Eiropas Savienības (ES) un atsevišķu tās dalībvalstu, tajā skaitā Latvijas, centieni pastiprināt pret Krieviju vērstās ekonomiskās sankcijas, tostarp ierobežojot uzņēmumus, kuri turpina arī it kā atļautu sadarbību ar šo agresoru, raisa aizvien pretrunīgāku reakciju. Kamēr oficiālajā līmenī tiek uzskatīts, ka sankciju turpināšana un pastiprināšana agri vai vēlu novedīs pie Maskavas politiskās kapitulācijas, daudzas Eiropas kompānijas atklāti vai slepus sadarbojas ar agresorvalsti, uzskatot – pretējā gadījumā tās neatgriezeniski zaudēs ne tikai savu vietu Krievijas tirgū, bet arī ievērojamu daļu jau iepriekš tajā ieguldīto līdzekļu. Tikmēr pateikt, kāda ir objektīvā realitāte, ir patiešām grūti, tajā skaitā arī informācijas trūkuma dēļ.
SAREŽĢĪTĀ STATISTIKA
Runājot par ārvalstu kompāniju darbību Krievijas tirgū un tās starptautisko tirdzniecību, uzreiz jāpaskaidro, ka oficiālo datu par Krievijas ārējo tirdzniecību pieejamība kopš 2022. gada ir būtiski ierobežota. Krievijas Federālais muitas dienests un Krievijas Banka (KB, pilda centrālās bankas funkcijas) pēdējos gados ir pārtraukuši publicēt detalizētu statistiku (sadalījumu pa valstīm un konkrētām preču grupām), lai «nepakļautu sankciju riskiem savus partnerus». Tieši tāpat vairs netiek publiskoti virkne citu nozīmīgu datu, un tādēļ ne tikai citu valstu, bet arī pašas Krievijas plašsaziņas līdzekļi savās publikācijās izmanto, piemēram, Ķīnas, Indijas un Turcijas tirdzniecības statistiku. Interesanta aina parādās arī, piemēram, apvienotās Eiropas eksporta datos uz atsevišķām bijušās PSRS Vidusāzijas valstīm, vispirms jau Kazahstānu un Kirgizstānu, kuras ir Eirāzijas Ekonomiskās savienības (EES) dalībvalstis un kuras ar Krieviju ir vienotā tirgū.
Vēl viens izplatīts datu avots ir aptuvenās aplēses, kas balstītas eksporta apjomos un tirgus cenās, kā arī biežas atsauces (piemēram, aģentūra Bloomberg) uz kādiem «anonīmiem avotiem, informētiem par reālo stāvokli». Kas tie ir par avotiem, un cik ticama ir šāda informācija, nav skaidri saprotams.
Atsevišķi vēl vērts piebilst, ka Krievija atbilstoši KB publiskotajai oficiālajai informācijai 85% visu starptautisko darījumu veic nacionālajās valūtās (ASV dolārs un eiro ir pasludināti par «toksiskām valūtām»), tostarp, piemēram, darījumos ar Ķīnu nacionālo valūtu loma pārsniedz 95%, bet darījumos ar Indiju – 90%. Kā atzīst, piemēram, Bloomberg Economics, «juaņa un rublis ir kļuvuši par drošu patvērumu. Rietumvalstīm nav tehnisku iespēju izsekot maksājumiem, kas notiek starp vietējām bankām, jo tie nešķērso ASV vai ES korespondentbanku kontus».
Tieši tāpat nav zināms, kas reāli atrodas konteineros, kuri tiek pārvadāti, piemēram, starp Krievijas vai Ķīnas ostām, kā arī šķērso abu valstu robežu pa dzelzceļu. Jo īpaši tāpēc, ka vairākums vadošo nerietumu valstu Eiropas pret Krieviju noteiktajām sankcijām pievienoties ir atteikušās un pat labākajā gadījumā tās ievēro tikai formāli.
Iemesli neitrālai vai neitrāli labvēlīgai attieksmei pret Krieviju ir ļoti dažādi un bieži vien nepavisam nenozīmē, ka tā vai cita valsts simpatizētu Maskavai vai atbalstītu tās agresiju Ukrainā.
Visa iepriekšminētā rezultātā Krievijas ārējās tirdzniecības apmēri kopš 2023. gada, neraugoties uz aizvien pieaugošo pret to noteikto rietumvalstu sankciju skaitu, vismaz saskaņā ar oficiālo informāciju saglabājas aptuveni tādās pašās robežās kā pirms kara. Pārbaudīt šos skaitļus, protams, nav iespējams, tomēr tie lielākoties tiek uzskatīti par ticamiem, jo atbilst arī citu pasaules valstu kopējai eksporta / importa statistikai.
Tā 2023. gada Krievijas eksporta vērtība bija ekvivalenta 425,1 miljardam, bet importa – 303,4 miljardiem ASV dolāru (bilance attiecīgi bija +120,7 miljardi). 2024. gadā šie rādītāji bija attiecīgi 422,7 miljardi, 302,9 miljardi un +119,8 miljardi, bet 2025. gadā (pēc pagaidām provizoriskām aplēsēm) – 419 miljardi, 303 miljardi un +116 miljardi ASV dolāru.
Eksporta un pozitīvās bilances rādītāji gan vidēji ir par 60–70 miljardiem dolāru mazāki nekā periodā pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, kas tomēr nozīmē, ka pilnībā pārorientēt uz nerietumu valstīm visu iepriekš uz rietumvalstīm plūdušo eksportu Krievijai nav izdevies. Sava loma tajā, pēc daudzu ekspertu domām, ir arī tam, ka eksporta apjomu saglabāšanas dēļ Maskava ne tikai naftu, bet arī vēl citus resursus bieži bijusi spiesta tirgot par dempinga cenām. Tajā pašā laikā šie skaitļi gana uzskatāmi liecina, ka kopējo Krievijas ārējās tirdzniecības bilanci pret to noteiktās rietumvalstu sankcijas radikāli pasliktināt nav spējušas. Atsevišķs jautājums šeit, protams, ir, pēc kādiem valūtu kursiem tiek aprēķināta šī statistika un attiecīgi kādu ietekmi uz to atstāj valūtu kursu svārstības, tomēr kopainu tas īpaši nemaina.
Šajā gadā jau pieminētā KB Krievijas eksporta un importa apjomus prognozēja attiecīgi 410 miljardu un 300 miljardu dolāru apmērā. Tomēr, tā kā šīs prognozes tika izteiktas vēl pirms karadarbības sākuma Tuvajos Austrumos, nav šaubu, ka Krievijas eksporta vērtība būs jūtami lielāka par sākotnēji prognozēto. Tas skaidrojams ar naftas, gāzes un vēl citu resursu, arī minerālmēslojuma un pārtikas ievērojamo cenu kāpumu un reālo deficītu globālajos tirgos. Piemēram, Starptautiskās Enerģētikas aģentūras (IEA) aplēses liecina, ka šā gada martā tikai naftas un tās produktu eksporta no Krievijas vērtība, salīdzinot ar februāri, ir gandrīz divkāršojusies, pieaugot no 9,7 miljardiem līdz 19 miljardiem dolāru. Kas attiecas uz aprīli, tad provizoriski tiek lēsts, ka naftas un tās produktu eksporta no Krievijas vērtība ir vismaz 23 miljardi dolāru (turklāt neskaitot prēmijas, kuras pēc konflikta Irānā sākuma tiek maksātas Krievijas kompānijām).
IZŅĒMUMI
Salīdzinot ar laiku pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, ievērojami samazinājusies, taču ne pilnībā apstājusies ir arī Krievijas un rietumvalstu savstarpējā tirdzniecība. 2021. gadā imports no rietumvalstīm veidoja aptuveni pusi no visa Krievijas importa, toties tagad tas provizoriski ir samazinājies līdz mazāk nekā 15% jeb līdz 45 miljardiem ASV dolāru. No tiem pērn apmēram 36,5 miljardi dolāru jeb ap 33,9 miljardiem eiro bija imports no apvienotās Eiropas valstīm. Tā kopsumma vismaz oficiāli bija pat nedaudz lielāka par eksporta kopsummu no Krievijas uz ES.
Ir vairākas preču grupas, kuru eksports «humānu apsvērumu dēļ» uz Krieviju ir atļauts pilnībā vai daļēji. Galvenā no tām ir farmācijas preces (vakcīnas, medikamenti) un medicīniskās iekārtas, higiēnas preces, lauksaimniecības un pārtikas preces, virkne ķīmisko vielu, tajā skaitā pārtikas piedevas, kā arī sadzīves preces, kuru cena nepārsniedz 300 eiro. Pārdot vai nepārdot šīs preces Krievijai, protams, ir katra atsevišķa uzņēmuma izvēle, taču lielākā daļa šādu preču kopējām ES sankcijām nav pakļauta un attiecīgi arī aizliegta to tirdzniecība nav. Turklāt vairākums no minētā ir sava veida oficiālais humānais komplekts, kuru pasaules praksē pieņemts neiekļaut dažādos sankciju sarakstos.
Jautājums, cik lielā mērā šie izņēmumi pret Krieviju tiešām tiek attiecināti humānu apsvērumu dēļ un arī tādēļ, lai nenoskaņotu pret rietumvalstīm to Krievijas iedzīvotāju daļu, kuri nav agresijas pret Ukrainu atbalstītāji, bet cik lielā mērā Eiropas kompāniju biznesa interešu jeb nevēlēšanās zaudēt Krievijas tirgus daļas un investīcijas agresorvalstī, gan paliek atklāts un nereti kļūst par diskusiju objektu. Piemēram, britu The Economist šā gada februārī atzina: «Rietumu sankciju arhitekti saskaras ar neērtu patiesību: atstājot atvērtas durvis precēm līdz 300 eiro vērtībā un higiēnas precēm, viņi ir radījuši situāciju, kurā Maskavas vidusslānis joprojām lieto franču kosmētiku un vācu sadzīves ķīmiju. Tas nav tikai humānisma akts, tā ir Eiropas patēriņa preču milžu lobija uzvara, kas nevēlas atdot šo segmentu Ķīnas un Turcijas konkurentiem.»
Francijas Le Monde, runājot par izņēmumiem lauksaimniecības precēm, savukārt raksta: «Francijas un Vācijas sēklu audzētāji joprojām kontrolē ievērojamu daļu Krievijas lauku. Atļaujot šo tirdzniecību, Briselei ir jāizvēlas: vai nu riskēt ar globālu pārtikas krīzi, vai arī atļaut saviem uzņēmumiem pelnīt Krievijā. Izvēle par labu tirdzniecībai liecina, ka Rietumi nav gatavi nodedzināt visus tiltus, apzinoties, ka reiz zaudētu tirgu atgūt būs neiespējami.»
Turklāt apgalvojums par globālas pārtikas krīzes iespējamību, visticamāk, ir paredzēts Francijas un arī citu Eiropas kompāniju darbības turpināšanas attaisnošanai Krievijā. Galvenais iemesls, kamdēļ Krievijas uzņēmumi aizvien iepērk jau pieminētās lauksaimniecības kultūru sēklas Eiropā, ir to labāka kvalitāte un augstāks ražīgums, salīdzinot ar vietējām sēklām. Tiek uzskatīts, ka, gadījumā ja daļai kultūru (tādām kā kukurūza vai cukurbietes) nāktos izmantot vietējās sēklas, ražīgums kristos vismaz par 10–15%. Turklāt sākotnēji pastāvētu arī sēklu deficīts. Tajā pašā laikā valsts politika paredz ievērojamu līdzekļu ieguldīšanu tieši selekcijā un augstas pašpietiekamības nodrošināšanā, kas rada savā ziņā paradoksālu situāciju. Eksportējot sēklas uz Krieviju, Eiropas uzņēmumi palīdz pēdējās kompānijām nodrošināt augstas ražas un ienākumus, kas tiek novirzīti selekcijai, lai dažos tuvākajos gados aizstātu iepirkumus ar vietējām sēklām. Jāatgādina arī, ka ar šo gadu ārvalstu kompānijām, ja tās vēlas darboties Krievijas sēklu tirgū, ir jāpiekrīt veidot kopuzņēmumus, kur 51% pieder Krievijas partneriem, jāpiekrīt nodot pēdējiem daļu no selekcijas tehnoloģijām un jāveic pilns ražošanas cikls tieši Krievijas teritorijā. Publiskajā telpā par to parasti cenšas nerunāt, taču praktiski visi apvienotās Eiropas lielākie sēklu ražotāji (tādi uzņēmumi kā Francijas Groupe Limagrain, Vācijas KWS SAAT un BASF SE, kam ir sava lauksaimniecības risinājumu nodaļa, kura nodarbojas arī ar sēklu selekciju, un arī Šveices Syngenta Group, kura gan pieder Ķīnas kapitālam) šīm prasībām arī ir piekrituši.
Minētie uzņēmumi gan veido vien nelielu daļu no tām Eiropas kompānijām, kuras «humāno izņēmumu» ietvaros pēc 2022. gada ir palikušas Krievijas tirgū. Pārtikas nozarē starp tiem ir tādas kompānijas kā Šveices Nestle (kura turpina pārdot, piemēram, zīdaiņu pārtiku, medicīnisko uzturu u. c., lai gan ir ierobežojusi investīcijas un reklāmu), Francijas Danone, kas Krievijas tirgū ir palikusi pat pēc vairāku aktīvu konfiscēšanas, kā arī Unilever un Südzucker, kas ir liels Vācijas pārtikas rūpniecības izejvielu ražotājs. Farmācijas un medicīnas tehnoloģiju industrijā savukārt darbojas tādi uzņēmumi kā Bayer, Sanofi, Roche, Novartis (pēdējās abas ir Šveices kompānijas), britu GlaxoSmithKline, AstraZeneca, Novo Nordisk, Fresenius, Merck KGaA un vēl virkne citu. Krieviju nav pametis arī Francijas lielveikalu tīkls Auchan, Vācijas Metro AG, kosmētikas ražotājs L’Oreal, kā arī zīmola Nivea īpašnieks – Vācijas Beiersdorf.
Pilnīgākais informācijas avots par ārvalstu kompānijām Krievijā patlaban ir Kijivas Ekonomikas skolas uzturētā un iknedēļas režīmā atjaunotā interneta vietne Leave-Russia.org. Tajā ir apkopota informācija par visām nozīmīgākajām Krievijā strādājošajām, ne tikai rietumvalstu kompānijām. Jaunākie pieejamie dati tajā liecina, ka pilnībā Krieviju kopš 2022. gada ir pametušas 547 ārvalstu kompānijas, kamēr 1773 uzņēmumi nekādas pārmaiņas savā darbībā nav pat izskatījuši. Vēl apmēram tikpat ārvalstu kompāniju atrodas dažādās citās stadijās – no virzības uz pilnīgu aiziešanu no Krievijas līdz atsevišķu operāciju ierobežošanai.
Protams, reālais ārvalstu uzņēmumu skaits Krievijā ir ievērojami lielāks, un, tā kā ziņas par tiem bieži publiski izpaustas netiek, pilnīgu kopainu iegūt ir problemātiski.
PARALĒLAIS IMPORTS
Viss iepriekšminētais gan ir tikai oficiālais imports – līdzās tam, protams, pastāv arī apjomu ziņā apmēram līdzvērtīgs tā sauktais paralēlais imports, kā arī rietumvalstīs ražotu preču imports, kas tiek ievests Krievijā no EES valstīm un statistikā fiksēts kā to eksports (vai arī tiek ievests nelielās partijās un formāli it kā ir paredzēts privātai lietošanai, tāpēc nekādā uzskaitē neparādās vispār). Paralēlais imports nozīmē, ka valsts par likumīgu atzīst preču ievešanu neatkarīgi no tā, ko par to domā ražotājs, un pati par sevi šī koncepcija, jāpiebilst, ir populāra brīvā tirgus apoloģētu vidū. Tie vadās pēc principa: ja reiz prece ir nonākusi tirgū, tad ražotājam par to vairs nav nekādas daļas.
Krievija paralēlo importu atļāva uzreiz pēc tam, kad pēc agresijas Ukrainā agresorvalsti sāka pamest pirmie rietumvalstu uzņēmumi, un tiek uzskatīts, ka sākotnēji tieši paralēlais imports ļāva novērst vai mazināt daudzas, lai arī ne visas problēmas Krievijā. Tiek lēsts, ka legālā paralēlā importa vērtība pērn ir bijusi ap 24 miljardiem ASV dolāru, bet šogad tā noslīdēs līdz ne vairāk par 20 miljardiem dolāru. Rietumvalstīs ražotu preču būtībā reeksports no EES valstīm, it īpaši no Kazahstānas, kas oficiālajos datos parādās kā EES valstu ražojumu eksports uz Krieviju, tikmēr veido vēl 10–12 miljardus ASV dolāru. Papildus tam vēl tiek lēsts, ka dažādas Rietumu ražojuma preces 4–5 miljardu vērtībā gadā Krievijā ieved privātpersonas vai nelieli uzņēmumi, pārdodot tās tālāk, bet vēl 2–3 miljardus dolāru agresorvalsts iedzīvotāji tērē, ārvalstīs iegādājoties dažādas, galvenokārt jau luksusa zīmolu preces savām vajadzībām.
Par redzamāko no šīs darbības rezultātiem informācija atrodama dažādos medijos un arī sociālo tīklu publikācijās. Proti, lielāko Krievijas pilsētu tirdzniecības centros, parasti ar nedaudz mainītiem nosaukumiem, aizvien darbojas lielākā daļa no Krievijas oficiāli aizgājušo rietumvalstu uzņēmumu veikalu. Tieši tāpat Krievijas lielākajās interneta tirdzniecības platformās ir brīvi un plašā klāstā nopērkami šo uzņēmumi ražojumi. Vienīgi cena ir par 15–30% augstāka, nekā tā varētu būt, ja ražotājs joprojām atrastos Krievijā, bet, piemēram, viedtālruņi, datori un vēl citas preces it kā nav paredzēti lietošanai Krievijā, un tādēļ vismaz teorētiski ar tiem var rasties problēmas. To novēršana gan kļuvusi par jaunu darba lauku nelieliem uzņēmumiem un individuāliem speciālistiem. Par to nesen vēstīja arī The Wall Street Journal, situāciju raksturojot šādi: «Rietumu tehnoloģiju milžu aiziešana ir radījusi jaunu digitālo amatnieku šķiru Krievijā. Tā kā jaunākie viedtālruņi un programmatūra vairs nav konfigurēti Krievijas tirgum, tūkstošiem nelielu IT darbnīcu specializējas ierīču atdzīvināšanā – no reģionālo bloķējumu apiešanas līdz lokālo lietotņu manuālai instalēšanai. Tas ir augsti kvalificēts pelēkais serviss, kas ir aizstājis oficiālos klientu apkalpošanas centrus.»
IESPĒJAS UN VĒLMES
Cits jautājums šeit, protams, ir, ka šādas tirdzniecības nepieļaušana lielākajā daļā jomu sniedzas pāri atsevišķa uzņēmuma iespējām, pat ja tā ir visā pasaulē zināma kompānija. Lielie uzņēmumi var pārtraukt tiešos mārketinga līgumus un slēgt savus veikalus kādā valstī, taču tie nevar pavēlēt tūkstošiem neatkarīgu mazumtirgotāju visā pasaulē nepārdot preces konkrētas valsts – šajā gadījumā Krievijas – iepircējiem. Tieši tāpat nav iespējams piespiest sankcijām pievienoties, piemēram, tādas lielvalstis kā Ķīnu vai Indiju.
Jāpiemin arī fakts, ka daudzi no tiem uzņēmumiem, kuri 2022. gadā paziņoja par aiziešanu no Krievijas, šādu lēmumu pieņēma, uzskatot, ka salīdzinoši drīz būs iespējams šajā tirgū atgriezties. Kad izrādījās, ka sankcijas nemaina Krievijas politisko kursu, savukārt sākās mēģinājumi saglabāt vismaz daļu no iepriekšējiem pārdošanas apmēriem. Tos tieši vai netieši stimulē arī korporatīvā kultūra – nepieciešamība uzturēt augstus rādītājus un atskaitīties kompāniju īpašniekiem.
Papildu stimuls daudzos gadījumos, protams, ir jau vairākkārt pieminētā apziņa, ka, gadījumā ja centieni palikt Krievijas tirgū tiks pārtraukti, brīvo nišu ļoti ātri aizņems vietējie ražotāji vai konkurenti no citām valstīm. Tostarp padarot atgriešanās iespējas ļoti maz ticamas, jo vairākumam patērētāju iepriekš pierastie zīmoli vairs vienkārši nešķitīs svarīgi. Savukārt, kamēr klātbūtne tirgū paliek, pastāv arī cerības (cits jautājums, protams, ir par to pamatotību) uz atgriešanos. Kā liecina pēc Krievijas biznesa laikraksta Vedomosti pasūtījuma veikta aptauja, kopumā 56% Krievijas iedzīvotāju vēlas Rietumu kompāniju un zīmolu atgriešanos valstī vismaz vienā jomā. Visvairāk (41%) aptaujāto labprāt redzētu Rietumu autoražotāju atgriešanos. Savukārt 27%, galvenokārt gan vecākās paaudzes pārstāvji, uzskata, ka jebkādu Rietumu kompāniju atgriešanās ir nevēlama vai nevajadzīga. Vēl 17% nav skaidras atbildes uz šo jautājumu.
Arī pēc sabiedrisko aptauju veicēja uzņēmuma Levadas centrs datiem (kompānija Krievijā oficiāli ir atzīta par «ārvalstu aģentu», tomēr tās veiktās aptaujas šobrīd tiek uzskatītas par objektīvākajām), to cilvēku skaits, kuri uzskata, ka ārvalstu zīmolu aiziešana no Krievijas negatīvi ietekmē viņu ikdienu, gadu no gada samazinās un šobrīd ir noslīdējis jau līdz 15%. Pamatā tie ir jaunieši, kuriem ir grūtības ar piekļuvi viņu iecienītajiem rietumvalstu informācijas tehnoloģiju servisiem un pakalpojumiem un kuri, kā norādīts apskatos, «izauguši pasaulē, kurā Rietumu zīmoli vienmēr ir bijuši brīvi pieejami». Tikmēr vecāko paaudžu pārstāvji par Rietumu zīmolu neesamību īpaši nepārdzīvo un salīdzinoši viegli ir atraduši pieņemamas un praktiskas alternatīvas.
Ko tas viss kopumā nozīmē? Ja īsi, tad vispirms jau to, ka Rietumos pastāvošie priekšstati, kāds ir pret Krieviju noteikto sankciju efekts un to reālā iedarbība, acīmredzami ir divi atšķirīgi jēdzieni.