Jau 7. jūnijā Armēnijā notiks valsts parlamenta – Nacionālās sapulces – vēlēšanas, kuras izšķirs valsts turpmāko ģeopolitisko kursu. Ja pie varas paliks Armēnijas premjerministra Nikola Pašinjana pārstāvētā partija Pilsoniskais līgums, Erevāna turpinās distancēšanos no Maskavas un aizsākto kursu uz Eiropas Savienību (ES). Savukārt, ja vairākumu iegūs opozīcijas politiskie spēki, tad šī Kaukāza valsts acīmredzami atgriezīsies Maskavas orbītā. Tā kā atbalsts Pilsoniskajam līgumam un trim opozīcijas partijām ir apmēram līdzīgs, valsts turpmāko kursu, visticamāk, izšķirs tie vēlētāji, kuri savu izvēli izdarīs pašā pēdējā brīdī.
KALNU KARABAHAS FAKTORS
Pēc PSRS sabrukuma Armēnija ilgstoši tika uzskatīta gan par prokrieviskāko no bijušajām PSRS Kaukāza republikām, gan par valsti, kas Kalnu Karabahas konflikta dēļ bija spiesta paļauties uz Krievijas drošības garantijām (Arcahu). Minētais reģions, kas ir daļa no vēsturiskās Armēnijas un ļoti nozīmīgs šīs tautas vēsturē, PSRS laikā tika iekļauts Azerbaidžānas sastāvā, taču pēc PSRS sabrukuma notikušā kara rezultātā tajā tika izveidota starptautiski neatzīta armēņu Arcahas Republika. Tā ilgstoši de facto bija integrēta Armēnijas sastāvā, lai gan oficiāli Erevāna Arcahu neatzina nedz par neatkarīgu valsti, nedz savu sastāvdaļu.
Atrašanās Krievijas ietekmes zonā, tostarp pievienošanās Krievijas izveidotajai un vadītajai Kolektīvās drošības līguma organizācijai Armēnijā savukārt tika uzskatīta par garantiju tam, ka ievērojami bagātāka – kā tīri materiāli, tā arī iedzīvotāju skaita ziņā – un iespaidīgus līdzekļus saviem bruņotajiem spēkiem tērējošā Azerbaidžāna necentīsies atgūt Kalnu Karabahas teritoriju. Tas šajā gadījumā ir ļoti svarīgi, jo, raugoties no juridiskā viedokļa, Krievijas sniegtās drošības garantijas uz Kalnu Karabahu neattiecās tā vienkāršā iemesla dēļ, ka Armēnija pati oficiāli nekad nav atzinusi to par savu sastāvdaļu. Tas notika, pat neraugoties uz to, ka Erevānā pie varas trīs gadu desmitus atradās politiķi, kas paši bija cēlušies no Kalnu Karabahas vai bija ļoti cieši ar to saistīti. (Savas izcelsmes dēļ šie politiķi pašā Armēnijā tiek dēvēti par Karabahas klanu un pretnostatīti Erevānas klanam.)
Attiekšanās «legalizēt» Kalnu Karabahu tiek skaidrota dažādi – ar neuzdrošināšanos mainīt starptautiski atzītās robežas un saglabāt pieņemamas attiecības ar rietumvalstīm, ar rietumvalstīs (pirmkārt jau ASV un Francijā) dzīvojošo armēņu kopienu spiedienu, ar Krievijas spiedienu, tai nevēloties radikāli saasināt attiecības ar Azerbaidžānu, iekšējām pretrunām starp jau pieminētajiem Karabahas un Erevānas klaniem un vēl citiem iemesliem. Tomēr, lai kā arī būtu, pats fakts no tā nemainās. Savukārt tā sabiedrības daļa, kura prasīja Kalnu Karabahas oficiālu atzīšanu un iekļaušanu Armēnijas sastāvā, vienmēr tika mierināta ar apgalvojumu, ka šāds solis neizbēgami tiks operatīvi sperts gadījumā, ja Azerbaidžāna izdarīs mēģinājumu atgūt Kalnu Karabahu ar bruņotu spēku. Vairākums ekspertu arī uzskata – Erevānas un Maskavas līgumi paredzēja, ka tādā gadījumā pēdējai nāktos izvēlēties – vai nu aizstāvēt Kalnu Karabahu ar bruņotu spēku (ar piebildi – ja Armēnija oficiāli vērstos ar lūgumu pēc palīdzības), vai arī atzīt, ka tā nespēj vai nevēlas sniegt solītās drošības garantijas.
Viss iepriekšminētais gandrīz trīs gadu desmitu garumā nodrošināja ģeopolitisko līdzsvaru reģionā. Tas sabruka pēc 2018. gada Armēnijas «samta revolūcijas», kuras dēļ pie varas nonāca tagadējais premjerministrs Nikols Pašinjans – prorietumniecisks politiķis bez saitēm ar Karabahas klanu un ass iepriekšējās varas un tās koruptīvo darījumu kritiķis. Atsevišķi politiķa izteikumi liecināja, ka viņš, neraugoties uz publiskiem apgalvojumiem par Kalnu Karabahu kā daļu Armēnijas, uzskata šo vēsturisko teritoriju par sava veida balastu, kura esamība liedz Armēnijai pārorientēties uz Rietumiem. Minēto situāciju – Erevānas mēģinājumus demonstrēt neatkarīgāku ārpolitiku un tuvināties Rietumiem, kas izraisīja Maskavas labi redzamu nepatiku, – gandrīz nekavējoties izmantoja Azerbaidžāna, kura 2020. gada rudenī sāka Otro Kalnu Karabahas karu. Saņemot atklātu Turcijas militāru un loģistikas atbalstu, tā nepilnu divu mēnešu laikā sagrāva armēņu spēkus, atgūstot kontroli pār lielāko daļu reģiona. Maskava šajā konfliktā ieņēma demonstratīvi nogaidošu pozīciju, aizbildinoties ar jau minētajām juridiskajām niansēm, ka karadarbība nenotiek pašas Armēnijas starptautiski atzītajā teritorijā un ka Erevāna nav vērsusies pie Maskavas ar oficiālu lūgumu pēc palīdzības.
Kara noslēgumā Kalnu Karabahā tika ievesti Krievijas miera uzturētāji, taču to klātbūtne izrādījās īslaicīga un mazefektīva. Galīgais punkts šim konfliktam tika pielikts 2023. gada septembrī, kad Azerbaidžāna nepilnas diennakts laikā īstenoja zibenskaru, pilnībā likvidējot Arcahas Republiku un piespiežot vairāk nekā 100 tūkstošus vietējo armēņu pamest savas vēsturiskās mājas. Krievijas karaspēks notiekošajā neiejaucās, kas Armēnijas sabiedrības vienā daļā radīja plašu sajūtu par Krievijas nodevību un kļuva par katalizatoru krasam pagriezienam valsts ārpolitikā. Otra daļa sabiedrības tikmēr par nodevēju uzskata jau pašu Pašinjanu, kurš tā arī pat nemēģināja nedz atzīt Arcahu, nedz vērsties pēc palīdzības pie Krievijas. Šī viedokļa virzītāji un uzturētāji (pamatā jau pieminētais Karabahas klans) gan sastāv no politiķiem ar stipri apšaubāmu, aizdomām par korupciju apēnotu reputāciju, un tieši tas kļuva par galveno iemeslu, kas ļāva Pašinjanam saglabāt varu arī pēc tam, kad Armēnija bija piedzīvojusi militāru katastrofu.
Šodien Erevāna Pašinjana vadībā mērķtiecīgi cenšas saraut galvenās politiskās saites ar Maskavu – Armēnija ir de facto iesaldējusi savu dalību Kolektīvās drošības līguma organizācijā, pieprasījusi Krievijas robežsargu aizvietošanu ar apvienotās Eiropas novērotāju misiju un meklē jaunus drošības partnerus Rietumos un Āzijā, piemēram, Francijā un Indijā. Par ilgtermiņa mērķi savukārt pasludināta valsts dalība Eiropas Savienībā, un attiecību uzlabošana gan ar to, gan ASV ir kļuvusi par nozīmīgu Armēnijas ārpolitisko prioritāti.
EKONOMISKĀ ATKARĪBA
Tajā pašā laikā ļoti būtisks aspekts ir arī Armēnijas dalība Krievijas vadītajā Eirāzijas Ekonomiskajā savienībā (EES). Tā ir ekonomiskās integrācijas apvienība, kas tika izveidota 2015. gada 1. janvārī, un tajā šobrīd ietilpst piecas valstis – bez Krievijas un Armēnijas arī Baltkrievija, Kazahstāna un Kirgizstāna.
Pateicoties dalībai EES, Armēnija ieguvusi virkni ievērojamu ekonomisko preferenču – tādas kā garantētas gāzes piegādes par fiksētām cenām (kuras šobrīd ir apmēram trīs reizes zemākas par tirgus cenām), beznodokļu naftas un naftas produktu, neapstrādātu dimantu un virknes citu resursu piegādes, brīvu pieeju Krievijas un citu EES valstu tirgiem, kā arī tiesības saviem pilsoņiem brīvi strādāt citās EES valstīs, saņemot sociālās garantijas, kas būtībā ir līdzvērtīgas šo valstu pilsoņu sociālajām garantijām. Tā rezultātā ekonomiskā emigrācija no Armēnijas notiek galvenokārt uz Krieviju – tiek lēsts, ka strādāt uz to devušies līdz pusmiljonam Armēnijas pilsoņu (kas ir milzīgs skaitlis, ņemot vērā, ka valstī oficiāli ir nepilni trīs miljoni iedzīvotāju). Savukārt šo viesstrādnieku naudas pārskaitījumi uz dzimteni nodrošina 10–14% Armēnijas iekšzemes kopprodukta (IKP). Papildu tam tirdzniecība ar Krieviju veido ap trešdaļu visas Armēnijas ārējās tirdzniecības, bet virknei armēņu ražojumu, piemēram, brendijiem, dažādiem augļiem un lauksaimniecības produktiem, Krievija ir pārliecinoši dominējošais noieta tirgus.
Jebkurš mēģinājums ne tikai sākt iestāšanās sarunas ar ES, bet pat noslēgt atsevišķu tirdzniecības līgumu ar Eiropu automātiski novestu pie visu šo priekšrocību zaudēšanas. Šāds punkts ir iekļauts EES nolīgumos, un atsevišķi vēl vērts uzsvērt, ka arī ES politika šādos gadījumos kategoriski nepieļauj atrašanos divās ekonomiskajās savienībās vienlaikus, it īpaši, ja tā ir ekonomiskā savienība ar Krieviju. Minētā iespēja atklāti biedē ievērojamu daļu armēņu, un Krievija šo noskaņojumu cenšas mērķtiecīgi pastiprināt, tieši vēlēšanu priekšvakarā ierobežojot vai apturot daudzu Armēnijas preču, galvenokārt lauksaimniecības preču, importu. Formālie iemesli, protams, ir pēkšņi atrastas neatbilstības kādiem standartiem vai kādu kaitēkļu klātbūtne, taču faktiski visiem ir skaidrs, ka šādi tiek izdarīts spiediens uz Armēnijas vēlētājiem.
Turklāt Maskava oficiāli norāda, ka neiebilst pret Armēnijas tiesībām pašai izvēlēties savu ģeopolitisko kursu. Tajā pašā laikā netiks pieļauts, ka Krievija ir tā, kura apmaksā un subsidē Erevānas ceļu uz apvienoto Eiropu. Ja Armēnija vēlas virzīties uz ES un Rietumiem, tad tai ir oficiāli jāatsakās no dalības EES un attiecīgi jāzaudē visas esošās privilēģijas. Oficiāli tā ir arī visu pārējo EES dalībvalstu nostāja, un šo valstu vadītāju pēdējā samitā Kazahstānā (uz kuru Pašinjans neieradās, aizbildinoties ar priekšvēlēšanu cīņu), tika pieņemta rezolūcija ar aicinājumu Armēnijai «iespējami ātrāk» sarīkot referendumu par kursu uz pievienošanos ES un sniegt atbildi par tās ģeopolitisko izvēli.
Šis ultimatīvais aicinājums ir nostādījis Pašinjana valdību ekstremāli sarežģītā situācijā, jo tūlītēja un atklāta ekonomisko saišu saraušana ar Krieviju Armēnijai nozīmētu mērogos nepieredzētu sociālekonomisko šoku. Pāreja uz Eiropas standartiem lauksaimniecībā un ražošanā prasa gadus vai pat gadu desmitus un milzīgas investīcijas, kamēr gāzes cenu trīskāršošanās un Krievijas tirgus slēgšana armēņu produktiem var izraisīt tūlītēju ekonomikas sabrukumu. Izvēli vēl vairāk sarežģī fakts, ka Eiropas Savienība un ASV, lai gan politiski atbalsta Erevānas demokrātiskos centienus, šobrīd nav gatavas piedāvāt Armēnijai nedz tūlītējas alternatīvas drošības garantijas pret Azerbaidžānas militāro spiedienu, nedz pilnvērtīgu finansiālo kompensāciju paketi, kas spētu segt iespējamo EES sadarbības zaudēšanu. Rietumu palīdzība lielākoties aprobežojas ar finansiālu atbalstu reformām un civilo novērotāju misijām, kas krīzes brīdī nespēs apturēt nedz tankus uz robežas, nedz enerģētisko blokādi.
PRETRUNAS UN MATEMĀTIKA
Visas šīs pretrunas atspoguļojas arī iekšpolitiskajā kartē. Uz Nacionālo sapulci kandidē 19 politiskie spēki, tomēr, kā liecina sabiedriskās domas aptauju dati, reālas iespējas iekļūt tajā ir tikai pieciem no tiem: Pašinjana vadītajam Pilsoniskajam līgumam, trim dažādas prokrieviskuma pakāpes spēkiem – bijušā valsts prezidenta Roberta Kočerjana (Karabahas klana līdera) vadītajai Armēnijas aliansei, Krievijā par miljardieri kļuvušā uzņēmēja Samvela Karapetjana partijai Stiprā Armēnija (Karapetjans bieži tiek salīdzināts ar Bidzinu Ivanišvili Gruzijā) un vēl viena uzņēmēja Gagika Carukjana partijai Plaukstošā Armēnija. Uz iekļūšanas robežas parlamentā atrodas vēl viena Pašinjanam opozīcijā esoša partija – bijušā Kalnu Karabahas kara varoņa un bijušā Armēnijas ombuda Armana Tatojana vadītā partija Vienotības spārni. Pēdējā ir izteikti nacionālas ievirzes un savā ziņā uzskatāma par trešā ceļa partiju.
Priekšvēlēšanu reitingi, kā tas mēdz būt gadījumos, kad sabiedrība ir krasi sašķelta, ir pretrunīgi, tomēr tradicionāli par autoritatīvāko un precīzāko uzskatītās kompānijas MPG (Gallup partneres Armēnijā) pēdējā aptauja liecina, ka Pašinjana Pilsonisko līgumu ir gatavi atbalstīt 28,8%, Kočerjana Armēnijas aliansi – 12,1%, Karapetjana Stipro Armēniju – 14,9%, Carukjana Plaukstošo Armēniju – 8,7%, bet Tatojana Vienotības spārnus – 5,8% vēlētāju. Vēl 12,9% maija otrajā pusē savu izvēli nebija izdarījuši, kamēr pārējie atbalstīja spēkus, kuri acīmredzami parlamentā neiekļūs.
Armēnijas Nacionālās sapulces vēlēšanas notiek pēc līdzīga principa kā mūsu Saeimas vēlēšanas – sapulce tiek vēlēta uz pieciem gadiem, vēlētāji balso par partiju vai to apvienību (koalīciju) sarakstiem, un, lai iegūtu pārstāvniecību parlamentā, vienas partijas sarakstam ir jāsaņem vismaz 4%, bet koalīcijas sarakstam – vismaz 8% (ja apvienībā ir līdz trim partijām) vai 10% (ja četras un vairāk) balsu. Valsts pamatlikumā, jāpiebilst, ir noteikts minimālais parlamenta deputātu skaits – 101 –, turklāt četras no vietām ir rezervētas valsts lielāko nacionālo mazākumtautību pārstāvjiem – krieviem, kurdiem, asīriešiem un jesīdiem (kuri pēc būtības arī ir kurdi, taču vēsturisku un reliģisku iemeslu dēļ krasi norobežojas no kurdu kopienas). Pie kam mazākumtautību pārstāvju vietas saņem partija – vēlēšanu uzvarētāja –, jo visu Armēnijas partiju priekšvēlēšanu saraksti klasiski sastāv no divām daļām – pamata daļas un atsevišķas mazākumtautību pārstāvju daļas. Ja kāda no mazākumtautībām tās sarakstā nav pārstāvēta, tad tai paredzētā vieta parlamenta paliek neaizņemta.
Tajā pašā laikā šai kārtībai, atbilstoši Armēnijas Konstitūcijai, vēl pievienoti divi papildu mehānismi, kas padara Armēnijas vēlēšanu sistēmu lielā mērā unikālu, bet parlamenta deputātu skaitu – par mainīgu lielumu. Piemēram, konkrēti šī sasaukuma parlamentā ir 107 parlamentārieši, bet iepriekšējā parlamentā tādu bija 132.
Konstitūcija pieprasa, lai vēlēšanu rezultātā parlamentā izveidotos stabils valdošais vairākums (vismaz 54% vietu jeb 55 deputātu mandāti). Gadījumā, ja kāda partija jau ir ieguvusi vairākumu (piemēram, 51 deputāta mandātu), taču nepietiekamu, tad «trūkstošie» mandāti tai tiek vienkārši piešķirti. Ja vairākuma nav, bet uzvarējusī partija nespēj vienoties ar citiem politiskajiem spēkiem par jaunas valdības izveidi, tiek rīkota vēlēšanu otrā kārta. Tajā piedalās tikai divas visvairāk balsu ieguvušās partijas vai koalīcijas, un šī balsojuma uzvarētājs saņem papildu vietas, lai garantēti nodrošinātu 54% vairākumu.
Vienlaikus pamatlikums aizsargā arī opozīciju. Ja kāda partija vēlēšanās gūst tik graujošu uzvaru, ka saņem vairāk nekā divas trešdaļas vietu, opozīcijai automātiski tiek piešķirtas papildu vietas (mandāti virs noteiktā skaita), lai nodrošinātu, ka tās pārstāvniecība nav mazāka par 33%.
OTRĀS KĀRTAS IESPĒJAMĪBA?
Parasti Armēnijas vēlēšanas noslēdzas ar vienas partijas vairāk vai mazāk pārliecinošu uzvaru, un līdz otrajai kārtai balsošana šā iemesla dēļ tā arī nekad nav nonākusi, taču šoreiz šāda iespēja tiek uzskatīta par ticamu. Tas, protams, būs atkarīgs no vietu sadalījuma un arī opozicionāru spējas vienoties savā starpā, par ko daudziem pastāv zināmas šaubas.
Īpaši daudz jautājumu šajā ziņā ir par Vienotības spārniem, kuru rokās iekļūšanas parlamentā gadījumā var izrādīties tā dēvētā zelta akcija, bet kuri vienlīdz kritiski attiecas kā pret Pašinjanu, tā pret viņa prokrieviskajiem pretiniekiem. Arī pēdējo savstarpējās attiecības ir grūti nosaukt par labām, par ko cita starpā uzskatāmi liecina nespēja vienoties par kopīga priekšvēlēšanu saraksta izveidi un liels skaits savstarpējo apsūdzību, ar kurām neskopojas šo partiju politiķi. Izplatīts ir viedoklis, ka savstarpēja partiju vienošanās ir iespējama, tikai tieši iejaucoties Maskavas emisāriem un izdarot spiedienu uz šiem spēkiem un to līderiem. Tomēr arī tad nav garantiju, ka mērķi izdosies sasniegt, jo, piemēram, Carukjans nav tieši saistīts ar Maskavu un nav no tās atkarīgs.
Tieši šī opozīcijas sadrumstalotība ir galvenais trumpis, kas joprojām ļauj Pašinjanam cerēt uz varas saglabāšanu, par spīti sabiedrības milzīgajam sašutumam par militārajām un diplomātiskajām neveiksmēm. Pašreizējā premjera stratēģija ir vienkārša, bet līdz šim efektīva – vēlēšanu kampaņā viņš sevi pozicionē kā vienīgo alternatīvu tam, lai valstī neatgrieztos korumpētais Karabahas klans vai pie varas nenāktu tieši no Maskavas diriģētie spēki.
Ja vēlēšanu pirmajā kārtā neviena partija vai koalīcija nesasniegs kāroto 54% slieksni, Armēnijas likumdošana dos sešas dienas laika politiskajiem tirgiem un koalīcijas sarunām. Šis būs brīdis, kad tiks pārbaudīts, kas opozīcijas partijām ir svarīgāks – personīgās ambīcijas un ideoloģiskās domstarpības vai kopīgais mērķis gāzt Pašinjanu.
Ja šajās sešās dienās partijas nespēs parakstīt memorandu par stabilas valdības izveidi, vēlēšanu otrā kārta kļūs par neizbēgamu realitāti. Atšķirībā no pirmās kārtas, kurā vēlētājiem bija plaša izvēle, otrā kārta pēc 28 dienām piedāvās maksimāli polarizētu balsojumu, jo biļetenā paliks tikai divi spēki – Pašinjana Pilsoniskais līgums un tā opozīcijas apvienība, kas pirmajā kārtā būs ieguvusi visvairāk balsu. Šāds scenārijs faktiski piespiedīs Armēnijas sabiedrību veikt dramatisku izvēli, kurā vairs nebūs vietas pustoņiem. Tas vairs nebūs balsojums par kādas partijas programmu, bet gan klasisks balsojums par vai pret šobrīd valdošo politiku, kas nesusi teritoriju zaudējumus un pazemojumus, vai valsts atgriešanos pagātnē un pilnīgu ekonomisko un politisko kapitulāciju Maskavas priekšā.