Pirms Lieldienām Latvijas Sabiedriskais medijs publiskoja jaunākos SKDS datus par partiju reitingiem, kas nepilnus sešus mēnešus pirms Saeimas vēlēšanām parāda lielas atbalsta trūkuma problēmas divām no trim valdības koalīcijas partijām – Jaunajai Vienotībai (JV) kritums līdz 5,9%, Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS) vispār ar 4,7% nepārvar piecu procentu barjeru iekļūšanai Saeimā, un tikai Progresīvajiem viss ir stabili – 6,9%. Virs viņiem ir tikai Aināra Šlesera Latvija pirmajā vietā (LPV). Protams, skatīties katras partijas reitingu atsevišķi ir interesanti un svarīgi, bet, ja vēlēšanas būtu rītdien, saskaitāmo kārtība jau gala rezultātu nemainītu. Citiem vārdiem – ja partiju izkārtojumu Saeimā iedala divās lielās kategorijās – «tās, ar kurām citi kopā valdību veidotu» un «tās, ar kurām nemūžam», tad jau mēs iegūtu kaut ko līdzīgu. Vai jūs man piekrītat?
Pirmkārt, šie reitingi nebūtu jāuztver kā tādi, pēc kuriem kaut ko nopietni var prognozēt. Tā «neizlēmušo negājēju» daļa ir pietiekoši liela, lai gan ne tik liela, cik tā ir bijusi vēsturiski (26,1% nezina, par ko balsot, 16,2% neies balsot). Es teiktu, ka uz šiem reitingiem mēs drīzāk varam skatīties kā uz tādu starta pozīciju. Ko es no tā visa lasu? Lielāka skaidrība ir tajos nosacīti radikālajos flangos, kas ir attiecīgi radikāls krievu vēlētājs vai radikāls kreisais vēlētājs – viņiem jau šobrīd ir diezgan izteikti favorīti. Krievu vēlētāju flangā ir LPV ar Suverēno varu (6,2%, līdere Jūlija Stepaņenko) un krītas, savukārt atbalsts ir līdzšinējiem līderiem Stabilitātei! (līderis Aleksejs Rosļikovs), bet Saskaņai (Jānis Urbanovičs) ar saviem manevriem diez vai izdosies atgūt vēlētāju. Savukārt kreiso vēlētāju flangā diez vai Progresīvos kāds spētu aizvietot un atņemt balsis.
Bet visā pārējā, kas attiecas uz politisko centru, ir milzīga neskaidrība, līdz ar to liels potenciāls jebkam, kas šo vēlētāju gribētu paņemt, jo tā ir lielākā vēlētāju masa, ieskaitot arī Nacionālās apvienības (6,4%) un ZZS vēlētāju. Nemaz nerunājot par centriski liberālo vēlētāju, kas ir Vienotības tradicionālais vēlētājs. Reitingi rāda, ka šobrīd tur valda liela neziņa, ir ļoti daudz neizlēmušo un nav izteiktu līderu, par ko kāds būtu gatavs balsot.
Gan jau visi Vienotības kritiķi man tūlīt metīs ar dažādiem priekšmetiem, bet viņu reitinga kritums (par 2,4% kopš novembra) man tomēr nav līdz galam skaidrs. Ne tādā nozīmē, ka Vienotību būtu maz par ko vainot un kritizēt, bet tādā ziņā, ka man nav īsti skaidrs, kas no visa plašā klāsta tādam klasiskam, stabilam Vienotības vēlētājam bija tas konkrētais trigeris šo pēdējo četru mēnešu laikā, lai no tās novērstos.
Nu, tas, ko [SKDS vadītājs, sociologs Arnis] Kaktiņš laiku pa laikam parāda televīzijā, tie ir tikai tādi grāmatas vāki, labākajā gadījumā – analīzes ievads. Tiem, kas šos politiskos procesus analizē nedaudz profesionālāk, ir jālien dziļāk auditorijās un jāskatās dziļāk pa tēmām. Man pieejamie dati rāda, ka, pirmkārt, ir nospēlējuši objektīvie faktori – Vienotība šobrīd pie varas ir jau divus vēlēšanu ciklus. Latvijā būt pie varas ilgāk par diviem cikliem ir neiespējamā misija, un ne visām partijām tas ir izdevies. Ko tas nozīmē? Uz pleciem uzkrājas šī negatīvā sajūta, ka šī valdošā partija kaut ko līdz galam nedara un pat daudz ko nedara. Tas ir bijis gan ar Latvijas ceļu, gan ar Tautas partiju, gan ar Jauno laiku un Vienotību sākotnējā periodā. Lūk, šie divi cikli, lai gan pa vidu nomainījās premjers, kas varbūt arī iedeva kaut kādu mazu cerības staru uz izrāvienu, ir šis reitingu krituma objektīvais faktors.
Subjektīvais faktors ir tas, ka premjere Evika Siliņa nav tāds izteikts harismātiskais līderis, kuru cilvēki šobrīd gaida. Viņa acīmredzami cenšas, mēģina publiskajā telpā rādīt, ka dara tās galvenās tēmas, ko cilvēki prasa, proti, ekonomikā, labklājībā un drošībā. Vai ir pārliecība, ka viņa dara visu iespējamo? Nu, acīmredzot publiskajā telpā tādas pārliecības nav. Varbūt viņas personības un kašķu koalīcijā dēļ, un visa pārējā.
Bet viņa taču pēc visas tās smagās kritikas un atsitiena, kas bija pēc «neaizrijies, neapvemies» 2024. gada nogalē, kad tika vilkti ārā piemēri, kur Siliņa tā negantāk izteikusies, ļoti mērķtiecīgi nomainīja publisko tēlu uz «mīļo un gādīgo māti». Viņa runā par demogrāfiju, vardarbību pret sievietēm, taisnīgumu.
Viņa tiešām cenšas, bet šīs tēmas, ko jūs nosaucāt, ir piedevas. Politikā ir pamatēdiens un piedevas. Kad mēs ejam uz restorānu, pamatēdiens ir tas, ko mēs pērkam, bet piedevas ir tās, kas to steiku padara garšīgu. Ar vēlētājiem ir tas pats – viņi skatās uz politiku caur pamatēdiena prizmu, un tālāk jau ir šīs piedevas. Pamatēdiens šobrīd neapšaubāmi ir lielās tēmas – ekonomika, labklājība un drošība. Un, lai kā arī cenšas premjere strādāt, šajā sadaļā diemžēl nav milzu pārliecības, ka ir izdarīts viss labākais. Sabiedrībā ir nogurums no vienas nepārtraukti pie varas esošas partijas dominances, līdz ar to arī vēlme kaut ko mainīt.
Mana replika laikam bija nevietā. Ko jūs īsti domājāt ar premjeres personību kā subjektīvo faktoru, kas ietekmē JV reitinga kritumu?
Mēs zinām, ka politika vienmēr ir par personībām, tā ir aksioma. Cilvēki vienmēr vērtē personību ne tikai caur politiķa tehnisko spēju uzrunāt, aizskart svarīgas tēmas, glaudīt pa spalvai vai tieši pretēji – sadot piparus. Ir personības profils, ko sauc par harismu, neizskaidrojamu, iracionālu sajūtu, ka šis cilvēks ir līderis, ka viņā ir jāieklausās, ka viņš ir spējīgs ar savu stāju, ķermeņa valodu uzrunāt vēlētāju. Un premjere Siliņa šajā ziņā, teiksim tā, nav persona, kurai ir tādi iedzimtie talanti. Premjeri Siliņu var saukt par tehnisko līderi – viņa cenšas, strādā, izskatās, ka viņa ir apguvusi pietiekami plašu tēmu loku, tomēr tam vēlētājam šķiet, ka kaut kas tur īsti apakšā nav, viņš netic tam, ko viņa saka. Īpaši, ņemot vērā šo nogurumu no vienas partijas nepārtrauktas līderības.
Vienotības līderis Edmunds Jurēvics ziņu aģentūrai LETA ir tādos apaļos, dažādi interpretējamos formulējumos devis komentāru par reitingu kritumu. Galvenais, ko no tā var izlobīt, ir brīdinājums, ka ieguvēji no šī visa ir «prokremliskie spēki», bet pie vainas ir «valstiski domājošo partiju» (gan koalīcijas, gan opozīcijas) savstarpējie uzbrukumi un sāncensība. Tas, kas esot jāmaina Vienotībai, – tai jākļūstot «stingrākai» gan pret politiskajiem partneriem, gan oponentiem. Bet pats interesantākais, manuprāt, ir Jurēvica teiktais, ka sabiedrība neapmierinātību nereti vēršot pret kādu politisko spēku «pat ja ne vienmēr pastāv tieša saikne starp konkrētiem lēmumiem un radušos iespaidu». Citiem vārdiem – elektorātam tikai netaisnīgi izskatās, ka atbildīga un vainīga ir Vienotība.
Tas ir loģiski, ka premjera partija, kura tiešām varbūt nav atbildīga par konkrētajām apakšjomām, mēģina šīs divas lielās problēmas novirzīt no savas atbildības. Bet lielais bet ir tāds, ka sabiedrības izpratnē premjers ir atbildīgs par visas valdības darbu, tas ir skaidrs kā aksioma. Īpaši satiksmes jomā, kur ilgstoši ir mainījušies gan ministri, gan atbildīgās partijas (JKP, NA, tagad Progresīvie). Atis Švinka [satiksmes ministrs no Progresīvajiem] nav tā personība, kuru vispār kāds ir pamanījis lielos vilcienos, un līdz ar to politiķis, uz ko var novelt atbildību.
Tad jau premjerei vajadzēja satiksmes ministra amatā paturēt Briškenu, tur tā cēloņsakarību ķēde bija skaidrāka, bet kopš viņa atlaišanas daudziem jau aizmirsies.
Es teiktu, ka drīzāk vajadzēja kādu skaidru un jēdzīgu risinājumu tam visam rast, jo Vienotības racionālais pamatvēlētājs sagaida kaut kādu rīcību gan vienā, gan otrā problēmā. Tā vietā mēs vairāku gadu garumā redzam kaķa vilkšanu aiz astes bez jebkādiem saprātīgiem risinājumiem. Ja Rail Baltica vēl var atrast kādu izskaidrojumu, tad airBaltic šajā krīzes situācijā būs sprādziens. Tādēļ ir jāpieņem grūti, smagi politiski lēmumi, ko ar šo visu darīt, bet es baidos, ka notiek nevis mēģinājumi šo visu atrisināt, bet novelt vainu.
Man gan pēdējos mēnešos izskatās, ka premjere visai apzināti piedalās šajā partiju sāncensībā, ierāmējot «vainīgos» tajā vai citā jautājumā – vai tas attiektos uz Progresīvajiem un Rail Baltica/airBaltic problēmām, vai ZZS un degvielas cenām. Varbūt beidzot ir sapratusi, ka Rail Baltica un airBaltic tēmas var lielā mērā ietekmēt šo vēlēšanu rezultātu, tāpēc tagad notiek nemitīgi centieni ierāmēt «vainīgo». Ja var ticēt reitingiem, tas īsti nestrādā.
Vienotības vēlētājs, es tomēr gribētu teikt, visā mūsu vēlētāju spektrā ir domātspējīgākais, tāds, kurš varbūt ir kluss un ne vienmēr ir skaļš sociālajos tīklos, bet uz lietām skatās ar lielāku izpratni, vairāk lasa un domā, uz kuru pusi varētu būt risinājums. Ja šis vēlētājs tos risinājumus nesagaida, tad politiķu mētāšanās ar apvainojumiem, kurš vainīgs, tam nedod nozīmi, jo premjere ir atbildīga par visas valdības darbu, un punkts. Vēlētājs vēlas šo līderību tādu, lai viņam būtu sajūta, ka šis komandas līderis spēj savākt to zvērudārzu, lai tās koalīcijas partijas nekašķējas pārmērīgi. Bet tas kašķis ir bijis nepārtraukts permanenti, ar lielākiem vai mazākiem uzplaiksnījumiem, bet nepārtraukts, un tas nav atrisināts, nav bijusi sajūta, ka šis komandas līderis, kapteinis spēj to savākt. Un vēlētājam, īpaši latviešu, nepatīk šāda veida kašķi, viņam šķiet, ka ar tādiem nepārejošiem kašķiem tur nekas labs nesanāks. Ja premjerei izdotos kaut kā šo visu pagriezt tā, ka tie ir tie nepaklausīgie bērni, bet es esmu tas lielais vadītājs, kas tik un tā visu saliks pa plauktiņiem, tos nepaklausīgos bērnus saliks pa kaktiem un panāks paklausību, tad vēlētājs to novērtē.
Labi, bet tik vienkārši jau arī nav, ka JV vīlies vēlētājs tagad aizies vai jau ir aizgājis pie Progresīvajiem.
Nē, nē, pie Progresīvajiem aizies salīdzinoši neliela daļa, jo tāda kreisi liberāla politika lielai daļai Vienotības pamatvēlētāju nav īsti pieņemama. Tāpēc jau ir tas stāsts par lielo daļu neizlēmušo, par tiem cilvēkiem, kuriem nav īsti, par ko vēlēt gan personību kontekstā, gan politiski ideoloģiskā kontekstā. Tādēļ jau es saku, ka šie reitingi ir tikai tāda starta pozīcija. Tur vēl var notikt visādi brīnumi, kurp viņi noslieksies, turklāt tieši šajā centrisko vēlētāju nišā.
Jaunas sejas ar pozicionēšanos uz līderību teorētiski vēl var parādīties tikai no režisora Hermaņa veidojuma, bet, ja paskatās, ko un kā viņi runā, kam viņi simpatizē, tad šobrīd viņi drīzāk iederas Šlesera nišā.
Taisnība, bet ir, kam vēl ir potenciāls. Šobrīd vēl ne īsti kampaņas ir sākušās, ne īsti personības ir izvirzījušās, ne tēzes, par ko partijas runās kampaņā. Bet potenciāls ir. Es redzu divus galvenos virzienus, kas varētu izšaut. Pirmais ir Apvienotais saraksts (reitingos 6%) – ja viņi nokāps no savas agresīvo opozicionāru takas un nosacīti atkārtos kaut ko līdzīgu Ulda Pīlēna iznācienam, proti, ar inteliģentu, ticamu, harismātisku premjera kandidātu, kurš runās nevis agresīva opozicionāra valodā, bet pragmatiska līdera valodā, kuram ir plāns.
Pie premjera kandidāta Andra Kulberga (AS) kā alternatīvas centriskais Vienotības vēlētājs, manuprāt, neaizies.
Ja Kulbergs pamaina retoriku vai viņa konsultanti radikāli pamaina viņa tēlu, tad es domāju, tas nav neiespējami. Protams, Kulbergs varbūt nav pati labākā kandidatūra, bet arī viņš ir personība, kuru var «iepakot» labāk. Šobrīd, jā, viņš ir tāds konkurents «agresīvo apkarotāju» nišā. Otrs virziens, kur es redzu lielu potenciālu, ir šobrīd saskaldītajā grupā, kas ir ap Latvijas attīstībai un Par. Ja viņi ierindā dabū, piemēram, Arti Pabriku vai vēl kādu, kurš spēj gūt autoritāti, tad atceramies, kādu rezultātu viņi ar Ivaru Ijabu guva Eiropas Parlamenta vēlēšanās.
Un vēl jau ir jautājums par Progresīvo taktiku – ja viņi paliek savā kreisi radikālajā nišā un uzliek, piemēram, Andri Šuvajevu, tas ir viens stāsts, bet, ja viņi uzliek, piemēram, Mārtiņu Staķi, tad viņi vairs neaiziet šauri radikālā nišā un pagriežas uz centra pusi. Tad es teiktu, ka arī viņiem ir lielas iespējas.
Runājot par Progresīvajiem, reitingi vismaz šobrīd liek uzdot jautājumu, cik ilgi plašs tā dēvēto valstisko partiju spektrs uzturēs blefu, ideoloģiski pozicionējoties uz vēlēšanām, ka «nākamā valdība būs brīva no tiem kreisajiem un tad nu viss ies kalnā», jo nu izskatās, ka bez Progresīvajiem var nesanākt tā matemātika. Īpaši, ja paskatās, kā veicas Šleseram un Stepaņenko.
Es domāju, ka vienīgā sarkanā līnija būs pret tādām izteikti prokrieviskām partijām, kur Suverēnā vara, izskatās, var aizstāt Stabilitātei. Nu un tad būs jautājums par Šleseru, vai viņš savu spitālīgā lomu saglabās, vai spēs iziet ārā.
Diez vai brauciens pie Putina atbalstītā Orbāna viņam no šīs spitālīgo kastas palīdzēs izkāpt. Man jau vairāk izskatās, ka Šlesers virzās Rīgas domes scenārija virzienā – rezultāts ir, bet spējas to konvertēt varā nav.
Tas ir ar augstu ticamību, tā tas ir, bet viss būs atkarīgs no tā brīža kāršu salikuma. Ja pārējām partijām būs 50+1 balss, lai izveidotu valdību, noliekot Šleseru un krievu partijas malā, un vēl Progresīvos, kurus, kā jūs sakāt, neviens īsti nemīl un kas ir matemātiski mazticami, līdz ar to, visticamāk, noslieksies par labu vai nu vieniem, vai otriem.
Režisora Hermaņa veidojumam mēs jau pieskārāmies, lai gan reitingos viņiem pagaidām ir 2,1%, kas ir stipri mazāk par tradicionālo protesta vēlētāju nišu. Tomēr viņi vislabāk atbilst tam priekšstatam par zelta kārts turētājiem.
Kopš Zīgerista laikiem šī niša Latvijā ir nemainīga – 10 līdz 15% katrās vēlēšanās. Ja Hermanis līdz vēlēšanām nesakašķēsies savas partijas iekšienē un spēs uzturēt iespaidu, ka tā ir pietiekami monolīta komanda, tad 10–15% viņam ir garantēti. Hermanim ir tā priekšrocība, ka viņu kā personību nevar nolikt tādā pilnīga margināla statusā. Un pat daļa centrisko vēlētāju var nospriest, ka tajā resno karpu dīķī ir jāielaiž viena līdaciņa. Ja vēl viņi uzliks sakarīgu piedāvājumu un parādīsies vēl kāds, kas bez Hermaņa spēj sakarīgi runāt, un, mazums, parādās vēl arī kāds ticams premjera kandidāts…