Jūs piekritāt kandidēt uz aizsardzības ministra amatu politiskajā situācijā, kuru es nosauktu par ļoti dinamisku. Kas bija tie faktori – gan personiskie, gan militārie, gan valstiskie, kādēļ pieņēmāt lēmumu kandidēt?
Tās domas bija tieši vairāk valstiskas – ka ar savām zināšanām un pieredzi es varētu sniegt daudz lielāku ieguldījumu aizsardzības jomas pilnveidošanā. Militārajā jomā mani uzdevumi līdz šim bija Ukrainā, kurus arī veiksmīgi pildīju. Militārais aspekts, kandidējot uz ministra amatu, ir tikai viens – izmantot savas zināšanas, lai nodrošinātu valstiskā uzdevuma veiksmīgu īstenošanu. Līdz ar to, kā militārpersonai atgriežoties [no dienesta komandējuma Ukrainā] un stājoties šī jaunā izaicinājuma priekšā – uzņemoties ministra amata pienākumus -, šie militārie uzdevumi pāriet jau pavisam citā līmenī.
Ja apstākļi saliksies tā, ka Saeimas deputātu lēmums par jūsu kandidatūru būs pozitīvs, jums būs jārēķinās ar pavisam citu situāciju, kas būtiski atšķirsies no militārās jomas, kur viss ir atrunāts, reglamentēts. Politika ir politika... Vai rēķināties ar to, ka brīdī, kad tiksiet ievēlēts ministra amatā un savā ziņā kļūsiet par politiķi, pret jums būs pavisam citāda attieksme un no jums arī prasīs pavisam atšķirīgi, kā tas ir raksturīgi politiskajai jomai? Vai esat tam gatavs, un vai tas jūs nebiedē?
Nešaubīdamies apzinos, ka tas mainīsies un būs daudz lielāks uzsvars uz šo politisko akcentu. No profesionālā viedokļa – jā, būs daudz lielāka iesaiste politiskajos procesos valstī, bet tās zināšanas man jau nav tikai šauri militārā jomā. Līdz šim, atrodoties dienestā Ukrainā, ir bijusi sadarbība valstiskā līmenī, gan sadarbojoties ar [Ukrainas] Nacionālās drošības padomi, gan viņu Aizsardzības ministriju, ministra vietniekiem, strādājot kopā ar militāro rajonu vadītājiem, – tā ir citāda joma. Komfortablāk ir būt kā militārpersonai, formas tērpā pildīt uzdevumus, plānot, izpildīt, analizēt, ieviest lietas. Taču manas zināšanas un pieredze, domāju, palīdzēs man veikt šo politisko lomu, it īpaši ņemot vērā, ka es ieeju uz šo īso laika posmu [R. Melnis ar to domā termiņu līdz nākamās Saeimas ievēlēšanai un jaunas valdības apstiprināšanai], kur ir skaidri zināms, ko es vēlos panākt, to pārrunāju arī ar Nacionālo bruņoto spēku (NBS) vadību – kas būtu jomas, uz kurām mēs fokusētos, un kādā veidā mēs varētu veikt uzlabojumus. Un nākamais solis tad jau būtu man šo visu nest un skaidrot politiskajā vidē, jo gala rezultātā es būtu tas, kas savukārt politiskās vadlīnijas nodos tālāk Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, lai tie varētu izpildīt savu galveno uzdevumu – mūsu valsts aizsardzību.
Nosauciet divas trīs prioritārās lietas, ar kurām jūs ejat uz šo amatu! Es negribu jūs provocēt ar jautājumu, ko jūs darīsiet citādi nekā iepriekšējie ministri, bet kas ir tās lietas, kuras ar savu pieredzi vēlaties paveikt?
Kā jau teicu – īss termiņš, seši mēneši, varbūt pieci...
Es jums pēc tam par šo frāzi pajautāšu atsevišķi...
Es arī atbildēšu noteikti uz jūsu jautājumu. (Smejas) Bet šis ir kā karavīram misija: mēs esam bijuši Afganistānā, Irākā - seši mēneši koncentrēti tiek pildīti konkrēti uzdevumi. Un šeit [ministra amatā] ir konkrētas prioritātes. Pirmā ir Ukrainas bruņoto spēku pieredzes pārņemšana un integrēšana mūsu bruņotajos spēkos. Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā mēs esam mācījušies, mēs skatāmies, uzlabojam savu bruņoto spēku kapacitāti, spējas. Bet ar tām zināšanām, ko esmu ieguvis kopā ar bruņoto spēku pārstāvjiem Ukrainā, arī šeit, Latvijā, runājot ar Ukrainas karavīriem, es varētu daudz efektīvāk palīdzēt NBS komandierim, aizsardzības nozarei kopumā Ukrainas pieredzes pārņemšanā. Protams, jāvērtē, ko mēs pārņemam, cik daudz, bet šī ir viena no jomām, kas ir būtiska. Otra prioritāte – daudz lielākas sadarbības veidošana, integrēšana ar militāro industriju...
Lai, zinot, ko mums vajag, mēs vairāk paši šeit, uz vietas, ražotu?
Protams, tā ir nacionālā industrija, kas Latvijā jau ir ar ļoti lielu kapacitāti, kur ir eksperti ar pieredzi, bet kā pietrūkst, manuprāt, skatoties uz Ukrainas pieredzi, lai šī militārā industrija strādā roku rokā ar karavīru uz zemes – lai viņi [industrija] gandrīz dzīvo katru dienu tajos pašos ierakumos, lai viņi saprot, kas militārajai industrijai šodien ir jāmaina, lai Ukrainas karavīrs izdzīvotu un spētu cīnīties pret Krievijas agresiju, tās karavīriem. Šī ir tā lieta, ko es vēlētos sakārtot. Tāpat arī skatīties uz Ukrainas [militārās] industrijas ienākšanu Latvijā, kopuzņēmumu veidošanu ar mūsu uzņēmējiem, jo tomēr pašreiz tā [Ukrainas militārā industrija] ir viena no spēcīgākajām, tā strādā, lai nodrošinātu Ukrainas bruņoto spēku vajadzības un lai nodrošinātu savu karavīru izdzīvošanu, savu civiliedzīvotāju un pilsētu aizsardzību – visu uzdevumu izpildi. Šeit es skatos arī uz Ukrainas industrijas centienu atnākt uz Latviju, jo ir virkne uzņēmumu, kas ir pauduši šādu vēlmi – veidot kopuzņēmumus, strādāt šeit un veidot kopīgas sistēmas ar Latvijas industriju, lai, izmantojot mūsu zināšanas kopā ar Ukrainas pieredzi, varētu veidot sistēmas, kas būtu daudz efektīvākas, tostarp - raugoties nākotnes perspektīvā.
Savukārt trešā prioritāte – NBS pārorientācija: ja mēs savu [aizsardzības sistēmu] veidojam, ja tā var teikt, šodienai, tad paskatīties – kas būtu tas, ko mēs ātrā tempā varam mainīt, lai mēs varētu tomēr tās debesis noslēgt, lai mēs atbildētu uz visiem tiem šodienas, rītdienas un nākotnes izaicinājumiem. Skatoties no tā redzespunkta, kas patlaban mums ir plānos, neaizmirstot tradicionālās sistēmas – artilēriju, mīnmetējus, inženierus, aviāciju (šīs visas jomas arī ir vajadzīgas) -, vienlaikus paskatīties, kā mēs varam pārorientēties, savienojot [šīs tradicionālās aizsardzības sistēmas] ar mūsdienu tehnoloģijām, kas ir zemes robotizētās platformas (kas nodrošina Ukrainā patlaban sistēmu pārapgādes procesu), bezpilotu lidaparātu sistēmas, kas ir trieciendroni, izlūkošanas droni, pārtvērēji, elektromagnētiskās karadarbības sistēmas.
Vai no jūsu teiktā būtu jāsaprot, ka militāro sistēmu paplašināšanas ietvaros būtu jādomā arī par papildu cilvēkresursiem bruņotajos spēkos, kas ir ne mazāk svarīgi par tehnoloģijām. Jo, ieviešot jaunas sistēmas, ir vai nu jāapmāca jau esošie kareivji, vai arī jākomplektē jaunas, piemēram, dronu vienības.
Sistēmas ir ļoti būtiskas, bet sistēma bez attiecīgas ekosistēmas izveides nedarbosies efektīvi. Tāpēc gan šodien, gan arī nākotnē pats galvenais būs cilvēks, karavīrs. Latvijā ir ļoti profesionāli karavīri, to ir novērtējuši mūsu NATO sabiedrotie, partneri, Ukrainā par mums pauž pozitīvu viedokli. Mūsu karavīru zināšanas ir ļoti spēcīgas, mums ir nepieciešams iedot viņiem tos resursus, lai viņi varētu sākt pilnvērtīgi trenēties, mācīties darboties ar šī jaunajām, modernajām sistēmām, vērtēt, kā tās var integrēt esošajās vienībās, kurās jau ir kaujas tehnika, artilērija. Patiesībā tas viss jau notiek, to apliecināja arī nesenās mācības Kristāla bulta, kur varēja jau vērot to, par ko mēs šodien runājam – sistēmu integrēšanu. Taču šo sistēmu daudzums ir nepietiekams, un tādēļ mums noteikti ir to skaits jāpalielina, tās nav tikai dronu sistēmas, bet arī komandvadības sistēmu digitalizācija, mākslīgā intelekta izmantošana. Runājot par personālsastāva skaita palielināšanu – mums jau patlaban palielinās vada karavīru skaits, kur vada karavīrs var būt drona operators, tehniķis. Ir plašs pielietojums, mums tikai ir jādomā, kā šo sistēmu uzlabot, izmantojot esošos resursus, kas mums ir. Vai mums būs daudz vairāk potenciālo karavīru? Domāju, ka nē, mums jāstrādā ar to, kas ir ierakstīts rīcības plānos, taču ir jāpiedomā, kā mēs efektīvāk varam izmantot esošos cilvēkresursus. Katram cilvēkam ir savas spējas, kuras iespējams pielietot konkrētās jomās.
Par cilvēku skaitu – jūs tā kā šaubāties, ka būs atsaucība jauniem karavīriem iesaistīties NBS, vai arī NBS personālsastāva skaita palielināšana šobrīd nav pašmērķis? Respektīvi – ka svarīga ir nevis kvantitāte, bet kvalitāte.
Karš ir parādījis, ka ir vajadzīga kvantitāte, kurā ir liela kvalitāte. Domāju, ka jaunieši nāks, piemēram, Valsts aizsardzības dienests ir ļoti laba platforma.
Starp citu – ir diezgan daudz arī to jauniešu, kas paši piesakās šim dienestam, tas ir labs signāls.
Tieši tā. Un, ja mēs fokusējamies uz šiem jauniešiem – domāju, viņiem ir daudz pievilcīgāks viss, kas saistīts ar modernajām tehnoloģijām, līdz ar to viņu ieguldījums valsts aizsardzībā varētu būt ļoti būtisks caur šo Valsts aizsardzības dienesta prizmu. Un tradicionālajās sistēmās, kas ir kaujinieku kaujas mašīnas, artilērija, tur mēs vadītos no tiem resursiem, kas jau mums patlaban ir. Bet tas viss ir jāsavieno kopā. Taču arī ukraiņi saka – mums nepietiek, mums vajag vairāk. Vai mums iedos daudz vairāk šo karavīru, tas ir cits jautājums, ir jāstrādā ar tiem resursiem, kuri mums ir pieejami, un jāizdomā, kā tos padarīt daudz efektīvākus. Un šeit, manuprāt, ir izmantojama bruņoto spēku kareivju, NBS vadības, kā arī ministrijas kopīga pieredze, lai sasniegtu ļoti labu rezultātu.
Līdz brīdim, kad tikāt minēts kā aizsardzības ministra kandidāts, par jums bija salīdzinoši maz informācijas sabiedrībā. Tas, kas patlaban saistībā ar jums tiek akcentēts, ka esat cēlies no Balviem, no Latgales reģiona, kas robežojas ar Krieviju, un savā ziņā tieši tādēļ tam pievēršama būtiska uzmanība. Jūsu skatījumā – kas būtu tas faktors, kuram īstenojoties austrumu pierobežā dzīvojošie varētu sajusties drošāk, jo īpaši atceroties nupat piedzīvoto ārkārtas gadījumu ar dronu ielidošanu Latvijas teritorijā un eksplodēšanu Rēzeknē. Kas būtu tie aizsardzības nozares soļi un rīcība, kas ļautu iedzīvotājiem justies droši?
Sāksim ar pirmo sadaļu – jā, esmu no Latgales, Balvu novada Rugājiem, un ļoti lepojos, ka nāku no šī reģiona, kur man bija fantastiska bērnība un vispār tur pavadītais laiks ar draugiem, kas tur ir palikuši. Tāpēc arī saprotu tos cilvēkus, kas Latgalē, pierobežā, dzīvo – viņu satraukumu un bažas, kas man nav svešas. Savukārt visa pārējā līdzšinējā dzīve man ir saistīta ar Rīgu, studijām, tālāk jau dienestu bruņotajos spēkos.
Runājot par apdraudējumu, jau iepriekš minēju trīs vadlīnijas, mans redzējums ir tāds, atbildot uz šo jūsu jautājumu, – strādājot cieši kopā ar NBS, veidot šo sistēmu, jo drons vai pretdronu sistēma viena pati nesniedz šo drošības garantiju, tas ir sistēmu kopums, kas jāizveido, lai mēs to lidojošo objektu, kas nu tas tur būtu, spētu savlaicīgi identificēt, reaģēt, iznīcināt un tādējādi radīt drošības apziņu iedzīvotājiem, izvietojot maksimāli ātri šīs pretdronu sistēmas. Jā, mums ir mobilās grupas, kas darbojas Latgalē, mums ir novērošanas sistēmas, bet sistēma ir jāuzlabo, tā jāpaplašina, jo nepietiek ar šīm pāris sistēmām, tādas ir nepieciešamas papildus vēl. Un, protams, jāatceras, ka pilnībā visu gaisa telpu nosegt, iespējams, nevarēs, un tas pierādās arī Ukrainā, kur dienā 400-600 dronu lido un to notriekšanas procents ir ap 90%, kas ir ļoti liels rādītājs.
Būs noteikti oponenti, kuri jums šajā brīdī teiks – paga, tur ir 400, bet mēs te divus dronus nevaram noķert...
Tāpēc arī mēs sēdīsimies kopā ar NBS komandieri pie galda, lai risinātu šo jautājumu, un es būšu tas, kurš viņam meklēs visus nepieciešamos resursus, skatīsimies, kā mēs jau uzreiz varam uzlabot situāciju ar jau esošajiem resursiem, lai nodrošinātu, ka NBS var izpildīt šo uzdevumu. Es viņam esmu instruments, tāpat kā viņš man būs instruments, ar kuru mēs kopā risināsim jautājumus un strādāsim, lai palielinātu šo vienību skaitu, elektromagnētiskās karadarbības radarus, uztvērējus, sensorus, novērošanas sistēmas, pretdronu iekārtas, lai mēs varētu efektīvi un ātri atklāt un notriekt dronus. To ir iespējams izdarīt, un es uz to arī virzīšos.
Kā solīju - atgriežamies pie mūsu sarunas sākumā jūsu minētajiem pieciem sešiem mēnešiem. Protams, ir skaidrs, ka esošā valdība jebkurā gadījumā pilnvaras noliks brīdī, kad uz savu pirmo sēdi sanāks oktobrī ievēlētais jaunās Saeimas sastāvs. Taču – tas jūsu pašreizējais redzējums, jūsu lēmums par aizsardzības ministra amatu tiešām ir terminēts? Esat piekritis pildīt ministra pienākumus tikai līdz nākamās valdības apstiprināšanai un šajā termiņā izdarīt lietas, kuras esat definējis? Vai paralēli profesionālajām ambīcijām jums ir arī politiskās ambīcijas, respektīvi, ka jūs varētu piekrist kandidēt uz šo amatu arī nākamajā valdībā, vai tomēr nē?
Uz šo amatu es eju, profesionālu motīvu vadīts, šī man tiešām ir kā misija, un pēc šī termiņa beigām es atgriežos bruņotajos spēkos, ja NBS komandieris mani ņems atpakaļ, ja redzēs, ka ir nepieciešamas manas zināšanas, pieredze. Bet par politisko karjeru es neesmu domājis.
Jūs tiešām šobrīd ejat tikai uz šo konkrēto termiņu...
Tieši tā!
Un pēc tam jūs vairāk tā kā sliecaties, ka vēlaties turpināt dienestu bruņotajos spēkos.
Ja NBS komandieris teiks, ka ņem mani atpakaļ, es atgriezīšos militārajā sistēmā, es eju uz militāro sistēmu atpakaļ.
Cilvēcīgi es brīnos par jums, jo, ejot uz šo posteni, jūs kaut kādā mērā riskējat ar savu karjeru.
Tieši tā. Bet man ir svarīgi tas, kā es varu kalpot savai valstij, un, ja šie seši mēneši man iedos iespēju daudz vairāk atnest valsts drošībai, tad es esmu gatavs uz visiem šiem riskiem, paļaujoties pēc tam uz NBS komandieri, ja mani viņam vajadzēs. Bet tiešām šie seši mēneši ir kā misija – izdarīt lietas un pēc tam atgriezties bruņotajos spēkos. Karjerai risks ir, bet no otras puses šī ir liela pieredze, tas ir kā izaicinājums, no kura tu kaut ko mācies. Un, izejot cauri arī šai pieredzei, domāju, atgriežoties NBS sastāvā, es būšu vēl labākā kapacitātē.
Kad tikāt nosaukts kā aizsardzības ministra kandidāts, jums ļoti atzinīgus vārdus pauda Ukrainas prezidenta padomnieks. Ko jums nozīmē šāda atzinība?
Protams, biju pārsteigts. Liels pagodinājums ir saņemt šāda līmeņa cilvēka, profesionāļa novērtējumu. Tas bija pārsteigums. Ja tāds cilvēks mani novērtē, tad droši vien tas darbs, ko esmu darījis Ukrainā, kura ietvaros viņi mani ir iepazinuši, ir bijis labs.