Izraēlas un to atbalstošo ASV no vienas puses un Irānas no otras puses savstarpējās attiecības jeb, precīzāk būtu teikt, savstarpējais naids un pretimstāvēšana ir labi zināmi un ilgst jau vairāk nekā četras desmitgades. Pērn tas pirmoreiz pārauga atklātā militārā konfliktā ar vērienīgām savstarpējām raķešu apšaudēm. Turklāt noslēdzās šis konflikts bez uzvarētāja noskaidrošanas – tika pārtraukts pēc divām nedēļām, visām pusēm pasludinot sevi par uzvarētājām.
Tagad, pēc nepilna gada, savstarpējie aviācijas uzlidojumi, kā arī apšaudes ar raķetēm uz bezpilota lidaparātiem (atkarībā no tā, kāds bruņojums ir katras puses arsenālā) ir atgriezušies ar ievērojami lielāku vērienu. To īpaši demonstrē tas, ka iepriekšējā konfliktā Irāna izvairījās dot triecienus pa ASV militārajiem objektiem reģionā, bet tagad to dara bez mazākās šaubīšanās, no kā pašsaprotami cieš arī Persijas līča valstis, kurās šie militārie objekti atrodas.
RAHBARS UN MĪNĀBA
Šādus bezkompromisa lēmumus Teherāna pieņēma pēc tam, kad uzbrukuma pašā sākumā vērienīgā Izraēlas aviācijas uzlidojumā tika nogalināti vairāki valsts augstākās vadības pārstāvji, ieskaitot Irānas garīgo līderi jeb rahbaru ājatollu Alī Hāmenejī. Lielākā daļa bojā gājušo Irānas augstāko amatpersonu, jāpiebilst, tika nogalināti rahbara rezidencē brīdī, kad bija sapulcējušies, lai apspriestu dienu iepriekš Ženēvā ar ASV notikušo sarunu par abpusējas vienošanās noslēgšanu. (Vai vismaz – tā tiek apgalvots virknē plašsaziņas līdzekļu.) Domājams, nekādu uzbrukumu Irānas vadītāji negaidīja – ja var ticēt preses ziņām, tad sanāksme notika pat nevis kādā pazemes bunkurā, bet rahbara rezidences apspriežu zālē.
Par citu ne mazāk nozīmīgu notikumu kļuva trieciens pašā konflikta sākumā pa meiteņu skolu Irānas pilsētā Mīnābā, kurā gāja bojā 165 cilvēki, galvenokārt šīs skolas 7–12 gadus vecās audzēknes. Kuras tieši no valstīm raidīja vainīgo raķeti, nav skaidrs, taču traģēdija Mīnābā acīmredzami kļuva par ļoti būtisku iemeslu tam, ka Irānas opozīcija pat īsti nemēģināja izvest ielās savus piekritējus, un nav arī skaidrs, vai tai maz vispār bija šādi nodomi. Tā vietā Irānas pilsētu ielas pēc valsts garīgā līdera (kurš vienlaikus de facto ir arī visas ap 250–300 miljoniem lielās šiītu musulmaņu kopienas garīgais līderis) nāves un traģēdijas Mīnābā pārplūdināja teokrātiskā režīma atbalstītāji, kuri pieprasa atriebt bojā gājušos.
Atsevišķi vērts piebilst, ka ievērojamam skaitam ekspertu irānistu jau sākotnēji neizpratni radīja rietumvalstīs nereti piesauktie minējumi, ka Irānas garīgā līdera un militāro vadītāju nāve novedīs pie masu sacelšanās un valsts militāro spēju paralizēšanas. Tika norādīts, ka pašos pamatos reliģiozajā Irānas sabiedrībā, kuras kultūrā upurēšanās (moceklība jeb šahadāts) turklāt izsenis tiek uzskatīta par pašu godājamāko no īpašībām, rezultāts būs gluži pretējs – sabiedrības saliedēšanās. Izskatās, ka tas pēc ājatollas nāves arī ir noticis. Savukārt, kas attiecas uz Irānas militāro un arī politisko vadību, tad tiek norādīts, ka tā ir veidota uz savstarpējās aizstājamības principiem – it īpaši bruņotajos spēkos vienmēr ir uzreiz vairāki cilvēki, kuri ir gatavi jebkurā brīdī sākt pildīt tos vai citus pienākumus, ja kāda amatpersona iet bojā. Acīmredzot pastāv vēl arī citi risinājumi, kuriem pateicoties Irāna spēja saglabāt gandrīz pilnīgu militāro un politisko kontroli pār situāciju pēc uzbrukumu sākšanās.
Kā uzskatāmi liecina karadarbības pirmās piecas dienas, rezultāts vismaz pagaidām ir pretējs cerētajam: opozīcijas nemieru un militārās paralīzes vietā Irāna dod ļoti sāpīgus atbildes triecienus pa Izraēlu un ASV militārajiem un civilajiem objektiem reģionā – ASV armijas bāzēm, vēstniecībām, ar ASV saistītiem ekonomiskajiem objektiem u. c. –, kā arī būtībā ir bloķējusi globālajām energoresursu piegādēm ļoti svarīgo Hormuza jūras šaurumu, kas ir viena no pasaules nozīmīgākajām kuģniecības artērijām. Tāpat no uzlidojumiem cieš Persijas līča valstu energoresursu (pirmkārt, protams, naftas un dabasgāzes) ieguves, pārstrādes un eksporta industrija, kā arī, protams, aviācijas pārvadājumi, tūrisms u. c.
MILITĀRĀ ASIMETRIJA
Raugoties no tīri militārā aspekta, galvenais jautājums šajā brīdī, protams, ir, cik lielas ir abu pušu iespējas uzturēt pašreizējo karadarbības līmeni ilgākā laika posmā, bet, raugoties jau plašāk, – kas notiks, ja tiešā karadarbībā tiks iesaistītas arī Persijas līča monarhijas, kuras ģeogrāfiski atrodas starp Irānu un Izraēlu. Un kas – ja karadarbības mērogi izies ārpus reģiona robežām? Arī tas nebūt vairs nav utopisks scenārijs.
Kā norādīts gan specializētos militāros izdevumos, gan arī dažādās publikācijās plašsaziņas līdzekļos, par ASV un to sabiedroto problēmu strauji un acīmredzami kļūst pretgaisa aizsardzības sistēmu Patriot un THAAD raķešu dārdzība un deficīts to ierobežoto ražošanas jaudu dēļ. Tostarp tiek uzsvērts, ka ASV un to sabiedrotajiem jau nākas izmantot Patriot sistēmu (kuru skaits tāpat ir ierobežots) jaunākās raķetes PAC-3, kas maksā četrus miljonus dolāru katra, lai mēģinātu notriekt salīdzinoši lētus Shahed dronus par 20 tūkstošiem dolāru gabalā. Gadā tiek saražots tikai 300 līdz 600 šādu raķešu, bet izšaut nākas desmitiem katru nakti. Sistēmai THAAD nepieciešamo raķešu cena tikmēr vispār ir 20 miljoni dolāru gabalā, un tās gadā tiek saražotas tikai ap trīs desmitiem.
Kā liecina pesimistiskākās prognozes, piemēram, Kataras rīcībā esošās pretgaisa aizsardzības raķetes var beigties jau pāris tuvāko dienu laikā, un daudz labāka nav situācija arī pārējās Persijas līča valstīs. Tāpat Izraēlas pretgaisa aizsardzības raķešu rezerves ir tālu no neierobežotām (tiek uzskatīts, ka tieši šo raķešu deficīts iepriekšējā karā noveda pie tā, ka Irānas triecieni pa Izraēlu kļuva aizvien jūtamāki). Cits jautājums, protams, ka ievērojamus zaudējumus cieš arī Irānas pretgaisa aizsardzības sistēma, kura, pēc vairākuma ekspertu domām, vairs pastāv tikai fragmentāri. Tāpat par uzlidojumu un triecienu mērķiem kļuvušas Irānas raķešu palaišanas iekārtas. Tomēr šajā gadījumā ir kāds būtisks "bet". Kā norāda, piemēram, viens no pasaules autoritatīvākajiem militārajiem izdevumiem Jane’s Defence Weekly, "Irānas stratēģiskais aktīvs nav tās novecojusī aviācija, bet gan vairāk nekā 20 pazemes raķešu pilsētas. Šīs bāzes, piemēram, tās, kas izvietotas Zāgrosa kalnos, ir iebūvētas simtiem metru dziļumā zem granīta klintīm. Tās ir projektētas, lai izturētu pat kodoltriecienus. Izmantojot pazemes šahtas un automātiskās ielādes sistēmas, Irāna var uzturēt uguns jaudu pat tad, ja tās virszemes infrastruktūra ir pilnībā iznīcināta".
Kalnos, jāpiebilst, paslēptas arī Irānas raķešu un bezpilota lidaparātu rezerves un, domājams, arī nozīmīgākās militārās rūpnīcas. Cik lieli krājumi atrodas šajās noliktavās, kā arī kādas ir Irānas slepeno rūpnīcu ražošanas jaudas, nav zināms. Uz to norāda arī, piemēram, The Washington Post: "Rietumu izlūkdienestiem joprojām ir ierobežota informācija par Irānas pazemes rūpnīcu ražošanas jaudām. Tiek uzskatīts, ka šīs klintīs iebūvētās ražotnes darbojas neatkarīgi no gaisa uzlidojumiem, nodrošinot pastāvīgu dronu un raķešu plūsmu uz palaišanas pozīcijām."
Kas attiecas uz vienu no galvenajiem ASV "triecienspēkiem" – spārnotajām raķetēm Tomahawk –, tad šeit situācija ir labāka, taču arī optimismu neraisoša. Saskaņā ar analītiķu aplēsēm, sākoties karadarbībai, ASV rīcībā bija, lielākais, līdz 4000 šādu raķešu, no kurām reāli efektīvu (modernizētu un spējīgu pārvarēt mūsdienu pretraķešu aizsardzības sistēmas) – ne vairāk par 2500. No tām 450–700 tika izšautas konflikta pirmajās dienās. Turklāt ir skaidrs, ka neviens negrasās Irānā izlietot visas šīs raķetes, bet iepirkt no RTX (bijušā Raytheon) šogad ir paredzēts… 57 jaunas spārnotās raķetes Tomahawk.
RTX ir plāni sākt vērienīgu (līdz tūkstotim gadā) Tomahawk ražošanu, taču tikai 2028. gadā, ātrāk tas nav iespējams. Attiecīgi arī spārnoto raķešu ASV un to sabiedrotajiem pietiek tikai dažiem mēnešiem.
ASV prezidents Donalds Tramps gan jau ir centies atspēkot visu šo informāciju, sev raksturīgajā stilā paziņojot, ka ASV rīcībā ir "neierobežoti" vismodernāko un jaudīgāko ieroču krājumi un ka ASV gaida "liela uzvara". Tomēr realitāte, it īpaši attiecībā uz pretgaisa aizsardzības sistēmām un raķetēm, acīmredzami ir ievērojami mazāk optimistiska. Lai gan, kā jau minēts, Irānas iespējas joprojām nav zināmas un tieši tas rada vislielāko nenoteiktību, ļaujot spekulēt ar vairākiem iespējamajiem nākotnes scenārijiem.
UZVARAS NEIESPĒJAMĪBA
Viens no šādiem scenārijiem paredz destabilizēt situāciju Irānā un tomēr panākt varas nomaiņu – ja ne iekšēju nemieru rezultātā, kuri šobrīd šķiet aizvien mazāk iespējami, tad ar ārējas intervences palīdzību. ASV no šādas iespējas gan ir kategoriski norobežojušās, tostarp tādēļ, ka 59% vēlētāju neatbalsta pat esošo, "distancēto" kara (kas ASV oficiāli tiek dēvēts nevis par karu, bet par liela mēroga militāro operāciju) formu un visiem ir skaidrs, ka šis skaitlis vēl ievērojami pieaugs, ja Irānas kara dēļ sāksies ekonomikas problēmas, kā arī ja tajā ies bojā amerikāņu karavīri.
Arī Persijas līča arābu valstīm tiešs karš ar Irānu ir nepieņemams: to kaujasspējas ir zemas un iespējas pasargāt savus ekonomiskos un stratēģiskos objektus – niecīgas, kamdēļ karš var kļūt par katastrofu ne tikai atsevišķu valstu ekonomikām, bet arī globālajai ekonomikai kopumā.
Īpaši jāuzsver, ka līča valstīm ir vēl viens būtisks vājais punkts – tās ir lielā mērā atkarīgas no ūdens atsāļošanas iekārtām, un, ja sāksies atklāts karš, tad šīs iekārtas nešaubīgi kļūs par vienu no pirmajiem mērķiem. Kā norāda The Economist: "Persijas līča monarhiju Ahileja papēdis nav to naftas torņi, bet gan atsāļošanas rūpnīcas. Tādas valstis kā Katara un Apvienotie Arābu Emirāti 90% sava dzeramā ūdens iegūst no jūras. Irānas asimetrisks trieciens pa šīm iekārtām izraisītu humāno katastrofu dažās dienās, padarot šīs valstis par dzīvotnespējīgām zonām bez jebkādas nepieciešamības pēc sauszemes iebrukuma."
Vienīgie, ar kuriem šādā situācijā var saistīt zināmas cerības, ir kurdu un beludžu separātisti, tomēr pat viņu vēlēšanās karot atrodas zem lielas jautājuma zīmes. Galvenokārt tādēļ, ka, piemēram, kurdu sadarbība ar ASV liecina, ka pēdējās viegli atsakās no saviem iepriekš dotajiem solījumiem, turklāt arī cerības uz panākumiem ir neskaidras. Kā atzīst ietekmīgais Foreign Affairs: "Kurdu līderi ziemeļos un beludži austrumos labi atceras iepriekšējās reizes, kad ASV tos pameta brīdī, kad mainījās Vašingtonas prioritātes. Viņu gatavība (..) bez dzelžainām drošības garantijām šobrīd ir tuvu nullei." Šo iemeslu dēļ ārēja intervence bieži pat netiek izskatīta kā atsevišķs scenārijs, bet gan tikai kā iespējama daļa no kopējā konflikta. Par ticamāko (vai vismaz vēlamāko) scenāriju savukārt tiek dēvēts kārtējais pamiers. Tāds – gadījumā ja izrādās, ka Irānas militārais potenciāls nav izsmelts, – varētu iestāties pēc nepilna mēneša. Piemēram, brīdī, kad izšauto Tomahawk skaits sasniegs 1500 (gandrīz 60% no efektīvā krājuma) vai kad beidzas pretgaisa aizsardzības raķetes.
Tas novedīs pie tā, ka ASV prezidents pasludinās "graujošo uzvaru" (tiks iznīcināts liels skaits virszemes mērķu), tomēr Irānas režīms spēs saglabāt gan pats sevi, gan savas kaujasspējas. Cits jautājums, ka tā jebkurā gadījumā būs politiskā katastrofa ASV prezidentam pirms šā gada nogalē gaidāmajām starpvēlēšanām, kā arī iespaidīgs trieciens ASV prestižam, tādēļ šādu variantu Trampa administrācija var arī nepieņemt, tā vietā dodot priekšroku scenārijam "uzvara par jebkuru cenu".
Tas tostarp var nozīmēt to, ka, beidzoties raķešu krājumiem, ASV sāk izmantot pilotējamo aviāciju ar brīvi krītošām bumbām (JDAM), lai sasniegtu Irānas pazemes rūpnīcas. Tas vienlaikus prasa arī pilnīgu Irānas pretgaisa aizsardzības iznīcināšanu. Ja Irānai izdodas notriekt vairākus amerikāņu bumbvedējus, tostarp izmantojot kalnos paslēptās sistēmas, vai pat sagūstīt amerikāņu pilotus, var nešaubīties, ka šo faktu ar vērienu izmantos Trampa iekšpolitiskie pretinieki, un tas nozīmē, ka priekšvēlēšanu karstumā ir iespējami nemieri pašās ASV.
Vēl viens jautājums ir arī par Irānas sabiedrotajiem. Jo ilgāk turpinās konflikts, jo augstāka kļūst iespēja, ka Irāna sāk saņemt militārās piegādes no tai atklāti simpatizējošajām un Irānas panākumos ieinteresētajām valstīm – Ķīnas un Krievijas. Nav pat izslēgts, ka Irāna jau iepriekš ir saņēmusi kādas stratēģiski svarīgas piegādes, kuras pagaidām tiek turētas rezervē un ir paredzētas izmantošanai izšķirošajā brīdī. Piemēram, The Wall Street Journal norāda, "pastāv nopietnas aizdomas, ka Irāna ir saņēmusi "stratēģiskas paketes" no Maskavas un Pekinas vēl pirms 28. februāra. Tās var ietvert gan modernizētas elektroniskās cīņas (EW) iekārtas, gan pretkuģu raķetes, kas tiek turētas rezervē izšķirošam triecienam pret ASV aviācijas bāzes kuģiem Persijas līcī". Būtiski ietekmēt ASV apņēmību "karot tik ilgi, cik būs nepieciešams", var arī tās sabiedroto Persijas līča monarhiju nostāja. Teherāna, jāatgādina, oficiāli uzsver, ka ar šīm valstīm nekaro un ka visi triecieni ir vērsti tikai pret ASV vai ar tām saistītiem objektiem tajās, vienlaikus uzsverot, ka, ja arābu valstīs nebūs šādu objektu, nebūs arī triecienu. Nav mazsvarīgi arī tas, ka vairākos gadījumos lielu spiedienu uz vietējām valdībām izdara arī Teherānai atklāti simpatizējošie vietējie šiīti (piemēram, Bahreinā tādu ir līdz 70% no valsts iedzīvotājiem, un presē izskanējušas ziņas, ka šiītu nemieru nepieļaušanai valstī jau ievests Saūda Arābijas karaspēks), kuri turklāt apdzīvo visas nozīmīgākās reģiona naftas ieguves teritorijas. Jeb, citiem vārdiem, ienākumu radikāls kritums, milzu tēriņi aizsardzībai, grandiozie riski, kādus rada konflikta vēršanās plašumā, kā arī iekšējās destabilizācijas draudi varētu likt reģiona monarhijām izdarīt spiedienu uz ASV, prasot konflikta pārtraukšanu. Sliktākais, lai arī ne ļoti ticams, scenārijs tiešām var novest arī pie ASV bruņoto spēku izvešanas no atsevišķām reģiona valstīm salīdzinoši pārskatāmā nākotnē.
Pēdējais un pats drūmākais variants, protams, ir reģiona ieslīgšana ilgākā un vispārējā karadarbībā, kuras gaitā tiek vārda tiešā nozīmē iznīcināta tā ekonomika. Tas kļūtu par katastrofu arī daudzām citām valstīm. Un pirmā cietēja šajā gadījumā būtu tieši Eiropas Savienība – dramatisks energoresursu sadārdzinājums par reāliem padarīs ekonomiskās izaugsmes kritumu, ievērojamas inflācijas atgriešanos u. c. Cits jautājums, ka zaudētāja tādā gadījumā būs arī Ķīna, kurai tāpat iztrūks energoresursu piegādes, kā arī tai ļoti nozīmīgie komunikācijas ceļi, kas to saista ar Āfriku.
KAPITULĀCIJAS VARIANTI
Tomēr jāatceras svarīga lieta: visi iepriekš minētie scenāriji balstīti uz to, ka Irāna ofensīvu spēj izturēt. Lai arī pašreizējā dinamika (resursu asimetrija, pazemes bāzes un iekšējā saliedētība pēc rahbara nāves) padara Irānas ātru kapitulāciju mazticamu, tieši tāpat pastāv un tiek izskatīti arī Irānas sakāves varianti. Viens no tiem paredz, ka Irānas zaudējums sāksies nevis ar raķešu izbeigšanos, bet ar pilnīgu digitālo un komandvadības paralīzi iepriekš neredzēta mēroga kibertriecienu un elektromagnētiskā impulsa ieroču lietošanas dēļ, gandrīz vārda tiešā nozīmē izdedzinot visu militāro un civilo sakaru tīklu. Tas novestu arī pie militārā un politiskā haosa un tā, ka Irāna vairs nespētu funkcionēt kā vienota valsts.
Tāpat līdz sabrukumam var novest iekšējais resursu trūkums. Ja ASV izdodas pilnībā bloķēt Irānas naftas eksportu un vienlaikus iznīcināt galvenos transporta mezglus, valstī iestājas bads. Pat visreliģiozākā sabiedrība sasniedz lūzuma punktu, kad vairs nav dzeramā ūdens un pārtikas. Tādā gadījumā sāktos masveida bēgļu plūsmas (miljoniem cilvēku) uz Turciju un Pakistānu, kas destabilizētu visu reģionu un spiestu Irānas militāro vadību piekāpties, lai novērstu pilnīgu genocīdu. Par humānu šādu misiju neviens un nekad, protams, nenosauks, tikai un vienīgi par masu genocīdu, taču rezultāts jebkurā gadījumā būs sasniegts.
Abos šajos gadījumos uzsvars tiek likts uz Islāma revolūcijas sargu korpusa augstākās vadības pragmatismu. Irānas ģenerāļiem, redzot valsts reālu sabrukumu, pēc šīs teorijas, ir jāveic militārais apvērsums, jālikvidē radikālākie garīdznieki un jāpiedāvā Rietumiem "darījums" – stabilitāte un naftas plūsmas atjaunošana apmaiņā pret savas varas un aktīvu saglabāšanu. Tas būtu sava veida Ēģiptes modelis, kur armija kļūst par galveno spēlētāju, bet teokrātija tiek atmesta. Citā variantā tikmēr sākas teritoriālā fragmentācija. Izmantojot centrālās varas sabrukumu, kurdu, beludžu un azerbaidžāņu separātisti ar Rietumu atbalstu pasludina autonomijas, bet ASV – "uzvaru" un "demokrātijas atnešanu". Reāli gan tas pārvērstu Irānu par karojošu anklāvu kopumu (līdzīgi kā Lībijā vai Sīrijā), kas vairs nerada draudus Izraēlai, bet kļūst par pastāvīgu nestabilitātes avotu Eirāzijas pašā vidū.
Šāda nākotnes perspektīva acīmredzami ne tikai ASV, bet arī citām rietumvalstīm būtu visīstākā Pirra uzvara. Irānas valstiskuma sagraušana radītu grandiozu bēgļu krīzi, kuru plūsmas pašsaprotami vispirms nonāktu Eiropā. Varas vakuumu savukārt nekavējoties mēģinātu aizpildīt Krievija, piedāvājot "atjaunošanas palīdzību" jaunajiem reģionālajiem spēlētājiem, bet ASV principā būtu iztērējušas savas militārās rezerves tam, lai radītu jaunu haosa zonu.
Teorētiski, protams, vēl paliek arī iespēja, ka pie varas Irānā tomēr nāk prorietumnieciska valdība, taču šī iespēja ir ļoti teorētiska. Vislabāk situāciju šajā ziņā raksturo Francijas laikraksts Le Monde: "Tie, kas cer uz "Persijas pavasari" pēc ASV raķešu triecieniem, aizmirst par Mīnābu un nogalināto rahbaru. Pat vislielākie režīma kritiķi Teherānas kafejnīcās šodien jūtas vispirms kā irāņi, kurus pazemo impērija. Prorietumnieciska valdība, kas nāktu pie varas uz amerikāņu Tomahawk spārniem, tautas acīs būtu nelikumīga jau pirmajā dienā. Tā būtu nevis jauna valdība, bet gan okupācijas administrācija."