Tādu maiju nevar laist garām, jādodas ārpus Rīgas ziedonim pretim, izmantojot vismazāko ieganstu, ja bez tā nevar no Rīgas pievilkšanas spēka atrauties un aiztraukties ceriņziedu, ābeļziedu un kastaņsveču galaktikās bez skafandra, lai sajustu arī reibinošo smaržu. Kosmosā esot tādi melnie caurumi, ja tajos iekrīti, atpakaļ vairs netiec, lai arī vērotājam no malas liekoties, ka tu esi apstājies uz cauruma robežas. Latvijas ziedonī noteikti ir baltie caurumi, kas arī spēj ievilkt tā, ka vairs negribas nekur atpakaļ, gribas tikai gulēt zem ziedoša ceriņkrūma vai ābeles un lūgt, lai apstājas laiks. Kā to reāli izdarīt, kā laiku apstādināt vai vismaz padarīt ciklisku? Uzrakstot pantiņu par ilgām, vēlreiz izjust brīnišķīgos un netveramos mirkļus. Tā ir darījuši daudzi latviešu dzejnieki, arī Edvarts Virza:
Ak Dievs, vai tikai tagad manu,
Ka viss jau izbeidzies? – Jel met,
Met vienu rozi tumšsarkanu
Kā tovakar, Elīzabet!
Lai, viņu maigiem pirkstiem skaujot,
Kā sapnī mana dvēsle jūt
To roku, kuŗa, ziedu raujot,
Tai mirklī trīcēja varbūt.
Un, grimstot viņas ziedu lapās,
Pilns skumju sapņošu es tad
Par lūpām, kuŗas nesastapās
Ar manām lūpām it nekad.
Par mīlu izmisušo manu,
Par dienām bijušām – jel met,
Met vienu rozi tumšsarkanu
Kā tovakar, Elīzabet!
Šā dzejoļa pēdējo pantu es ieraudzīju uz kafejnīcas Pansija sienas Inciemā. Sen jau biju gribējis te iegriezties un pārbaudīt runas, ka Inciema ēdnīca un Murjāņu kafejnīca Kārums esot divas pusdienotāju iecienītākās vietas šajā Valmieras ceļa posmā. Tomēr vienmēr kaut kā sanāca pabraukt garām. Godīgi sakot, arī šajā reizē, atgriezdamies no darīšanām vēl aiz Valmieras, vispirms mēģināju nogaršot Valmiermuižas kroga virtuvi, bet tā diemžēl svētdienās strādā tikai līdz četriem. Neko darīt, ja šādi nejauši impulsēdāji te svētdienās netiek gaidīti, braucu atpakaļ uz Rīgu un, būdams pietiekami slinks, lai ieskatītos internetā, spriedu, ka Inciemā droši vien ir ēdnīca, tātad svētdienā tā laikam būs ciet, bet vismaz paskatīšos, kur tā atrodas. Griezu iekšā Inciemā, un izrādījās, ka te ir gan ēdnīca (no 11.00 līdz 14.30 dienas piedāvājums par 5,50 eiro), gan kafejnīca, kur ēdienkartē dominē ap 30 karbonādēm, bet ir arī citi labumi. Publika šo vietu zina, cilvēku svētdienas pēcpusdienā netrūka. Daudzi galdi ir arī āra terasē un lielo koku paēnā. Paliku iekšā un, gaidīdams pasūtīto ēdienu, pamanīju to Virzas pantu, veltītu dzejnieka drauga, rakstnieka Voldemāra Damberga māsai Elizabetei Dambergai, Viktora Eglīša «dekadentu» salona mūzai XX gadsimta padsmitajos gados, gudrai un skaistai sievietei. Dzejolis gan tapis nevis pavasarī, bet vasaras nogalē 1911. gadā, kad Virza ciemojies pie Dambergiem Abomenēs un uz brīdi atlaidies gultā, bet Elizabete ar Alisi Frišfeldi izgājušas dārzā, kur Elizabete noplūkusi rozi un iemetusi to pa logu istabā, kurā Virza gulējis, tā dodot impulsu populārajam «Elizabetes» ciklam, kas 1919. gadā tika publicēts krājumā Dievišķīgās rotaļas… No literatūrvēsturiskās apceres mani pamodināja viesmīles atnestā pusporcija azū – apjoma ziņā tā bija kā divas porcijas dažā citā restorānā, kur reizēm jūties tā, it kā tikai garīgo barību dabūjis, un, kā noprotat, ja ir šādas milzu porcijas, ēdienam jābūt garšīgam, lai ēdājs to var pieveikt. Pansijā tās tādas ir.
SESTDIENA ĒDA
- Liellopu gaļas azū (pusporcija) 12,40
- Cūkgaļas kotletes 10,40
VĒRTĒJUMS
INTERJERS ★★★★
ĒDIENI ★★★★
APKALPOŠANA ★★★★★
ATMOSFĒRA ★★★★★
PAMATOTI POPULĀRA. Ticiet atsauksmēm, kurās teikts, ka porcijas ir milzīgas!
KRITIZĒ UN SLAVĒ EGĪLS ZIRNIS
Kafejnīca PANSIJA
Adrese: Inciems, Turaidas iela 1, Vecā smēde, Krimuldas pagasts
Atvērta no 10.00 līdz 18.00 (Pk – SV līdz 19.00)