iespējamo, lai izdarītu pēc iespējas vairāk, pēc iespējas labāk, nekā tam ir jābūt, un mēs sēsim un stādīsim. Taču tā ietekme, protams, ir milzīga. Ja runājam konkrēti par dīzeļdegvielas cenu, tur diezgan precīzi izdarīts – lauksaimniekiem ir tā sauktā bezakcīzes dīzeļdegviela, kas ir domāta tieši lauksaimnieciskās ražošanas nodrošināšanai. Tā ir speciāli iekrāsota, lai to neizmantotu citiem transporta līdzekļiem. Šai degvielai akcīzes nodoklis bija 70 eiro par tonnu, un šobrīd valdība un parlaments – un tiešām paldies viņiem par to – ir apstiprinājuši samazinājumu līdz 21 eiro par tonnu. Jautājums – kāpēc ne mazāk? Jo tā ir absolūti mazākā akcīzes nodokļa likme, kādu pieļauj Eiropas direktīva. Lauksaimnieku dīzeļdegvielai atbilstoši aprēķiniem šī ietekme un samazinājums būs aptuveni pieci centi uz litru.
Otra lieta – loģiski, ir gan lielākas, gan mazākas saimniecības, līdz ar to ir saimniecības, kurām bija izdevies vēl pirms karadarbības sākuma Tuvajos Austrumos un attiecīgi degvielas cenu kāpuma krīzes iepirkt degvielu, kas tādējādi ļaus paveikt viņiem lielu daļu pavasara darbu. Taču jāatzīst, ka ilgtermiņā tāpat šo cenu kāpuma ietekmi izjutīsim. Te gan atkal ir dažādas situācijas – ir saimniecības, kurām ir iespēja uzglabāt degvielu lielākā apjomā, un viņi to ir izdarījuši, protams, ja viņiem ir bijuši līdzekļi tam. Savukārt mazākās saimniecības, kurām nav iespēju uzglabāt degvielu lielos apjomos, spiestas tagad pirkt degvielu par augstām cenām, un tā ietekme atkal būs uz produkcijas cenu izmaksām.
Viens no bāzes faktoriem, kas to radījis, protams, ir karadarbība Tuvajos Austrumos, un, pat ja rīt konflikts izbeigtos, eksperti prognozē negatīvo ietekmi vēl gana ilgu laiku. Mūsu lauksaimnieki ar savu produkciju darbojas arī starptautiskajos tirgos. Kāda ir sajūta – cik lielā mērā situācija starptautiskajos tirgos radīs negatīvās blaknes Latvijas lauksaimniekiem?
Domāju, ka ietekme būs diezgan noteikti jūtama, jo, kā jau minējāt, mēs darbojamies starptautiskajos tirgos, kur cenu nosaka birža. Ja citur pasaulē ir iespēja saražot produkciju par lētāku pašizmaksu, tad mums būs ļoti grūti konkurēt. Ja cena paliek tāda pati, kāda tā ir šobrīd, piemēram, graudu biržā tā ir nedaudz pakāpusies, bet tā ir tāpat gana zema pret tām izmaksām, kas būtiski palielinās. Tas, ko mēs, lauksaimnieki, savā pusē darām – šie gan ir tādi ārkārtas notikumi, kas mūs piespiež domāt radoši visos iespējamos veidos, jo tās naftas cenas ietekmē arī minerālmēslu ražošanas izmaksas – tie arī kļūst dārgāki, un tad mums ir ar Eiropas atbalstu dažādas lietas, ko varam darīt, lai samazinātu pašizmaksu. Piemēram, mēs pielietojam precīzās tehnoloģijas, kas samazina minerālmēslu lietošanas vajadzību, proti, iegūstam precīzas konkrētā lauka analīzes, kas parāda, kuras konkrētās vielas tur ir nepieciešamas, un attiecīgi ļoti precīzi dozējam mēslojuma sastāvu, un attiecīgi pērkam mazāk minerālmēslu, kas attiecīgi ļauj samazināt ražošanas izmaksas. Šajā kontekstā LOSP realizējam projektu par Latvijas lauksaimniecības profesionāļu informēšanu un vadlīniju izstrādi ilgtspējīgu mērķu sasniegšanai lauksaimniecībā. Tā ietvaros mēs pētām un analizējam, kādus vēl pasākumus iespējams īstenot, lai palīdzētu lauksaimniekiem pārvarēt dažādu veidu krīzes – gan saistītas ar klimatu, gan ģeopolitiskajiem notikumiem. Viens no piemēriem – mēs saprotam, ka graudu kaltes nepieciešams darbināt būtībā tajā laikā, kad tiek novākta raža – tas kopumā ir aptuveni mēnesis – un lielai daļai šo kalšu apkurei tiek izmantots fosilais kurināmais. Ja mēs spējam atrast tehnoloģiju, ka šīs kaltes var darbināt ar elektroenerģiju, un blakus atrodas saules paneļu parks, kurš tajā brīdī ražo enerģiju, iespējams, to var izmantot kaltes darbināšanai, tā mazinot izmaksas.
Atgriežoties pie ražošanas pašizmaksu ietekmējošajiem faktoriem. Vai patlaban jau varam prognozēt, vai un kā visi šie faktori ietekmēs vietējo patēriņu? Respektīvi, noteikti daudzu prātus šobrīd nodarbina jautājums, cik šogad nāksies veikalā maksāt par griķiem, kartupeļiem, burkāniem un citiem pārtikas produktiem. Jo degvielas cenas lēciens ietekmē gan lauksaimnieku, gan pārējos posmus, līdz kartupelis nonāk veikala plauktā…
Protams, energoresursu cenai ir milzīga ietekme uz visiem procesiem – gan ražošanu, gan pārstrādi, gan tālāk loģistiku. Mēs katrs, lejot degvielu savā automašīnā, redzam, kā tā cena ir augusi, un izdarām loģiskus secinājumus no tā. Šobrīd un, jāsaka, vispār jau kopš kovida sākuma laika es vairs neņemos neko prognozēt par nedēļu vai divām ilgākam laika posmam. Mēs dzīvojam tik ļoti dīvainā laikā, ka man ir tāda sajūta – mēs brīžiem varam ekonomikas grāmatas nolikt plauktā un aizmirst tur rakstīto, jo to, kādi procesi notiek mums apkārt un mūs ietekmē, nav iespējams prognozēt un jau laikus aprēķināt. Mēs katrs saprotam kaut kādu lietu loģiku, bet, kā tas izskatīsies vasarā, rudenī, manuprāt, šobrīd neviens nevar noprognozēt.
Starp citu, kā izskatās vietējās un importētās lauksaimniecības produkcijas savstarpējā konkurence – kāda tā iezīmējas šogad? Respektīvi, vai kaut kādu iemeslu dēļ būsim spiesti rēķināties, ka imports cenu ziņā varētu atkal sist pa vietējiem ražojumiem, un tad patērētājam būs kārtējo reizi jāizdara izvēle – vai nu patriotiskā vietējo produktu izvēle, vai maciņa izvēle?
Mēs ļoti labi redzam to, kas arī šobrīd notiek. Kad cilvēkiem prasa, vai viņi vēlētos uzturā lietot vietējo pārtiku, teju visi saka: jā, mēs labprāt ēdam to, kas ir audzis šeit uz vietas, kam ir augsta kvalitāte. Bet tajā brīdī, kad ieejam veikalā, mēs nobalsojam ar savu maciņu. Un tā diemžēl ir realitāte. Ja skatāmies uz šāgada tendencēm – 31. martā mums bija tikšanās Ekonomikas ministrijā saistībā ar memorandu, kurā gan ražotāji, gan pārstrādātāji, gan tirgotāji ir kopīgi vienojušies gan par pārtikas zemo cenu grozu, gan vietējās pārtikas apjoma palielināšanu veikalos. Mēs daudz par šiem jautājumiem runājām, un pirmā prezentācija, kuru mums demonstrēja tirgus uzraugi, rāda, ka ir redzama vietējās pārtikas apjoma palielināšanās veikalos. Tas notiek, bet mums šķiet, ka varētu būt vēl vairāk, tomēr tendence un virziens ir pareizs.
Tas, uz ko mēs vēl ceram – ka saistībā ar samazināto pievienotās vērtības nodokli (PVN), ko ieviesīs no jūlija vēl daļai pārtikas produktu, ļaus cilvēkiem tomēr atvēlēt vairāk līdzekļu tieši vietējās pārtikas iegādei. Mums ir pārliecība, ka samazinātais PVN tiešām dos reālu rezultātu, un mēs arī runājam par kopīgu apņemšanos – līdzīgi kā bija savulaik eiro ieviešanas laikā – vienoties, ka mēs godīgi samazinām cenas atbilstoši PVN samazinājuma apjomam. Turklāt atšķirībā no citām reizēm Ekonomikas ministrijas iestādes apkopo ļoti daudz informācijas par visām produktu cenām, un viņiem ir milzīga datubāze par katru produktu atsevišķi, līdz ar to mēs ļoti labi ar konkrētiem cipariem varēsim salīdzināt, kāda ir tendence – kur un kas samazinās un kādu un cik daudz pārtikas mēs lietojam uzturā. Manuprāt, mums būs ne tikai tāda emocionāla sajūta, ka kaut kas notiek labi, bet mēs to varēsim arī ar konkrētiem skaitļiem parādīt.
Turpinot par mūsu produktu konkurenci ar importu, nupat prātā ienāca nianse – energoresursu, tostarp degvielas, cenas būtiski pieaug ne tikai Latvijā, bet faktiski ikvienā citā valstī. Pieņemot, ka līdz ar degvielas cenas kāpumu pieaugs arī loģistikas – preču pārvadāšanas – izmaksas, varbūt mūsu pašu ražojumi kļūs konkurētspējīgāki? Atvest tomātu no divus trīs tūkstošus kilometru tālas vietas ir dārgāk nekā tepat no Latvijas lauku reģiona uz veikalu lielpilsētā.
Jā, domāju, ka šāda ietekme varētu būt. Teiksim tā, mums visā tajā ķēdē palielināsies izmaksas, bet, vedot kaut ko tālāk, tās izmaksas palielināsies vēl vairāk. Tādā ziņā, domāju, šī hipotēze ir pareiza. Ja mēs redzētu, ka kādā produktu grupā ir līdzīgas cenas vietējam un importa produktam, tad pie šādām enerģijas izmaksām, konkrētu produktu vedot lielāku attālumu, vietējam produktam vajadzētu kļūt konkurētspējīgākam. Es gan tagad negribu uzsvērt, ka augstas enerģijas cenas ir labi, jo tad mēs varēsim labāk pārdot vietējos produktus, jo šīs izmaksas mums visiem sit pa kabatu.
Šogad dzīvojam Saeimas vēlēšanu gadā – jau tagad redzam gan pilnā sparā solījumus, gan spalvu spodrināšanu, gan savstarpējos politiķu ķīviņus teju par jebko, kur var cits citu paklupināt. Kā lauksaimnieki skatās uz šo gadu un arī nākamā gada aprisēm tieši kontekstā ar jauna parlamenta un līdz ar to arī jaunas valdības apstiprināšanu? Varbūt lauksaimnieki šo gadu var izmantot, lai gūtu kādus pozitīvus risinājumus ieilgušām problēmām?
Lauksaimniekiem ir ļoti svarīgas šīs Saeimas vēlēšanas, tāpēc vienmēr tikšanās laikā ar lauksaimniekiem atgādinām: izvēlieties, par ko jūs balsosiet, un aizejiet uz vēlēšanām, kas tiešām ir izšķiroši svarīgas! Un noteikti būtiski ir politiķu priekšvēlēšanu tikšanās pasākumos uzdot viņiem konkrētus jautājumus par konkrētām lietām. Arī organizāciju līmenī centīsimies ar politiķiem un politiskajām organizācijām noslēgt vienošanās par to, ko viņi apņemas paveikt, un, protams, pēc tam arī prasīsim no viņiem rezultātu. Kādēļ mums tas ir tik būtiski? Šobrīd Eiropā notiek lielās sarunas par nākamo daudzgadu budžetu, kas stāsies spēkā no 2028. gada, attiecīgi mēs saprotam, ka nākamgad – 2027. gadā – visdrīzāk ir jāpieņem lēmumi. Galvenais gala lēmums par to, kādi mums būs atbalsta instrumenti no Eiropas, tradicionāli tiek pieņemts pēdējā naktī, piedaloties tikai premjerministriem, tāpēc mums būs izšķirīgi, lai nākamajā valdībā, kas tiks izveidota pēc Saeimas ievēlēšanas, premjerministrs būtu saprotošs lauksaimnieku interesēs un izprastu reālo situāciju un lai viņš spētu pārējo valstu premjerus pārliecināt par tām mūsu vajadzībām un panākt mums nepieciešamās lietas sarunās ar Briseli. Tās lielās galvenās lietas ir – ka pēc esošā Eiropas Komisijas piedāvājuma mēs lauksaimniecībā nokrītam absolūti pēdējā vietā tiešmaksājumu ziņā, jo nesasniedzam ne tuvu šo te 100% izlīdzināšanu, pēc 20 gadiem esot Eiropas Savienībā, bet nokrītam līdz aptuveni 74% no pašreizējiem aptuveni 80%, līdz ar to situācija pasliktinās. Un šīs ir lietas, kas lauksaimniekiem ir absolūti nepieņemamas. Šo visu stāstām arī esošajiem politiķiem un aicinām viņus savās programmās šos punktus paredzēt. Tāpēc mums ir ļoti svarīgi, kāds būs nākamais parlaments, kāda būs valdība un kas būs premjerministrs.
Otra lieta – mēs lielu daļu lauksaimniecības naudas veltām klimata mērķu sasniegšanai. Šajā periodā tie bija, manuprāt, 42%, kam no visiem projektu atbalstiem mums bija jābūt ar zaļajām tehnoloģijām saistītiem. Arī nākamajā periodā šāda virzība ir. Jautājums ir – vai mums no lauksaimniecības, kas ir produkcijas ražošana, konkurence, ir jāfinansē vides jautājumi? Tie ir tie lielie jautājumi par sabalansētību starp ekonomiku un spēju sevi pabarot un starp vides aizsardzību. Tie ir lielie jautājumi, par kuriem mēs gribam politiķos redzēt izpratni, ka tam ir jābūt sabalansētam, un mēs nedrīkstam kaut kādu Briseles uzstādījumu dēļ vienkārši nobeigt savu ekonomiku. Bet par to ir jācīnās politiķiem, kuri būs ievēlēti, kuri mūs ministri un premjers nākamajā valdībā.